Santa Ruksuss. T. Pratčets

Ielās atkal bija uzradušies lāči.
Taču Sūzena tos ignorēja un pat necentās kāpt pāri bruģa plaisām.
Lāči vienkārši stāvēja un skatījās – tādi nedaudz pārsteigti un pa pusei caurspīdīgi, un redzēt viņus varēja tikai Sūzena. Un vēl bērni. Jaunumi par Sūzenu pilsētā izplatījās ātri. Lāči jau bija dzirdējuši par kruķi. Šķita, ka viņi visiem spēkiem cenšas demonstrēt: „Riekstiņi un odziņas. Mums ir vajadzīgi tikai tie. Lieli asi zobi? Kādi vēl lieli asi... Ak šie? Nē jel, tie vajadzīgi tikai riekstu pārkošanai. Un ogām – vai dieniņ, cik ogas mēdz būt bīstamas!”
Kad viņa atgriezās mājās, pulkstenis tornī kā reiz nozvanīja sešus. Sūzenai bija pašai sava atslēga. It kā viņa nebūtu kaut kāda tur kalpone.
Tu nevari būt hercogiene un kalpone. Bet guvernante gan tu vari būt. Tādi ir spēles noteikumi. Nav svarīgi, kas tu esi, svarīgi ir kas cits: kā tu esi dzīvojusi, pirms rīkojies kā jau katra kārtīga meitene – lasīt: „izgāji pie vīra”. Un viss, kas bijis pirms, tā ir tikai spēle, nevainīga niekošanās.
Vecākie Getras ārkārtīgi viņu cienīja. Jo viņa taču bija hercogiene, bet Getras kungs tikai samērā pazīstams zābaku vairumtirgotājs. Getras kundze visu laiku sapņoja par iekļūšanu aukstākajā sabiedrībā – pēdējā laikā viņa studēja visdažādākās grāmatas par etiķeti, ļoti cerot, ka tas viņai palīdzēs sasniegt šo mērķi. Viņa izturējās pret Sūzenu ar vislielāko pietāti, kuru, kā viņa uzskatīja, bija pelnījis katrs, kas kopš bērnu dienām apguvis zināšanas par atšķirību starp salātu un deserta dakšiņām.
Jāsaka gan, ka Sūzena nepazina nevienu, kurš būtu guvis atzinību aukstākajā sabiedrībā pateicoties savām etiķetes zināšanām. Visi augstmaņi, ko viņa bija sastapusi tēva mājās, lielākoties ēda ar rokām, bet viņu mīļākā frāze bija: „Ai, met tak zemē, suņi tāpat salasīs”.
Reiz, kad Getras kundze kautrīgi apvaicājās, kā būtu jāuzrunā karalienes otrās pakāpes brālēns, Sūzena, pat neapdomājusies, atbildēja: „Nu, mēs viņu saucam vienkārši par Džeimiju” – un Getras kundze tūliņ devās uz savu istabu, aizbildinoties ar migrēnu.
Kas attiecas uz Getras kungu, tad viņš, sastopot Sūzenu gaitenī, allaž tikai pamāja ar galvu un nekad neko nejautāja. Viņš skaidri zināja, kāda ir viņa vieta apavu tirdzniecībā, bija ar to ļoti apmierināts un pat nemēģināja, tā sacīt, iekāpt svešās kurpēs.
Tajā brīdī, kad Sūzena pārnāca, Gaveins un Tvīla (o, jā, šādos vārdos savus bērnus nosaukt var tikai ļoti mīloši vecāki) jau čučēja savās gultiņās. Piedevām viņi bija devušies pie miera bez kādas čīkstēšanas. Zināmā vecumā cilvēki vēl svēti tic, ka – ja agrāk iet gulēt, arī rītdiena pienāk agrāk.
Viņa nolēma uzkopt bērnistabu un jau sāka savākt izmētātās rotaļlietas, kad pie loga kāds pieklauvēja.
Sūzena ieskatījās tumsā, tad atvēra logu. Ārā sniga.
Vasarā pa šo logu varēja redzēt skaistus ķiršu zarus, taču ziemas tumsa tos bija pārvērtusi par tievām pelēkām līnijām, uz kurām lēnām krājās sniegs.
-                          Kas tur ir? – jautāja Sūzena.
Kāds moži lēkāja pa sasalušajiem zariem.
-                          Čik-čirik, man tīri tā neko padodas, vai ne?
-                          Ak, nē, atkal tu...
-                          Un tu cerēji ieraudzīt mazu jauku sarkankrūtīti? Paklau, tavs vectēvs...
-                          Vācies!
Sūzena aizvēra logu un aizvilka aizkarus. Pagriezusi logam muguru, viņa centās koncentrēties uz istabu. Tas palīdzēja domāt par... normālām lietām.
Klases istabā stāvēja Cūkassvētku kociņš, jāsaka gan, ka mazāks kā viesistabā. Sūzena bija palīdzējusi Gaveinam un Tvīlai taisīt tam papīra rotājumus. Jā. Tieši tā. Par to arī ir jādomā.
Lūk, kreppapīra vītnes. Un, lūk, aslapes zariņi, kas netika izmantoti viesistabas rotāšanai, jo uz tiem bija pārāk maz ogu. Taču problēmu viņi atrisināja visai sekmīgi, un tagad tie, rotāti ar košām māla ogām, bija izkārti visās malās.
Pie kamīna, virs zemā režģa bija uzkārtas divas zeķes. Un vēl pie sienas karājās Tvīlas zīmējumi, kuros bija attēlotas tumši ziliem pleķiem klātas debesis, indīgi zaļa zāle un sarkanas mājas ar četriem logu kvadrātiem. Viss pareizi. Tās ir pašas...
... Normālākās lietas.
Viņa stāvēja taisnu muguru un skatījās, un atkal skatījās, bungojot ar pirkstu galiem pa penāli.
Pēkšņi durvis atsprāga vaļā. Sūzena pagrieza galvu un ieraudzīja pie durvju roktura pieķērušos Tvīlu. Meitenes mati bija sapinkojušies.
-                          Sūzen, briesmonis atkal ir palīdis zem manas gultas...
Sūzena pārtrauca bungot pa penāli.
-                          ... Es dzirdu, kā tas tur kustas...
Sūzena smagi nopūtās.
-                          Labi, Tvīla. Es tūliņ nākšu.
Meitene pamāja ar galvu, atgriezās savā istabā un ar ieskrējienu ielēca gultā – lai nagainās ķetnas nepaspētu viņu saķert.
Nošķindēja vien, kad Sūzena noņēma kruķi no paliktņa, kur atradās arī lūkšas un ogļu lāpstiņa.
Viņa vēlreiz nopūtās. Normālība – tas ir tas, ko tu pats veido.
Ienākusi istabā, Sūzena noliecās pār gultiņu, it kā gatavojoties sakārtot Tvīlai segu, bet viņas roka žigli paslīdēja zem gultas, sagrāba kādu aiz pinkām un no visa spēka parāva.
Bubulis pat nepaspēja apjēgt, kas īsti notiek, kad jau izlidoja no gultas apakšas kā korķis no pudeles un ar elkonī izgrieztu ķetnu tika piespiests pie sienas. Beidzot ar lielām pūlēm viņam izdevās mazliet pagriezt ģīmi - lai pāris collu attālumā ieraudzītu Sūzenas acis.
Gaveins līksmi lēkāja pa savu gultu.
-                          Uzkliedz viņam! Uzkliedz! – viņš lūdzās.
-                          Lūdzu, nevajag uz mani kliegt! – diedelēja bubulis.
-                          Iemauc viņam ar kruķi pa galvu!
-                          Tikai ne ar kruķi! Tikai ne ar kruķi!
-                          Tas taču esi tu, vai ne? – jautāja Sūzena. – Tā vien šķiet, ka mēs šodien jau esam tikušies...
-                          Ar kruķi, Sūzen, ar kruķi! – kūdīja Gaveins.
-                          Nē, nē, tikai ne ar kruķi!
-                          Tu ko, esi jauniņais pilsētā? – čukstus apvaicājās Sūzena.
-                          Aha, - atbildēja bubulis un neizpratnē sarauca pieri. – Bet kāpēc tu mani redzi?
-                          Tad nu es tevi tā draudzīgi brīdinu. To pat varētu nosaukt par dāvanu svētkos, saproti?
Bubulis mēģināja pakustēties.
-                          Un šito tu sauc par draudzīgi brīdinājumu?
-                          Gribi dabūt nedraudzīgu? – Sūzena vēl vairāk izgrieza viņa ķetnu.
-                          Nē, nē. Draudzīgs man ļoti pat patīk!
-                          Šai mājai ir jāiet ar līkumu – saprati?
-                          Tu esi ragana, vai? – noelsās bubulis.
-                          Es vienkārši esmu... kaut kas. Tu taču šeit vairāk nerādīsies, vai ne? Citādi nākošreiz uzsegšu tev segu.
-                          Ak, nē!
-                          Ak, jā. Un es to saku pilnīgi nopietni. Mēs tev uz galvas uzmetīsim segu.
-                          Ak, nē!
-                          Un uz tās ir izšūti mīlīgi trusīši...
-                          Nēee!
-                          Tad vācies!
Bubulis, klupdams, krizdams, metās uz durvju pusi.
-                          Tā taču nedrīkst... – viņš murmināja. – Tu nedrīksti mūs redzēt, tu taču neesi mirusi, ne arī saistīta ar burvjiem, tas nav godīgi...
-                          Pamēģini apmeklēt deviņpadsmito numuru, - mazliet atmaigusi, Sūzena viņam sauca pakaļ. – Viņu guvernante netic bubuļu eksistencei.
-                          Tiešām? – cerīgi vaicāja bubulis.
-                          Toties viņa tic algebrai.
-                          O. Lieliski.
Un bubulis plati pasmaidīja. Mājā, kur neviens no pieaugušajiem netic bubuļu eksistencei, var tādu jautrību sarīkot...
-                          Tad nu es došos, - bubulis pamāja ar ķetnu. – Eeee... priecīgus jums svētkus.
-                          Iespējams, - pamāja Sūzena, pavadot viņu ar skatienu.
-                          Pagājušajā mēnesī bija lielāka jautrība, - murmināja Gaveins, ieritinoties atpakaļ zem segas. – Atceries to, kuram tu iespēri tieši pa, nu, bikšu augšdaļu...
-                          Ejiet gulēt jūs abi, - Sūzena viņu pārtrauca.
-                          Mūsu iepriekšējā guvernante teica, ka – jo agrāk tu aizmigsi, jo ātrāk ieradīsies Santa Ruksuss, - teica Tvīla.
-                          Aha, - piekrita Sūzena. – Nezinu tikai – par laimi vai diemžēl.
Viņi tā arī nesaprata pēdējo piezīmi. Viņa arī pati nesaprata, kāpēc bija izteikusi šo frāzi, taču Sūzena bija pieradusi uzticēties savām priekšnojautām.
Viņa tām uzticējās, un ienīda viņas. Ak, šīs priekšnojautas... Tās spēj izpostīt visu dzīvi. Un šīs „dāvanas” viņai bija kopš dzimšanas.
Bērni atkal likās uz auss. Viņa klusām pievēra durvis un devās uz mācību telpu.
Kaut kas bija mainījies.
Sūzena uzlūkoja zeķes. Karājās tieši tāpat kā iepriekš. Iečaukstējās kreppapīra vītne.
Viņa uzmeta skatienu Cūkassvētku kociņam. Tas bija apvīts eņģeļmatiņiem un izrotāts ar šķībi piestiprinātām rotaļlietām. Bet pašā virsotnē sēdēja lelle, kas ļoti atgādināja...
Sūzena sakrustoja uz krūtīm rokas, pacēla acis pret griestiem un uzsvērti smagi nopūtās.
-                          Atkal tu? – viņa jautāja.
-                          PĪK!
-                          Tu, tu, kas gan cits. Zvaigznīte uz izkapts nebūt nepadara tevi par jauku Cūkassvētku eņģelīti.
Žurku nāve skumji nokāra galvu.
-                          PĪK!
-                          Tu tiešām domāji, ka es tevi nepazīšu?
-                          PĪK!
-                          Tūliņ kāp lejā!
-                          PĪK!
-                          Es gribētu zināt, kur tu esi licis īsto eņģelīti?
-                          Pabāza zem dīvāna spilvena, - atskanēja balss no otra istabas gala, kur atradās bufete. Tad kaut kas noklikšķēja un tā pati balss noķērca: - Neko jau sev cieti acu āboli!
Sūzena ātri šķērsoja istabu un parāva bļodiņu tik strauji, ka krauklis nokrita uz muguras.
-                          Tie ir valrieksti! – viņa uzbrēca, un rieksti aizripoja pa grīdu. – Un nevis acu āboli! Un šī ir bērnistaba! Un nevis kaut kāda kraukļu ieskrietuve! Mēs, redz, itin nemaz negaidījām, ka šurp atlidos krauklis, kurš grib iestiprināties! Un vispār – pasaulē ir milzums mazu apaļu priekšmetu, kuri nu nemaz nav acu āboli! Visu saprati?
Krauklis pārgrieza acis.
-                          Tu gribi teikt, ka par siltu aknu gabaliņu nav jēgas pat jautāt...
-                          Piever knābi! Tātad, es gribu, lai jūs abi tūliņ pat aizvāktos no šejienes! Es nezinu, kā jūs te iekļuvāt...
-                          Vai tad likums aizliedz nolaisties pa skursteni Cūkassvētku priekšvakarā?
-                          ... Bet es gribu, lai jūs pazustu no manas dzīves uz visiem laikiem! Vai skaidrs?
-                          Žurks teica, ka tevi ir jābrīdina, - drūmi bilda krauklis. – Kaut arī tu esi jukusi. Personīgi es nemaz negribēju šurp lidot, jo pie pilsētas vārtiem ir nosprādzis ēzelis, un tagad man tiks tikai pakavi...
-                          Vai es jūs nebrīdināju?
Atkal šī sajūta. Apziņas klimata izmaiņas, sajūta, ka laiks kļūst taustāms...
Žurku Nāve pamāja ar galvaskausu.
Kaut kur augšā atskanēja skribināšanās. No dūmeņa sāka birt sodrēji.
-                          PĪK, - ļoti, ļoti klusi teica Žurku Nāve.
Sūzena sajuta kaut ko jaunu – tā zivs sajūt paisuma iesākšanos,  saldūdens straumi, kas ieplūst jūrā. Laiks kā upe ieplūda pasaulē.
Viņa paskatījās uz pulksteni. Bija pusē seši.
Krauklis pakasīja knābi.
- Žurks saka... žurks brīdina: esi uzmanīga...

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />