Un kā tas parasti notiek - notikumi sāk risināties galvu reibinošā ātrumā. Kaitinošākais no tiem, laikam, ir kontakta uzsprāgšana, kas rezultējās divdienīgā elektrības zudumā pusdzīvoklim, bet pēcgarša - visa māja smird pēc 105 gadus nemazgātām zeķēm.
Bet ikdienišķa maniaku meklēšana beidzās ar senās apsēstības augšāmcelšanos:
 |
Tīru bilžu mapi - dzēšu, šķiroju, skatos, salīdzinu, raucu pieri, viebjos.
Nevaru saprast, bet kaut kas manā izskatā, pēdējo divu gadu laikā, ir pazudis, neba tā, ka es pēkšņi būtu novecojusi par 10 gadiem, bet kaut kā... savādāk.
Racionālais prāts saka, ka pie vainas mati - tāds Samsona komplekss, ja kaut kas nav kārtībā, tad pie vainas noteikti ir mati. Bet tas cik ļoti man ir apnikusi mana matukrāsa ir zināms tikai citam "latvijas pelēkā" toņa eksemplāram, kurš nodzīvojis 22 gadus nekrāsojot matus (zeļonka un balinātas šķipsnas neskaitās). Atrisinājums ir vienkāršs vai nu atkal jāpadara mati gaišāki vai beidzot jānokrāso pavisam (jau cik ilgi gribās rudus matus, bet bail, un tas, ka ar asinszāli var dabūt rudākus matus ir MELI, var tikai dabūt neizmazgājamu rūsaskrāsas vannu).
"Metafiziskais" prāts saka, ka pie vainas nav mati, bet gan Tagores apdziedātā cerības maitiski-parazītiskā daba. Tikmēr, kamēs ir vēl kāda cerība, tā izspiež no organisma pēdējo sulu, bet kad visas iespējas ir veiksmīgi nopūdelētas pazūd tā klusi, klusi un atstāj ļīķpelēku zombiju. Šajā gadījumā diez vai ir kāds atrisinājums, tāpēc laikam būs jākrāso mati.
Mhmm vajadzētu, laikam kādu maniaku kamēr ir laiks, bet tāds slinkums rakāties savos krājumos.
Atceros kā dziļā bērnībā skatījos Annie Lennox - Why klipu un domāju, ka tā droši vien izskatās dīvas (lai gan man nebija nojēgas kas tās tādas īsti ir), Lenoksa vēl jo projām ir mana mēraukla "dīviskumam", lec kaut vai no biksēm ārā, nesanāk pat pietuvoties, kur nu vēl atdarināt! Un pavisam noteikti jāpiemin arī visu laiku labākā popdziesma par mīlestību iemīlēšanos.
Bet vienīgā, kas pa šiem gadiem 17 (?) Lenoksai ir pievienojusies dīvu sarakstos ir Lisa Džerarda. Ir viņās kaut kas līdzīgs, vēl bez fenomenālās balss, tikai es tagad tā uzreiz pat nevaru pateikt kas.
Apakšveļas atvilktne ir kaut kāds apburtais loks! Kā var būt, ka pēc izrevidēšanas un sakārtošanas ir vēl mazāk vietas kā iepriekš. Pēc ilgien izpētes darbiem secināju, ka vainīgs ir nepraktiskās apakšveļas kvantums, jo apakšveļu es pērku fizioloģiskā afekta stāvoklī (Wīīī bantītes, mežģīnes, smuki izskatās, jāpērk!), neņemot vērā, ka tās krokas un ieloces sistu cauri pat viktoriāņu atraitnības kleitām.
Ā, un par sarežģītu apakšveļu runājot, kaut kādā krustmātes lilitā bija rakstīts, ka lūk nedrīkst vilkt visādas korsetes, jo nabaga vīrieši tak šamās nevar dabūt vaļā. Kam vispār tāds vīrietis, kas nevar korseti attaisīt, ir vajadzīgs - tā tak nav nekāda kodolfizika, tad jau var izrādīties, ka nevar ne apelsīnu nolobīt, ne kurpes sasiet, ne durvis atslēgt.
 |
Aiz kreņķiem nopirku roku sildītāju. Tā ir vēl viena animācijas izraisīta bērnības trauma - Gerdai no Sniega Karalienes bija, un man arī vajag, jo parasti cimdi tak ir tik garlaicīgi.
Mīlestība no pirmā acu skatiena!
Un tagad skrāpēju sienas un kaucu, jo nav naudas! Es tādu gribu jau no dziļas dziļas bērnības, kad Dafnei no Scooby Doo tāda bija! Snif, un man izskatītos tik labi!
Man vajadzēja 14 gadus, lai izprastu mātes kāzukleitas skaistumu.
Tā viktoriāņu modes izstāde drīzāk ir viktoriāņu-edvardiāņu izstāde, jo viens kakts bija pilns ar nežēlīgi izkropļoto nugurkaulu laika mākslasdarbiem. Laikam vajag pārstāt raust tās vecās bildes, jo baisi vispār tā bez nekādas modeskultūrvēsturiskās izglītības noteikt valkāšanas laiku ar desmitgades precizitāti.
Un jā, pavisam noteikti pats smieklīgākais bija "jaunkundzes korsete ar 55 cm vidukli", kas uz manekena bija uzvilta otrādi. Pat prostitūtas nevalkāja priekšā sienamas korsetes, kur nu vēl kārtīgas jaunkundzes, kam ģērbējas un auklītes bija priekšā un pakaļā!
Must see izstāde!
Jāvelk savs viktoriānisms no skapja laukā.
 |
Lūk tā ir krīze - veikali ir izpirkti tukši! TUKŠI, ka es jums saku!
Stāvvietā pie spices katru dienu tik pilns, ka nav pat pieckapeikai kur nokrist, kur nu vēl mašīnu noparkot.
Divas nedēļas meklēju savu sejaskrēmu un tikai šodien atradu alfas Drogās. Bija tikai divas bundžiņas, no kurām viena izskatājās tā, it kā būtu pārcietusi ātomkaru.
Par lupatām labāk nerunāt savādāk es uzsprāgšu (uz izlaidumu iešu plika bļe, sen pagājuši tie laiki, kad pirku franču mežģīņkleitas, divreiz uzvilku un iekāru skapī).
un gribu šitādu kleitu un mieru
 |
Man ir jauna korsete ^____^
Labākā butaforiskā korsete ever!
Tikko atklāju ārkārtīgi labu lietu, kas radās no intensīvas mācīšanās. Man nebija laika tērēt naudu. Nekādi veikali, nekādi ebayi, nekādi treniņi, nekādas kamejas.
Bet tagad jauna korsete, treniņš ceturtdien un varbūt kaut kas no šejienes.
Mazasinība nāk un iet, bet zilie loki zem acīm paliek.
Ir tādas sievietes no kurām aš staro perfekcionisms - visas tādas ģelavajas un nopietni uztveramas... femmes fatales. Es klusiņām šņarkstinu zobus, jo man tak arī vajag! Ja tas viss aprobežotos ar izskatu vien būtu ārkārtīgi burvīgi, bet tā iedzimtā "fatalitāte". Kur tā rodās?
Kā rakstīja cienījamā popsautore M. Mičela: "mūlis zirga iejūgā ir un paliek mūlis."
Tā kā visa mana fatalitāte izkūp ar pirmo pīli, kas parādās pie apvāršņa (Wīīīī pīles!), kādu nebūt citu lidojošu lopu vai vienkārši subjektu, kurš sadirš printeri tieši pirms mana melnraksta izprintēšanas tā, ka man pēcāk jādeso pa nekvalitatīvi bruģēto Kaļķu ielu uz Rīgas domi, augstpapēžu kurpēs ieautai, lai neliktu V. kungam gaidīt un kavēt sapulces. Un mans svarīgums pabira kaut kur uz tās pašas nelaimīgās Kaļķu ielas, jo Domē es ierados izpūrusi, aizelsusies un kliba ar kreiso kāju. Jā, un nokavēju, protams.
Savu mūžu neesmu ievērojusi nevienu diētu*, pat bērnībā, kad mana diena lielākoties sastāvēja no pārtikas draņķiem, fikšenu lasīšanas un rakstīšanas, ar visām no tā izrietošajām sekām. Iespējams tāpēc es tik asi reaģēju uz visiem ārstiem, kas man jautā par "niekošanos ar diētām".
* Šeit un turpmāk - apzināta un pastāvīga uztura plānošana un visādi citādi liesēšanas paņēmieni (neskaitot, protams, pastiprinātu kakao un citu draņķu lietošanu ar pretēju mērķi)
Nekas tik ļoti nebojā izskatu kā mācīšanās! Ja pēc publisko tiesību 24stundnieka es izskatījos graujoši, tad pēc vairāku nedēļu ilgas bakalaurošanas es izskatos pēc zombija ar brežņeva uzacīm.
Tāpēc - padoms gudras sievietes meklētājiem - jo briesmīgāka, jo gudrāka.
Njā, bet nejau visu laiku es te mācos, gadījās iepazīties ar Meijeres kundzes otro šausmu darbu diezgan dīvainā formātā (pateicoties brāļa draudzenei) - klausāmā nevis lasāmā, bet formāts vienkārši fenomenāls - var knibināties ap atsaucēm un klausīties, ar rakstīšanu ir grūtāk, bail pat iedomāties, ko es tur esmu sarakstījusi. Varbūt man ir uzradies stokholma sindroms, bet šoreiz tas nebaudāmais stils bija paciešamāks, vienīgais uz nerviem krītošais - "es tevi mīlu vairāk, nē es tevi mīlu vairāk" diskusijas, jo līdz reālai darbībai kā zināms vēl ir vairākas grāmatas, kuras noteikti ir pilnas ar t\ada pa\sa stila dialogiem.
Man gan nepatīk dimanti, bet kad ieraudzīju šito "matu armatūru" Antverpenes dimantu muzejā gribējās izsist stiklu paķert un laisties lapās, jo nopirkt diez vai varētu pat ja būtu nauda.
 |
Viena no daudzajām praktiskajām pamācībām, ko bērnībā saņēmu no krustmātes bija - sievietei mājās jābūt lielam spogulim. Līdz šim man tas liakās smieklīgi. Lielais spogulis mūsmājās parādījās tikai ar jauno koridora skapi, turklāt koridors ir tik šausmīgi tumša vieta, ka spogulis tur tikpat labi varētu arī nebūt.
Krustvecāku jaunajā dzīvojamā telpā savukārt ir milzīgs iebūvētais skapis ar spoguļdurvīm. Un tā nu savā nodabā vazājoties un staipoties pa māju sapratu, ka solītās ūberkrīzes gadījumā varēšu ar hipnozes palīdzību atgriezt savu iedzimto nūdisma talantu un sākt strādāt par (ha, B kategorijas) striptīzdejotāju. Tādā gadījumā man tikai vajadzētu iemācīties dejot.
Vienīgais, kas man netīk sieviešbūšanā ir tas "es gribu to nezinko".
Visu dienu cīnos ar mūziku - gribu mūziku... kādu?
Šito nē... to arī... fui - tas nosaukums man ir piegriezies vēl pirms klausīšanās. Varbūt vaina atkal ir tajās trijās, bet tā vien gribas izdzēst visu un sākt rausta pa jaunu.
