Ārprāts!!! Bet, ja šitā padomāju, tad pieņēmums, ka viss kas vien var notikt, notiek tieši ar mani, ir piepildījies... (labi, eglīti vēderā vēl nesmu iestādījusi, bet kas zin)..Atceros, ka senāk jaunībā, vecajos-labajos studiju gados, kad vēl kojās dzīvoju, apkārt ceļoja šaušalīgs stāsts, kā prusaks pa nakti meitenei ausī ielīdis..Kā ārā viņu nevarēja dabūt (prusaki atpakaļgaitu nesaprot)..Un es vēl noskurinājos aiz pretīguma...Nodomāju, ka tas laikam ir ārprātīgi briesmīgi...Mūsu istabiņā mēs bijām baigi apzinīgās, pašrocīgi nīcinājām visu dzīvo un lieko, un pēc vienas šitādas reizes kāds nabaga vienīgais Prusons bija dabūjis indes devu, apreibis no laimes un naktī ielīda ari manā ausī..(ticu, ka, ja mēs būtu likušas mīksto tāpat kā citi studenti, neindētu un neapdullinātu tos nabagus, šitas nekad nenotiktu)..Tā bija svētdiena, plkst 5 no rīta..Pamodos no tā, ka man likās, ka kāds dauza pa smadzenēm..Saliku dzirdēto storiju par to meiteni un nodomāju, ka tā taču nevar notikt ar mani..ko jūs! Tad kad aptvēru notiekošo, sapratu, ka nu vienreiz ir baigie SŪDI!! Aiztenterēju šokā pie biedrenes..Nošokēju arī viņu..Abas sākām apzvanīt slimnīcas ap plkst 5:30 no rīta, prasot lora palīdzību..Beigu beigās- mūs visur lieliski atšuva, sakot, ka svētdienā vienīgais Rīgas lors strādājot 1.slimnīcā no plkst 10.00...Beigās draudzene gandrīz jau psihoja un kliedza uz "pieklājīgajiem" slimnīcu dežurantiem, kamēr es sēdēju bezspēcībā un pilnīgā nervu sabrukumā uz grīdas un pīpēju..Ārā šo izvilkt nevarēja..sāku slīcināt, pa tiešo laižot no krāna ūdeni ausī...ūsainais arī, kā rādās bija šokā no šāda pavērsiena un sāka vēl trakāk ārdīties..Kādu brīdi likās, ka sajukšu prātā...Sapūtu tur flakoniņu ar smaržām..Tas bija liktenīgi..Jandāliņš galvā beidzās, bet es pati aiz pārdzīvojuma vienkārši sabruku..aizmigu..pamodos ap tiem 10.00 un devos uz slimnīcu..
Bruņinieku ielā apm 10 min pastāvēju pie reģistratūras, kamēr dežurantes apsprieda savas nagu lakas un uzskatāmi mani ignorēja..kad beidot iedomājās mani piereģistrēt un paprasīja, kas tad man kaiš..atbildēju ar trīs vārdiem: man prusaks ausī..Ja jūs to spētu redzēt, kādas abas izskatījās..likās, ka man drīz vajadzēs vienu elpināt..acis lielas, ģīmji bāli...skatījās uz mani tā kā uz mironi..Protams pa taisno mani nogādāja kabinetā un ātrāk par citām reizēm, ignorējot rindu pie lora durvīm..Tālākais bija visai briesmīgi..atceros kaut kādas garas šprices un pincetes..kad viss tika izdarīts, es beidzot biju pilnīgi beigta..bezspēkā sāka līt asaras, ārste mani mierināja un slaucīja tās ar kabatlakatiņu no maniem vaigiem...Toreiz es atceros tikai vienu domu - nu bet nafig, nafig šitais viss notika ar mani?! Istabiņās kur vai mudžēja no parazītiem, neviens vēl nevienam ausī ielīdis nebija..bet te, kur visu uzturējām bez maz vai sterilu...nu ārprāts!!! Nu jā..lieki piebilst, ka pēc tam ilgi nevarēju nomierināties un gulēt gāju tikai ar vati ausīs..Stundu sēdēju dušā, gribēdama izmazgāt to, kam tur vairs smakas pat nebija..
Un patiešām - šobrīd esmu laimīga, ka varu atgriezties savā mazajā dzīvoklītī, mierīgi aiziet gulēt, šo te visu pat neatceroties..Nu lūk..mazaiz piemērs ar to, ka viss, kas notiek un ir iespējams, neapšaubāmi notiek ar mani..Džeina laikam teiktu, ka tas ir karmiskais parāds kaut kāds..Es pat nezinu, kas tas tāds ir, bet dažreiz man liekas, ka neesmu to visu pelnījusi...