Pirmo reizi iesniedzu projektu KKFā.
Šķiet, ka ļoti labi uzrakstīts un nopakots, ar Nodomu Protokolu no Nopietnas Organizācijas. Šobrīd gandrīz tāda sajūta, ka piķis jau kabatā, būs nepatīkams aplauziens, ja neiedos. Tikai pēdējā brīdī pamanīju, ka adresei pieteikuma veidlapā trūkst pilsētas, to pierakstīju ar roku klāt. Ja neiedos, vainošu Rīgu.
Viss janvāris un februāris pagājis ļoti mierīgi, gatavojoties diviem lielajiem vasaras projektiem. Patīk gaidāmā darba sajūta, kaut gan gludi neies ne vienā, ne otrā. Otrajā gadījumā režisoram ģīmis bišķi izstiepās, kad noklausījās trīs gatavās dziesmas. Teica, ka nemācēs uztaisīt mūziklu, bet es no paša sākuma tikai tā skatījos uz šo projektu.

Vēl man pēdējā laikā, īpaši lasot Cibu, jādomā, cik ļoti man jābūt pateicīgam savai smadzeņu ķīmijai. Es nekad neesmu domājis par pašnāvību, reti uznāk gruzons, salīdzinoši viegli tieku pāri krīzēm (vai arī ir kāds, kas palīdz tikt pāri, un man, ar atpakaļejošu datumu jābrīnās, kāpēc, jo nebiju pārāk pelnījis). Bet tas nav mans nopelns, es uzskatu, vienkārši man tāda bioķīmija loterijā tikusi.