Pēkšņi uzradās nepārvarama vēlme iegādāties maucīgus, augstpapēžu, ziemas zābakus, bet laikam nespīd, ziemā labākais ko var dabūt ir uzpopsoti vaļinki.
Pēc divu stundu ilga cīkstiņa lielais (ārkārtīgi dārgais) lina gabals padevās un pieņēma vēlamo kleitas formu. Ar to arī beidzās manu mocību vieglākā daļa, jo priekšā stāv grūtākais posms - panākt to, lai tas drēbes gabals nezaudē savu formu līdz procedūras galam.
Tagad vēl jāpielaiko un jāpadara pāris izmērus mazāks, jo es kā jau visas sievietes iedomājos sevi resnāku esam un to paltraku esmu uztaisījusi daudz lielāku kā vajag.
Šis ir apmēram tas laiks, kad cilvēki sāk domāt kādus solījumus/apņemšānās varētu sev uzkraut (ne)pildīšanai nākamajā gadā. Es parasti ar tādām muļķībām nenodarbojos, bet tikko atcerējos, ka vajag gan vienu, protams, tīri praktisku apņemšanos, ne klasiskās - vairāk smaidīšu, vispār kļūšu par Maiju Saulīti garā.
Es apņemos līdz nakamajai vasarai izpildīt savu lielo projektu - uzšūt un izšūt linu kleitu.
Lūk tā.
Ja man tādas nebūs nākamās vasaras beigās, tad mani varēs ieklapēt ar kaut ko smagu.
Man ir īpašas attiecības ar modi.
Kamēr stāvēju Aprangā sastingusi kādā no gaidoši statiskajām pozām, kaut kāda tante aptaustīja mana džempera piedurkni un līdz nāvei pārbijās, kad es sāku kustēties.
Un vēl viena jauna korsete manā kontā, ja tā turpināsies šamās būs mērāmas simtos ne desmitos. Bet ir lietas, kas man nekad nevar būt par daudz un viena no tām ir korsetes (svarīguma ziņā atrodas otrajā vietā tulīt pēc visu veidu kamejām)
Par spīti tam, ka mnā skapī ir vesels plaukts, kas atvēlēts šim apģērbu apģērbam, es gribu vēl!
Ir dažas lietas kā nekad nav par daudz - naudas un over the knee zeķes!
 |
Manā izpratnē jau ir sākusies ziema. Šodien salstošs cilvēks pieteicās uz garajām vilnas zeķēm un dūraiņiem ^_^. Man gandrīz vai rokas dreb, vecmāmiņas sindroms laikam. Es varētu tēlot altruisti un apadīt visu pasauli, bet īstais iemesls, protams, ir tas, ka man patīk process!
Jā, un pēdējo dienu dzīvoju ar savām "garajām krēpēm" rīt būšu līdzīga ( miss Pārkeres ) gaišmatainam variantam.
Jaukā gan čīkst, bet kā saka - līdz kāzām sadzīs līdz vasarai ataugs.
Es esmu atkarīga!
Tieši tā pat kā alkoholiķis, kas nākamā rītā stajas pretim "komā" sastrādātajam, es izkrāmēju iepirkumu maisus un čikstu, jo apakšveļas veikalos nedrīkst iet! Nedrīkst!
Nu kāda velna pēc man vajadzēja vēlvienu zeķturi? Es jau sen ikdienā nevalkāju tik garus svārkus, lai tādu izmantotu x/
Un ko es tagad ēdīšu?
Mīļie cilvēki (konkrētāk sievišķi, jo vīriešiem šādu indevi neesmu manījusi), ja jūsu draugu/paziņu/what ever lokā ir kāds tievs cilvēks, pievaldiet mēli un paturiet savus "akdievsciktutieva" pie sevis!
Jo:
1) ja tievā persona, būs anorektiķe viņai būs pie astes tas, ko sakat, un ar šādiem cilvēkiem runājot vispār nav ieteicams pieminēt svaru;
2) ja cilvēks ir normāls, tad pārlieku mazs "dzīvsvars" ir tieši tāds pats komplekss kā pārlieku liels svars (to nez kāpēc neviens neatgādina, jo tas lūk ir neētiski). Tikai nez kāpēc cilvēki to nesaprot un uzskata, ka viņu pilsoņa pienākums ir atgādināt par tievumu vismaz trīsreiz dienā. Goda vārsd, kādam piektajam, kas izsaka tādus konstatējumus, gribas izšķaidīt seju pa trotuāru (un es parasti neesmu agresīva).
Ja man nepatīk kā es izskatos, tad, velns parāvis, nebāziet man acīs tieši TO, kas man sevī nepatīk!
Jā es arī mēdzu šausmināties par tievām meitenēm (un nevis vienkārši tievām, bet tievām - tādām kuru augšstilbs ir mana apakšdelma resnumā), bet man pat prātā neienāktu kādai no viņām iet klāt un stāstīt cik viņas ir tievas.
Šodien gandrīz pati virsū uzskrēja miliča furaška, pēc visiem ilgajiem meklējumiem un tā... Un tagad tā doma mani neliek mierā... vajag!
Nevis tā, ka vienkārši vajag, bet VAJAG!
Nihiliste galvā čīkst un pīkst. Sākam atskaiti, cik ilgi es izturēšu.
Pārlapojot Tagori atradu atbildi uz sevi interesējošo jautājumu par indiešu kājusprādzēm.
Katrā kultūrā ir kaut kāds nebūt sīkums, kas sievietei piešķir īpašu skaistumu.
Āfrikāņiem - tie riņķi ap kaklu un tuneļi lūpā apakštasītes lielumā.
Japāņiem atkailināts skausts.
Latviešiem augstas pieres (ar vainadziņiem rotātas).
Un lūk, indiešiem ir kājusprādžu šķindoņa. Sākotnēji gan tā bija kā portatīvā signalizācija, lai vīrs dzird, kur blandās viņa sievietes.
Pats Tagore:
Cik bezprātīga gan cilvēka sirds! Tā neatzīst savus maldus, ar mokām tā pakļaujas loģikas likumiem un, neņemdama vērā svarīgus pierādījumus, visiem spēkiem cenšas saglabāt maldīgu cerību. Taču pienāk brīdis, kad arī šī cerība, iztukšojusi dvēseli un pārvērtusi pelnos sirdi, mūs pamet. Apziņa atgriežas, bet sirds baidās no jauna kļūdīties.
Visa tā tautastērpu padarīšana ir ārkārtīgi dīvaina.
Nu neviens etnogrāfs man neiestāstīs, ka sendienās sievietes bez ierunām, vienā novadā, ir staigājušas vienādās drēbēs! Tas ir neiespējami.
Par piemēru var ņemt kaut vai indiešu sari, apmēram vienāds, bet materiāli, raksti un rotas ko vilka tam klāt maksimāli atšķīrās. Un atsevišķi, ar reģioniem saistītie, nosaukumi - tādi kā benarasi sari, liecināja tikai par kvalitāti, nevis uzreiz iztēlē uzbur vienu konkrētu sari izskatu, kā tas ir, piemēram, kad piesauc Nīcas vai Bārtas tautastērpu.
Likumsakarīgi - gribu sari!
 |
Arrgh! Kā man ir apriebies katru rītu domāt ko vilkt mugurā!
Šoreiz es nerunāju par klasisko sieviešu dilemmu stāvot pie pārbāzta skapja (un beigās secināt, ka nav tak nemaz ko vilkt mugurā), bet par to, vai uzvelkot kādu no vasaras drēbēm es nesasalšu ragā, kaut arī neesmu nemaz tik salīga.
Nost ar globālajām klimata izmaiņām! Dodiet atpakaļ globālo sasilšanu!
Es negribu dzīvot pasaulē kurā cauru gadu temperatūra svārstās no +10 līdz +15. Kad tad es ierēkšu par tantiņām ūberšubās? Vai par citām ciltsmāsām ar smieklīgajiem kompleksiem, kas izpaužas siltākam laikam iestājoties.
Kāpēc es parasti nevalkāju augstpapēžu kurpes?
Nē, ne tāpēc, ka man tādu nebūtu, arī ne tāpēc, ka nēmācētu ar tādām novaldīt savas garās kājas.
Tāpēc, ka ikreiz dzirdot klak-klak savu soļu ritmā man galvā sāk skanēt:
I'm a Barbie girl in the Barbie world
Life in plastic, it's fantastic
You can brush my hair, undress me everywhere
Imagination, life is your creation
Ak jā, pavisam aizmirsu par morāli - es tam tikšu pāri (viktoriāniski-juridiskās maitas imidžs tomēr ir svarīgs).
Šķiet ka Tomam Džonsam ir tā dziesma kuras piedziedājums sastāv no voouoooouoooooooooo, iespējams tur bija vēl kaut kas par kaķiem, bet droši es nezinu, jo vienīgā viņa dziesma, ko es tiešām zinu ir tā no Tima Bērtona Mars Attacks. Lai nu kā, kāpēc man šī gaudojošā dziesma nāk prāta - jo tās skanējums ir identisks skaņām, ko es izdodu apsēšoties.
Ne velti krievu valodā robeža starp vārdiem загорать un сгореть ir tik trausla.
Ļoti sarkans dibens, sarkana mugura un nedaudz sarkans vēders ir lieliska mācība, ka pienbaltajam cilvēkam nav jācenšas iegūt mulata brūnums.
Tāpēc laikam atgriezīšos pie idejas par Briseles mežģīņu saulessargu.
Kā vēsta sentēvu senmāšu gudrības - pret kreņķiem vislabāk palīdz baldriāni vai absolūti tukši "girl talk(i)". Abus nevar - var pārdozēt.
Tā kā man mājās ir potenciāli bīstams kaķis, un visi baldriānu krājumi tika notriekti rudenī - ziemas miega izraisīšanai (aber jaunie vēl nav ievākti), nācās izvēlēties otro variantu.
Aizšļūcu līdz savai jaunajai paradīzei, kas gan nebija visai viegli pateicoties kimono platuma svārkiem. Pūles atmaksājās, otrdienas ir Līzas dienas ^_^
Trīsstundīgas amazonku runas. Svārki, ridengoti, cilindri, cimdi, piegrieztnes. Vis-vis-vis-vis! Pati šai ideoloģijai gan netaisos sekot dažādu iemeslu dēļ, bet skatīties un konsultēt mani nekas netraucē.
Un man ir iedvesma sarausto bilžu plūdu turpinājumam.
 |
Viktoriāņu amazones
 |
