Blakus man dzīvo latviešu kundzīte tā uz gadiem 80. Reiz pa reizei mēs saskrienamies pie durvju slēgšanas. Tad vienmēr pēc obligātā "ak, es jūs atkal nepazinu!" (varētu padomāt, ka es ik pārdienas mainu parūkas un ķermeņa parametrus :D), viņa jautā, vai man netraucē viņu televizors, jo dzirde esot švaka, tad nu tā griežot paskaļāk. Un es vienmēr saku, ka nē, nē, nekādas problēmas. Lai gan reizēm gadās noklausīties visādas šlāgerparādes un "vienīgi jums" no A līdz Z, aber uz dažiem seriāliem rodas vēlme iet un pajautāt, kas tas tāds bija, ko viņa tur skatījās ;) Bet tas viss nieki vien. Jo, pirmkārt, nudien neesmu tik jūtīga, lai par to žēlotos. Un otrkārt - man patīk attieksme: cilvēks apzinās, ka varētu traucēt apkārtējos un atvainojas par to.
Savukārt, ja runājam par augšas kaimiņiem - nu tiem, kam tie 3 vai 4 bērni un suns 2istabu dzīvoklī: ja nu man kādreiz būtu tā veiksme vērot, kā Daugavā slīkst kāds no viņu ģimenes (vai pie patiesi laimīgas sakritības - VISI), ticiet man - es ne palīdzīgu roku pati sniegtu, ne glābējus sauktu, bet gan dietu krastā un dziedātu komiskas dziesmiņas. Ik pa laikam pieminot viņu varoņdarbus: sākot ar aplami uzlikto grīdu ar bungu efektu, urbšanu un putekļu sūcēju 1os naktī, viņu suņa nočurāto izkārto veļu un beidzot ar visādām neadekvātām izdarībām (šobrīd, piemēram, man virs galvas kāds laikam mācās braukt ar skrituļslidām).

Un ar šo es gribētu likt aiz auss visiem tiem gudriniekiem, kas ierēc par lejas kaimiņiem, kuriem, redz, nepatīkot, ka augšminēto gudrinieku ģeniālais bērniņš 6os no rīta mācās staigāt, stumdot pa flīzētu grīdu tabureti: izturieties ar kaut vai minimālu cieņu pret apkārtējiem, jo var gadīties, ka šis pats lejas kaimiņš reiz būs vienīgais, no kura varētu gaidīt palīdzību grūtā brīdī, bet vai viņš šo palīdzību jums sniegs?...