Stranger Things ir šī gada labākais seriāls. Treileris ir meh un neatspoguļot to, cik kruts, koncentrēts un neizstiepts ir pats Stranger Things.
Vairāk serikus ar mazskaitlīgām sērijām!
Vairāk serikus, kuros ir Vinona Raidere ar cirvi!
Biju palaidusi garām, ka Amazon ir uztaisījis seriālu "The Man in the High Castle". Galīgi ne tāds kā Dika grāmata, bet skatīties var.
Tā kā nekam mūsdienās vairs nevar uzticēties, tad vai mani atmiņa viļ, vai kādā no pēdējām tikšanās reizēm dzirdēju Čī nopūšamies, ka Laura Dreiže neko jaunu nav sarakstījusi? Tāda doma man prātā ienāca šodien, kad ieraudzīju, ka Laura Dreiže strikes again! Un vēl ar TRILOĢIJU!!! Tā uzreiz, nevis stiepj trīs gadus pa grāmatiņai, kā te visādi ārzemju slnķi!
Spanky the Spank* un zirgu bars.
*Firma tāda atvečaju - pat uz rāmja rakstīts (otrā pusē)
Jāpārtrauc klusums, lai pateiktu, ka What We Do in the Shadows ir labākā vampīrfilma, ko nācies redzēt.
Jēzus nebija galdnieks, Jēzus bija zemledus makšķernieks!
Ēnu Kaleidoskops - Lielceļa Bērni (sākot no 1:00)
 |
Vakar nobijos no nāves (ne savējās), stāvēja izplestām rokām blenžot tālumā, bet bija pārāk tumšs, lai nofočētu ar mabilku. Labi, ka mūsdienās visu var sagūglēt.
Koncertu laiks uz kādu brīdi ir beidzies. ĒK bija dīvains koncerts, Marissa Nadlere bija jauka (sūds par izskatu, bet "auru" gan es labprāt viņai nospertu), turklāt viņa ir labs piemērs tam, ka akordu daudzum ģitārmūzikā ir overrated. Blixa un Latvijas Gāze bija burvīgi, bez pārējā varēju arī iztikt.
Atkopjoties šodien uzzīmēju rudeni uz nagiem. Pati, tā var izvairīties no visādām komunikablām manikīrītēm un iespējas noraut c hepatītu.
 |
Grāmatnīcas pārdevēja noounoja mani par "Лукьяненко" izrunu. Tas laikam par to, ka bērnudārzā izklaidējos liekot slāvu izcelsmes grupasbiedrenei teikt "kaķis" apmēram deviņdesmit reizes dienā.
Bet Jāņa Rozes grāmatnīcā:
Laime 2014 (tieši 14)
 |
Achtung, Achtung!
Laibach ir jauns albums Spectre.
 |
TVnet atkal iepriecina ar bildēm:
 |
Novēlota recenzija par to, ka man bija tā iespēja mērot garo ceļu uz Trīri. Neskaitoties uz to, ka maršruts bija diezgan garš (Rīga-Kopenhāgena-Luksemburg-Trīre / Trīre-Luksemburga-Amsterdama-Rīga), tiku ar to galā diezgan veiksmīgi, bet, protams, mana ceļošanas karma tā pat pievelk visādas dīvainības.
Atpakaļ braucot Luksemburgas lidostā man piesitās muitnieks, kurš parādīja apliecību un sāka stāstīt kā viņi apmāca suni visādu dranķu meklēšanai, un vai nevarot pie manis noslēpt suņa spēļmantiņu, ko viņam jāmeklē (nez varbūt izskatos pēc klasiska narkokurjera. Turpat netālu sēdēja viens subjekts, kas izskatījās pēc kārtīga talebana, bet viņam piesietis ar tādām lietām droši vien būtu nepolitkorekti, tāpēc jāizvēlās vienīgā rudmate visā lidostā, kā nekā ņemot vērā senas francūžu leģendas arī mums esot sava īpaša smaka, zō - jaunam sunim vieglāks darbs). Tā kā man to tik vien vajag kā akšenu, tad atļāvos sev ap vidukli piesprādzēt to spēļmantiņu. Kādu brīdi pasēdēju viena pati, sāku jau domāt, a ja nu tie nebija muitnieki un toč piesprādzēja man īstu mantu, un tagad mani paņems ciet (zrja, jo aplieciba, ko man parādīja bija īsta)! Bet tas droši vien bija, lai cilvēki nostigā pazīstamo cilvēku smaku, savādāk jau īzī-pīzī - mans treneris ir bijis šite un šite, un o - te ir vēl kāda pazīstama smaka.
Pēc kādām 10 minūtēm tomēr pie apvāršņa parādījās sargs ar izstīdzējušu vācu aitu suņu tīni, kurš diezgan uzmācīgā veidā visus izošņāja. Man viņš tā virsū nebruka, bet apošņāja gaisu un ar to pietika, lai viņa acis iepletos tik platas kā apakštasītes un viņš sāka hipnotizēt to vietu, kur zem mēteļa bija paslēpta viņam atsavinātā manta. Šī vieta apmēram atgādināja ekstrasensu cīņas brīdī, kad ekstrasens stāv pie pareizās kastītes, kur noslēptas čūskas / dārglietas / what ever, un auditorija aiztur elpu domājot vai izvēlēsies pareizo vai aiznesīsies pie citas.
Bet suns stīvi apsēdās, noradot, ka ir atradis narkokurjeru un visi dzīvoja laimīgi līdz sākās boardings.
Instant karma rezultātā stjuarte mani nelaida uz savu vietu, bet iestūma pie avārijas izejas - trīs brīvas vietas pa kurām varēju izšļaukāties, likās kā luksuss, ņemot vērā, ka iepriekšējā naktī konference ieilga līdz pusdiviem naktī.
( Vācija )
Brīvdienās pēc vairāk kā mēneša tiku atkal zirgā.
 |
Of The Wand & The Moon ir jauns EP "Shall Love Fall From View?", kurā ir instrumentāls skaņdarbs, kas saucas "Mazas Debeselis" (Mažas Debesėlis?). Vai lietuvieši atkal ir iekarojuši kārtējā ūberkrutā mūziķa sirdi?
 |
Eh katru gadu ir rakstīts šogad nevar nerakstīt, lai gan kaut kā rakstīšana man pēdējā laikā nevedās. Jāpamēģina vienreiz piespiesties varbūt atnāk vaļā kaut kāda literārā čakra (spriežot pēc cibiņu evolūcijām - ain't gonna happen).
Tātad 16. Juodaragis. Galvenā tēze - bija riktīgi kruta, neskatoties uz to, ka bija viens brīdis, kad tieši tā pat kā pagājšgad domāju, ka tūlīt atstiepšos un došos apciemot mūsu Baltu senčus. Tā varētu būt droša pazīme, ka piepildās mani ļaunākie murgi un es kļūstu ekstraverta - ja esmu viena - varu koncentrēties uz sliktumu, bet tikko kā apkārt ir cilvēki, tā ir daudz interesantākas lietas ko darīt.
Lai nu kā braukt mazizmēru busā viennozīmīgi ir krutāk kā braukt ar pārbāztu Daugavpils autobusu, it sevišķi ja var novērot kā čī izkopj vitāli svarīgu vīna dzeršanas taktiku (no pudeles kakliņa braucot pa bedrainu ceļu) un vārna stāsta pasakas un spēlē kokli.
Par grupām:
DZELZS VILKS kā jau Dzelzs Vilks, bet pavisam noteikti vairs ne tāds, kā tas Dzelzs Vilks, kam oranži mati un viss pārējais.
SPANXTI bija labāki kā pēdējo reizi, kad viņus redzēju (jestrāki un ne tik sērīgi), bet noklausījos tikai kādas četras dziesmas, jo paralēli bija Changes.
CHANGES sniedza labu ieskatu neofolka vēsturē (pat nevajadzēja iet uz to lekciju, kas bija sestdienā - paskaties uz vienas skatuves, paskaties uz otras un voilà), bet redzēju tikai koncerta otro pusi - šīs bija briesmīgākais no pārklāšanās gadījumiem.
OBŠRR ir ļoti atraktīvs jaunietis pie laptopa.
BĒDU VĒSTNESIS bija ok, bet bišķi par drūmu tik nežēlīgi aukstam laikam.
DONIS a.k.a. dziedošo ģimeņu lietuviešu edišens, nebija jau slikti (tie bērni grabinājās labāk par mani), bet man kaut kā tomēr labāk patika vecais variants.
FIRE+ICE šķiet, ka bija vieni no labākajiem šajā MJR. Ļoti klasiski un askētiski, bet tik forši. Var jau visādi izteikties par klasisko neofolku, bet man tomēr patīk tas "stāstījuma" veids. Vēl es uzzināju, kas kopīgs FIRE+ICE ar OTWATM un Sonne Hagal - viens ģitārists Vurgart.
VILKDUJA kā vienmēr disko pļasko un ugadai meloģiju jaunās skaņās (ko es spēlēju labāk par Čī! Jei!).
ROME!!! Misters Reuters dzīvajā dzied tik pat labi kā ierakstos. Dažas dziesmas nostāvēju priekšā, bet tur bija šausmīgi draņķīga skaņa un vienīgais, ko varēja kārtīgi dzirdēt bija bungas, tāpēc nācās atkāpties uz tālāku vietu, kur skaņa bija daudz labāka. Vienīgais mīnuss nenospēlēja neko no Nos Chants Perdus. Jā, un bungas bija kaut kādas bipolāras - brīžiem ok, brīžiem galīgi garām, piemēram, (Death) The Spanish Drummer tika episki izbojāts.
Videō (nezinu kas ir šis Remarks, bet viņam vienmēr ir kruti MJR video)
Videō
Bildes
