No rīta skatoties uz pretīsēdētājas kroplīgi garajiem (~4 cm) + spicajiem nagiem* nodomāju, ka visas sāls taču ir proporcijās.
Pašai bieži vien mēdz ataugt diezgan gari nagi, kurus nesteidzos likvidēt, bet apvīlēju pieklājīgā formā. BET vienmēr ir bijusi robeža pēc kuras nagi izskatās pretīgi. Secināju, ka šajā gadījumā proporcija ir atkarīga no "dzīvā naga" - ja izaugušais nags ir tikpat garš vai garāks par "dzīvo nagu" izkatās riebīgi un aizlaisti, vienalga cik rakstainus un cikucakainus izkrāso. Tieši tas pats ir ar matiem, kur pieņemamības robeža ir apmēram viduklis. Nesaprotu šito apsēstību ar beigtā materiāla līdzistaipīšanu.


* toč kā Fredijam K., tikai puķaini

Nokrāsoju baisās saknes, lai atkal varētu izskatīties pēc "vīru zagles"* un nākošgad toč būtu otrajā levelī!

* Man šķiet ka kārtējā sieviešu iedomība, domāt, ka tas kas ir viņām ir vajadzīds vēl kādam. Nē, protams, ir cilvēki, kam ofic vajag to, kas ir kādam citam, bet es to fenomenu nesaprotu. Man nekas nav pret lietotām mantām, bet tas ir kā uzvilkt (nez) bikses, ko kāds cits tikko ir novilcis... vēl siltas! Tas ir vienkārši FUI!

Tik ilgi nebiju krāsojusies, ka ikdienas skropstutuša savā nodabā bija paspējusi samaitāties.

Kļūstu veca un vieda, diez vai tagad fakts, ka neesmu ielikusi pareizos auskarus, varētu mani novest fizioloģiskā afekta stāvoklī (jo tas taču ir ahileja papēdis!). Vienkārši - ja katru rītu rūpīgi neuzzīmēju aciss, varu gulēt desmit minūtes ilgāk.

A kas ir pūderis vispār esmu aizmirsusi - vispirms kādam nepatika, ka mans vaigs garšo pēc kosmētikas, bet tkad tas kāds notinās bija jau tā pierasts pie dabīgi neveselīgās ādaskrāsas un zilajiem riņķiem zem acīm, ka roka vairs necēlās puderēties.

Atklāju, ka man veļaslādē ir sivēnrozā krūšturis ar pūkainiem bumbulīšiem. Nahrenizēju bumbulīšus. Saiģot!

Par sieviešu popsu.

Kamēr citi lasa "Eat, Pray, Love", pār mani beidzot nāca apskaidrība, kāpēc man ir tāda empātija pret Skārletu! Viņai takš arī apkārt bija vieni čīkstuļi-pīkstuļi, kurus vilkt sev līdzi un visi pārējie, kas skatījās un komentēja, cik viņa nelēdijiska, nepieklājīga, bezsirdīga un brutāla. Bet tas, ka viņa izglāba savu ģimeni un bezmugurkaulniek-Vilksus no nosprāgšanas badā, tāds nieks vien ir, jo viņa takš' apprecēja savas izlutinātās māsas līgavaini... būūūūū...

Jā, un vēl jo projām: "Я девочка честная! А честная дороже стоит!"

Ā un vēl man patīk, ka es vakar autobusā satiku Duksi, un mums abām maisiņos bija līdzi korsetes.
Tipa slepenais masonu sveiciens.

Ja man būtu spēja detonēties pēc savas gribas, es šodien būtu uzlaidusi gaisā visu ganību dambi.
Express mail! Kas tas pa Express mail, ja man -11 grādos jābrien pa pus metru dziļu sniegu?

Bet korsete ir tik krutāāāāā...īīīīīī ^^. Fairygothmother var iet skābēt gurķus ar savām uzskrūvētajām cenām. Šitā ir pirmā, korsete, kas ir jārūda. Un to es darīšu ļoti cītīgi, jo man negribās, lai šamā saplīst pie pirmā šķaudiena, tikai tāpēc, ka man uzreiz gribējies redzēt kā man piestāv ~50cm viduklis.

Kā es zinu, ka neesmu "krutā beibe" - man nav fotosesiju.


Bet muļķības pie malas, jāsagaida tas solītais atkusnis un jābrauc uz kleitu paradīzi iepirkt ziemas kleitas.

Mēģinu novērst Code Red. TĀDA apokalipse! TĀDA APOKALIPSE!!!

Kodes manā zeķu plauktā :/
Tas viss sākāsa ar kodēm virtuvē, jo KĀDAM vienkārši vajadzēja no Azerbaidžānas atvest čupu ar rozīnēm un žāvētām aprikozēm, kuras skapī kalpotu par kožu barību.

Mana over-the-knee zeķu kolekcija!

Tagad es vaivariņu tēju pavisam noteikti glabāšu skapī!

Labais garīgais pieturās visu dienu. Izvesti neskaitāmi cilvēki, jo visiem liekas, ka zem mana noturīgā smaida tiek perināts kaut kas īpaši riebīgs. Tā teikt - vēl jo projām darbojas "I'm so industrial people ask me what's wrong when I smile" likums.

Sen nekas nav rakstīts par ārišķībām-sievišķībām. Atķāvos nopirkt jaunus zābakus (vai kurpes, īsti nezinu kā šamos sauc) ar ļoti augstu papēdi. Iemēģināšu un lēnā garā aizsteberēšu līdz brālim. Izskatās jau nenormāli kruta. Jūtas arī. Tikai tagad kaut kā jānovalda kājas.
Pēdējo reizi ar tādiem papēžiem staigāju devītajā klasē - laikam vecuma plānprātība.

Vakar mēģināju apskatīties bildes, bet lielākā daļa atradās tumsā, so neredzēju ne vilkati ne komētu, ( sevi gan )

Vispār man pēdējā laikā labpatikās uzskatīt sevi par diezgan stipru un izturīgu, bet, protams, tikai līdz brīdim, kad uzrodas kaut kas, ko es nevaru izturēt.
Es varu paciest visas intrigas, klusos telefonus, ziņnešus un nepārtraukto savstarpējo jep-jep-jep-jep-jep*, es varu ignorēt neatlaidīgus centienus nokost man galvu un samierināties ar to, ka tipam uzsit zilu aci kāda no bara dāmām un man divas nedēļas jāiztiek tikai ar pilatēm.
Bet vēl vienu emfizēmiķi mani nervi neizturēs!

Anyways jauna korsete! Šoreiz nepārspīlēju ar izmēriem un bez nekādas īpašās ielocīšanās varu iešņorēties līdz galam. Nost neko daudz nenoņem - 3-4cm, bet nav jau arī tā, ka baigi būtu ko noņemt. Kvalitāte burvīga - i nepateiksi, ka šuvis kaut kāds nebūt indietis nevis fancy eiropietis. Un materiāls ir nenorāli kruts! Visu laiku gribējās kaut ko, kas būtu līdzīgs brokātam, bet labākajā gadījumā varēja dabūt mākslīgo satīnu.

Jā un vakar no rīta pastniece atnesa MJR biļetes, jauki pārmaiņas pēc parakstīties ar savu vārdu.

* tā skaņa ko izdveš mazie kvekšķīši

Pozitīvais moments - algasdienah!
Tā kā es esmu dzīvojusi ārkārtīgi taupīgi un beigu beigās vēl saglabājusi 30 Ls līdz nākamajai algas dienai, ( tas nozīmē, ka... )

Mirstu nost, pilnīgi nevaru iedomāties kā pēc dažām stundām stūķēšos augstpapēžu kurpēs, pēdas jau nedēļu izjutušas brīvību un tagad protestē pret jebkādiem apaviem. Nemaz nerunājot par zeķēm :/. Vismaz zeķturis šoreiz normāls gadījies, bet nu nav normāli, ka savam m-izmēra dibenam jāpiemēro xs zeķturis, lai nešļūc nost.

Pa nakti bija tik karsti, ka sapņos rādījās kūstošas māju sienas. Man vija vēl pēdējā iespēja kaut ko glābt no savas istabas. Kas to būtu domājis - pietesu pie sava skapja un raku ārā jaunos, tumšzaļos princešsvārkus.

Pēdējā nedēļa bija dikti ražīga visādu loriņu ziņā. Pirmāmkārtām, dabūju savus bindus 120 lapiņas kopskaitā.

Vajadzētu kaut kā ierobežot tos fizioloģiskos afektus, kas rodas uz visādu loriņu iegādi. Vakar ieraudzīju puantes un pilnīgi širmis aizcirtās. Vajag un viss! Un reāliste, protams, prasa - kāda velna pēc, bet jaukajai jau vinalga, iestājas "lalalalalalalaestevinedzirdu" stadija.
Mjā, vēl jo projām vecais niķis ieciklēties uz mazajām lietām, jo lielās nevar dabūt.

Plānoju pirkt jaunus pavasara apavus, ( tāpēc... )

Bye-bye blondīņjociņi, es tagad izsatos pēc Brī.

Uz Lāčplēša ielas, pie paša Salu tilta, ir parādījies veikals "Militāristika" ar parakstu "militārā stila apģērbi" (vai kaut kā tā). Varbūt beidzot materializēsies manas domas par jauku, skaistu, militāru mēteli.