Cilvēki man ir ieteikuši pamēģināt no rīta mazgāties aukstā ūdenī, jo tā es pamodīšos ātrāk un nebūšu tik ļauna. Jau trešo dienu mazgājos aukstā ūdenī (jo atslēgts karstais).
Trīs reizes drīkst minēt kāds ir efekts.

p.s. Vēl jo projām nevaru saprast kā tik nepiedodami ilgu laiku esmu palaidusi garām to, ka eksistē tāds industriālais ucituci-šņirušņeru kā Nav Saules. Vēl mani interesē kas pie velna ir šitamā gabala apakšā, jo kaut kā pēdējā laikā pārāk dzudz "māgslenieku" izmanto to "...that makes you a whore" savā daiļradē. Varbūt laižu garām vēl kaut ko krutu.

Jel, kam man ir pielipusi Enigmas (relatīvi) jaunā sociālā dziesma! Kuru gan interesē latviešu "laimīgā lapsa", kad tur fonā ir Rasa Serra! Vispār ārkārtīgi paredzama kopozīcija - bla-blā tante, padziedāšana un folksīga čantošana apakšā.

p.s. Man ir jauna josta! Beidzot atradu kādu, kas ir normāla izmēra, savādāk visas ir "M" izmēra 80-85cm vidukļiem, imho tas ir kārtīgs L izmērs. Anyways savelkama apmēram kā vēderjosta, bet smird pēc jauniem iemauktiem.

p.s.s. Šorīt atkal sastapos ar vārnu, šoreiz tikai sava miesta vietējo vārnu. Gāju uz vilcienu un pēkšņi tāds "Mieeeeeeeeeuuuuuuu", kādi kārtējie sētas kaķi nevar kaut ko sadalīt, sāku skatīties apkārt, un, jā, divi kaķi taisa klasisko "kurš pirmais novērsīsies, dabūs pa purnu", bet kaut kas tajā kompozīcijā bija ļoti oriģināls - proti, vārna abiem pa vidu. Viņa tur tā staigāja riņķi, javno cenšoties sev pievērst vismaz kāda uzmanību (jo tas nozīmētu, ka tas kāds dabūtu pa purnu no otra kaķa), pieleca tuvāk vienam kaķim ieknāba astē, atleca nost, lai netrāpa ar ķepu, kad reakcija nesekoja, atkal pieleca tuvāk un ieknāba astē. Beigās viņai apriebās un šamā aizgāja savās darīšanās tā arī pie uzmanības netikusi.

Tviteris saka, ka septembrī būs Covenant, bet oktobrī Project Pitchfork. Diskopļasko rudenī!

Pičforki laikam bija pirmais koncerts, kurā uzskatīju par vajadzīgu stāvēt priekšpusē. Varēs atkal taimkillerot!

Kamēr skatos tematiskās filmas The Terminal un Cast Away (tāds vecs rituāls pirms lidošanas, it sevišķi ja jālido ar lidmašīnām, kam mēdz netaisīties ciet durvis) sāku domāt par Ungāriem un viņu mūziku.

Nevelna nezinu (Izņemot Listu).

Izrādās, ka The Moon And The Nightspirit, Actus, Kriegsfall-U un Cawatana ir ungāri. Un vēl viņiem ir kaut kas šitāds un šitāds

Visu nedēļu šitā:

un

Кино – Спокойная ночь

-------------------------------
Un sapņi vienkārši šausmas - pa deviņiem vienā naktī. Viens bija kaut kāda murga iesākums, līdz galam neredzēju, bet tās ēnas, kas ložņāja pa kaktiem pavisam noteikti vēstīja par kaut ko Dario Argento vai Romana Polaņska stilā. Bet pasaule man neļauj murgot - pie durvīm sāka klapēties santehniķi un izrāva mani no miega pirms vēl kaut kas bija sācies.

Ar visu to Japānas trādirīdi atcerējos vienīgo reizi, kad pieļāvu iespēju "darīt sev galu". Es biju ārkārtīgi niķīgs bērns ar šausmīgi izteiktu taisnīguma izjūtu*, un katru reizi, kad jutu, ka pret mani izturas netaisnīgi taisīju trādirīdi. Tā nu es vienu reizi, dzīves netaisnības vajāta, iebarikādējos vannasistabā un pēc dusmīga skata pārlaišanas plauktam paķēru joda tinktūru, kas tur nez kāpēc stāvēja, un nodomāju - viss tagades izdzeršu šito jodu!
Jodu es, protams, neizdzēru. Pirmkārt, tas izskatījās ārkārtīgi negaršīgs, otrkārt, man kā izglītotu ķīmiķu bērnam bija aizdomas, ka jods diez vai mani nobeigtu (true that - es dabūtu vieglu žvinguli un padarītu sevi radiācijdrošu) un viss eksces kļūtu tikai par kārtējo ģimenes leģendu un pievienotos stāstiem no sērijas "kā Zane taisījās pārdot sertifikātus un iet dzīvot mežā".

Un vēl tematiski - nav brīnums, ka ziemā pašnāvnieku ir čupu čupām, Wumpscut(s) jebkuru varētu pierunāt. (vismaz es jau kādas trīs dienas dziedu "The time has come to close your eyes...", bet tas nekas, jo vēl tikai piecas dienas ziemā).

Goķizms forever!

--------------
* vispār vēl tagad esmu, bet tas šobrīd nav svarīgi

Un brīdī, kad pašas last.fm bibliotēka noriebusies (nebiju piefiksējusi, ka ir TIK daudz kaitinoši nekvalitatīvu ebm apvienību un tās visas nez kāpēc ir nonākušas tieši manā bibliotēkā), atrodas "Your Friends Radio" fīča, par kādu sapņoju jau sen. Dzirdu ko citi klausās, bet nav neviens atsevišķi jāstalko. Vienīgi varētu kaut kur maliņā rādīt to, kas to klausās, lai zinu kam pateikties (vai sviest ar slapju lupatu).

(Ja pasaule būtu vieni vienīgi taurenīši un putniņi, es gribētu kaut ko uz Svasti-ayanam modi, bet šobrīd liekas, ka mans uzskats, kā vajadzētu izklausīties kaut kam kā nosaukumā ir "ritual" un / vai "tribal", stipri atšķiras no tagojošā vairākuma)

Labi par gopņikiem tomēr bišķi vēlāk.

Vakar nedaudz atrāva vaļā smadzenēs to daļu, kas sintezē pirms apmēram pieciem gadiem iegūto slimību ar kodēto nosaukumu "akūts Ostarīts"
Man gan nepatīk visādas a cappella figņas, bet Proud Black Templar ir vislabākā darba dziesma! Var piemērot visam sākot ar kartupeļu talkām un beidzot ar izšūšanu.
Izrādās templieši savulaik bijuši tik nabadzīgi, ka šamiem nācās jāt pa divi uz viena zirga.

A par inficēšanos, laikam pirmoreiz dzirdēju Transylvania no neatkārtojamā Looking For Europe un nodomāju: "die's cik atbaidošs akcents", bet pēc nedēļas jau šūpojos līdzi un dziedāju: "So low, the light of the soul, You keep burning and burning Until the end of the world". Jā, tieši TIK lipīgi.
Un Leviathan ir visburvīgākais uzvārds ko pēdējā laikā nācies dzirdēt, laikam gan neīsts, bet tomēr.

Piezīme sev: Mājās vajag noklausīties šito

Šausmīgi lipīgas dziesmas.
Flёur – Волна esmu noklausījusies jau kādas ziljons reizes, ko es parasti nedaru, ne tikai tāpēc, ka man Flёur ne visai patīk, bet arī tāpēc, ka vispār tā vienu dziesmu n-reizes drillēt nemēdzu. Pie vainas, protams, ir arī klavieristi, kuru pirkstus varētu vērot visu dienu, apmēram kā tekošu ūdeni, liesmas un akvāriju,.. kā "noglauda" taustiņus pārgrupējot pirkstus. Grr skaudība ir ļauna lieta! Mierinu sevi ar domu, ka viņa droši vien nemāk adīt.

p.s. šodien labprāt būtu Voldemorts.

Nav deguna nav problēmu.

Gribas pilnā rīklē dziedāt Recovery Is Not Permitted!
Bet, protams, ka es to izdarīt nevaru, jo sāpošai galvai šodien klāt nāk sāpoša rīkle un mastifa oža (kas principā nozīmē ļoti sāpīgu elpošanu), turklāt dīvainās sajūtas vietā kur vajadzētu būt manām ausīm liecina, ka drīzumā varētu šķirties arī no pilnvērtīgas dzirdes maņas. Bet vai es varu tā kārtīgi saslimt, lai paliktu mājās? NĒ! Es saslimstu tikai tik daudz, lai galīgi sačekarētu pašsajūtu, bet tā pat būtu jāvelkas ārā šajā ellīgajā aukstumā!

+ šodien ir pilns gads riņķī kā strādāju, wīīī!

Last.fm atkal izcēlās - atgādināja man šitos krutos čuvakus*

Tik silti kļūst ap sirdi, zinot ka "tur ārā" vēl ir kāds, kas taisa labu, vecmodīgu industriālo tuc-tuc (EBM). Nu gandrīz tikapt labi kā Front 242 ar savu body to body, body to body, body to body

* Es pat nezinu kāpēc, bet man ļoti, ļoti gribas viņus tā nosaukt

Ordo Rosarius Equilibrio jauns albums.
Dikti žiperīgi vēl pirms pāris mēnešīem skatījos un nekā nebija un tagad - voilà gan CD, gan singls.
Un leibls lai nomainīts, nez kas ta "Aukstaigaļai" bija vainas.

Hmmm it kā paliek veci un bišķi garlaicīgi, bet lipīgāki kā jebkad! Un tie ritmi... un tās rīmes! "In my little black dress I have come to confess" es ieviesīšu savā leksikā!

upd. īīīīī Long Knives and Little Men! (is an apocalyptic ballad to all Goth girls, he-he, "so unique but all the same")

Krīpī, krīpī, krīpī!
Ēdu pusdienas un pēkšņi pa Star.fm sāka skanēt Dennis Edwards Don't Look Any Further.
Nevarēju saprast kas tajā popsā tik baiss, un tagad kāpjot pa trepēm augšā - it hit me: tā dziesma bija vienā x-failu sērijā, kur Skaliju vajāja metaforisks sātans, nagu-ragu fetišista personā, un visu laiku šitā dziesma slēdzās iekšā un uz pulksteņiem rādījās 666.

KRĪPĪ!

p.s. mierinu sevi ar domu, ka nagu-ragu fetišistiem es nebūšu vajadzīga, jo man gan ir rudi mati, bet ar baisi ataugušām saknēm un divi labās rokas nagi vēl jo projām ir nedaudz dzelteni no zaļās nagulakas epic fail vasaras beigās.

Kas pie velna???

No vienas puses, gribu nomainīt sava plejiera plejlisti (jau kādus mēnešus četrus), jo tajā esošā mūzika paspējusi apriebties un no jauna iepatikties, un atkal apriebties.

No otras puses - slinkums.

No trešās puses, man pietrūks plejiera ikrīta sveicienu, piemēram, šorīt uzraksts pa visu ekrānu:

"Wish I Could Fly, Have a Nice Day"

Pa dienu man kaut kā ieskanējās jaunais Manufactura albums, es to pat nebūtu pamanījusi, ja tā skaņa nebūtu tik dīvaina un nedzirdēta (tā bija The Whore's Lullaby). Un kādas piecas minūtes sēdēju ar milzīgām acīm blenžot ekrānā.

Tagad beidzot klausos visu no sākuma.

Flash back - Manufactura bija viens no briesmīgākajiem Bž-bž-bž mūziķiem (jeb industriālais šņiru-šņeru), ko es klausījos, lai līdzsvarotu savu iekšējo haosu ar apkārtējo pasauli. Tā bija vienīgā mūzika pie kuras varēju tiešām nomierināties un domāt. Tas bija kaut kas tāds raupjš un vienveidīgs, bet tajā pašā laikā arī ļoti praktisks un viegli uztverams (ha - nez kāpēc man prātā vienmēr ienāk tas pelēkais, porainais, padomju laika papēžu beržamais akmens).

Bet tagad:
Pirmā doma ir - kāds nabaga Karlozam M ir izskalojis samdzenes.
Otrā doma - MAN PATĪK! Tas jau ir kaut kas līdzīgs ebm - tāds bišķi gōtu-diskō, bet tas zemteksts, tas haoss, kaut kādā mistiskā veidā tur vēl jo projām ir! Un tas ir viesnotaļ jauki, jo manas ausis jaunākas nepaliek (vecumdienās jau galvenais komforts - visādi Deine Lakaien un cita dīvānmūzika).
Trešā doma - piektajā (un dažos nākamajos arī) gabalā ir skaidri atbildēts uz pirmo radušos domu - smadzenes nav skalotas - tā pati vecā labā Manufactura.

Rapidshare: As They Drown In Their Lies

Imho labākā variācija par Tainted Love tēmu. Tā nogurusī bals.

Jā, un šņuk par Coil(istu). Tā liekas, ka nāvei arī kaut kādas dvēseļu kvotas līdz gada beigām jāaizpilda, savādāk nez ko visi šitā sākuši apmirt tieši novembra beigās / decembra sākumā.

Es nevaru vien beigt priecāties par šīs dienas muzikālo atradumu - Gogol Bordello. Nē, es viņus biju dzirdējusi, pa kaut kādu rādiō, kaut kad iekš depō ska pasākumiem, bet man viņi kaut kā nedevās rokā. Ja jāpasaka vienā teikumā - tas ir kaut kas līdzīgs Kusturicam, TIKAI KRUTĀK!
Bet īīīīīī!
Nihiliste un Jaukā lēkā rociņās sadevušās - uz riņķi vien... uz riņķi.

Un ārzemniekiem, kam problēmas ar manu vārdu varētu teikt "Я не еврей, но кое-что похоже", jo man kā katrai kārtīgai āriešu meitenei ir ebreju vārds.

Hmmm, es tā skatos...

Šodien valsēsim:

Pirmais valsis
Otrais valsis
Trešais valsis
Ceturtais valsis*

_________________________
* iespējams, ka nemaz nav valsi, bet tā kā šis ir viens no diviem augstāk minētajiem valšiem pie kā ir reāli valsēts, tad tas man asociējas tikai un vienīgi ar valsi.