Apdeits par vdz.
Nezinu kā, bet visādas alternatīvas informācijas skrien manā ceļā.
Tā kā jebkuru problēmu, jautājumu man patīk apskatīt no vairākām pusēm, tad es nevairos, bet lasu.
Barošanās pamati man izklausījās tik loģiski, ka esmu uzsākusi eksperimentu pati ar sevi (nesen ar tēvu smējāmies ka audzināšana ir eksperiments ar bērnu).

Ko īsti es daru? Apzināti lietoju vairāk dārzeņu. Un papildus dzeru Se un I. Cu nevarēju tabletēs atrast.

Laužu arī savu nostāju, ka ārsts ir mācīts speciālists, kura darbs ir palīdzēt man. Ja agrāk man draugi, paziņas, kuri zināja zāļu pielietojumus, mani atbaidīja, jo izlikās pēc viduslaiku pūšļotājiem, tad tagad saprotu, ka paļauties var tikai uz sevi, tāpēc pašam jāsaprot, kas ir kas.

Pie vainas ir youtube. Pirmkārt, video, kur specijālists uzklausīja pacienta zvanu ar īsu slimības vēstures kopsavilkumu, kur sākums ir relatīvi viegls, bet uz beigām problēmām jau ir smagsvars. Viņs tur jautā, kurš ir vainīgs pie tā, ka kļūst sliktāk un kāpēc ārsti nespēj palīdzēt. Otrkārt, video, kur sieviete stāsta kā sākusi pētīt, kas tieši viņas slimā orgāna šūnām vajadzīgs, lai normāli funkcionētu.

Atceros kā bioloģijā zīmējām šūnas, atceros kaut ko pavirši par fotosintēzi, bet man nav pilnīgi nekādas nojausmas par cilvēka - par manām šūnām. No kā tās tiek būvētas, kā sazinās viena ar otru etc. Būtībā tā ir nolaidība pret savu ķermeni. Šai nezināšanai nav attaisnojuma, jo kas gan mums ir tuvāks, ja ne paša ķermenis? Pirms kāda laika kioskā gaidot un garlaicīgi slidinot skatu pār izliktajiem žurnāliem, redzēju GEO ar virsrakstu - tas ko mēs nezinājām par saistaudiem un to nozīmi. Man tagad ļoti interesē, šis raksts. Laikam būs tomēr jāizveido lasītāja karte vietējā bibliotēkā.

Man patīk ideja par ķermeni kā pašregulējošu sistēmu. Melnā kaste, kurai novēro ieejošos "datus" un analizē izejošos. "Tu esi tas, ko Tu ēd", "viss ir tikai galvā" etc. Man patīk arī ideja, ka iedzimtība nav tik ļoti dominējoša. Tas savā ziņā atbalsta manu personīgo teoriju par pārņemtajiem musturiem un to reālo ietekmi.

Blakusmērķis eksperimentam ar sevi ir paķert līdzi šajā ceļojumā Maksi. Puika vairs neēd pusdienas skolā (saprotu, jo patiešām negaršīgas), tajā pašā laikā fiziskā slodze viņam ir liela un viņš kļūst arvien kaulaināks. Man bija neliela panika un gribējās stiept pie ārsta, bet šaubos vai kaut ko ar to panākšu. Labāk būtu pamodināt viņā zinātnieku un kopā pētīt šūnu uzbūvi. Esmu pārliecināta, ka viņš pats tad vairāk sāks pievērst uzmanības savam uzturam. Attiecībā uz šo esmu gatava uzklausīt ieteikumus par metodēm un interesantiem resursiem.