Ilse Kahrklis (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} ld) rakstīja, |
Es taisos Lieldienās braukt uz LV un tur sameklēt kādu ārstu. Tāpat aiziet pie savas vecās ģimenes ārstes, kurai es uzticos, bet neesmu bijusi 10 gadus, nezinu vai vēl skaitos viņas aprūpē.
Es saprotu, ka mezgls kā tāds nevar pazust, bet tas šķidrums, kas ir mezglā var attecēt un pietecēt, tas maina tā bumbuļa lielumu. Es apzinos arī, ka struktūra var mainīties un ik pa laikam ir jāpārbauda vai joprojām viss ir ok.
es netaisos ne no viena mukt projām, es netaisos arī sevi pasludināt par ekspertu medicīnā vai uzturlietošanā. es tikai meklēju atbildes un te komunikācija ir izšķiroša nozīme.
ar bērnu ārstu es arī pārrunāju faktu, ka lēmuma pieņēmēja esmu es. viņš iesmējās, ka protams, ka tā tas ir, ka attiecībā uz savu ķermeni lēmumus pieņemu es. Nu jā, it kā loģiski, bet! Savu lēmumu es pieņemu balstoties uz ārsta izklāstu. Un ja man neizstāsta visu līdz galam, jo tiko tas ir stāstīts citam pacientam, vai arī katru dienu tiek atkārtots 25 reizes, ka "špricēšana" nozīmē "radioaktīvas kontrastvielas ievadīšanu vēnā", tāpēc neuzskata par vajadzīgu mani informēt, ko tas ilgtermiņā var atstāt manā ķermenī, tad es to uzskatu par kritisku lažu. es neticu ārstam un nejūtos arī par to vairs vainīga, ja pie viņa aizeju ar lūgumu atsūkt šķidrumu bumbulī, viņš mani informē, ka pastāv infekcijas draudi pie šādām atkārtotām manipulācijām un atrunā no procedūras, bet rakstiskajā izziņā ieraksta, ka es neesmu vēlējusies atsūkšanu! es negribu vairs pie viņa iet, bet man būs jāiet, jo citu variantu te vienkārši nav. vienīgā izeja ir pašai visu dokumentēt, kaut vai diktafonā ierakstīt un uzreiz pieprasīt rakstisko izziņu un uz vietas lasīt un salīdzināt.
sauc mani par skabargu dibenā, bet ja man jāpieņem lēmums, tad man vajag pamatojumu, kas ir argumentētāks nekā "jāgriež, jo tāpat nepazudīs". Man vajag plusus un mīnusus, man vajag izprast sakarības un potenciālās sekas vienam un otram scenārijam. Es pati sev neesmu viens pacienets no tūkstošiem, man nav šo zināšanu kāpēc man iesaka vienu vai otru. mans mērķis ir nodzīvot līdz sirmam vecumam, redzēt ne tikai mazbērnus, bet arī mazmazbērnus šūpot uz kājas un galvenais saglabāt dzīves kvalitāti ilgtermiņā.
Es saprotu, ka mezgls kā tāds nevar pazust, bet tas šķidrums, kas ir mezglā var attecēt un pietecēt, tas maina tā bumbuļa lielumu. Es apzinos arī, ka struktūra var mainīties un ik pa laikam ir jāpārbauda vai joprojām viss ir ok.
es netaisos ne no viena mukt projām, es netaisos arī sevi pasludināt par ekspertu medicīnā vai uzturlietošanā. es tikai meklēju atbildes un te komunikācija ir izšķiroša nozīme.
ar bērnu ārstu es arī pārrunāju faktu, ka lēmuma pieņēmēja esmu es. viņš iesmējās, ka protams, ka tā tas ir, ka attiecībā uz savu ķermeni lēmumus pieņemu es. Nu jā, it kā loģiski, bet! Savu lēmumu es pieņemu balstoties uz ārsta izklāstu. Un ja man neizstāsta visu līdz galam, jo tiko tas ir stāstīts citam pacientam, vai arī katru dienu tiek atkārtots 25 reizes, ka "špricēšana" nozīmē "radioaktīvas kontrastvielas ievadīšanu vēnā", tāpēc neuzskata par vajadzīgu mani informēt, ko tas ilgtermiņā var atstāt manā ķermenī, tad es to uzskatu par kritisku lažu. es neticu ārstam un nejūtos arī par to vairs vainīga, ja pie viņa aizeju ar lūgumu atsūkt šķidrumu bumbulī, viņš mani informē, ka pastāv infekcijas draudi pie šādām atkārtotām manipulācijām un atrunā no procedūras, bet rakstiskajā izziņā ieraksta, ka es neesmu vēlējusies atsūkšanu! es negribu vairs pie viņa iet, bet man būs jāiet, jo citu variantu te vienkārši nav. vienīgā izeja ir pašai visu dokumentēt, kaut vai diktafonā ierakstīt un uzreiz pieprasīt rakstisko izziņu un uz vietas lasīt un salīdzināt.
sauc mani par skabargu dibenā, bet ja man jāpieņem lēmums, tad man vajag pamatojumu, kas ir argumentētāks nekā "jāgriež, jo tāpat nepazudīs". Man vajag plusus un mīnusus, man vajag izprast sakarības un potenciālās sekas vienam un otram scenārijam. Es pati sev neesmu viens pacienets no tūkstošiem, man nav šo zināšanu kāpēc man iesaka vienu vai otru. mans mērķis ir nodzīvot līdz sirmam vecumam, redzēt ne tikai mazbērnus, bet arī mazmazbērnus šūpot uz kājas un galvenais saglabāt dzīves kvalitāti ilgtermiņā.
Nopūsties:
