Manam vectēvam Staņislavam bija 3 klašu izglītība, tak tas netraucēja būt par dzelzceļa stacijas priekšnieku Gulbenē un Litenē. Un vēl viņš sarakstīja grāmatu par dzimtas vēsturi, sākot no 1701. gada.
Māsīca papūlējusies visas tās burtnīcas pārlikt elektroniski.
Tas izskatās apmēram tā:

"Tanīs laikos (18.gs) bērnu dzimšanu un veču miršanu atzīmēja un paturēja prātā pēc tādiem retiem svarīgiem notikumiem kā ķeizaru dzimšana, miršana jeb pēc kara laikiem, par piemēru, turku, Franču jeb kādu citu karu laikā."

"Mans tēvs stāstīja par viņa mātes, manas vecmātes, Annas Bužas bērēm (1847.): dažas dienas pirms bērēm atveduši no meža resnu egles bluķi, pāršķēluši, izdobuši vidu, tā lai var ieguldīt līķi. Tad ieguldījuši mammu. Bēru dienas rītā sanākuši bērinieki. Katram bēriniekam līdzi bijusi kulīte ar vārītām pupām un pa trauciņam brandaviņa. Pupas izbēruši sietos, kuri novietoti tam nolūkam uz krāsnes. Bērinieki dziedājuši, lūguši dievu, skaitīti pātari. Degušas vairākas vaska sveces. Kad pielūgts dievs, iecēluši resnegles bluķi pajūgā. Bluķi, kurā gulējusi vecmāte. Puisēns, mans tēvs, būtu atstāts mājā, ja negadītos viena laba tante. Tā labā tante pamanīja manu tēvu caur atvērto logu. Toreiz logiem stiklu nebija. Bet logs tika aizvērts ar dēli. Un tā labā tante izvilka manu tēvu caur logu, uzsēdināja uz resnā egles bluķa, mātes zārka."

"Jēkabam un Agatai bija dēls Antons Apinis, normāls puika, bet pusaudža gados esot sācis slimot ar tādu pašu vājprātību kā māte. Tik daudz, tik stipri nav kā bija mātei, kad bija jābāž maisā, bet tomēr slimoja. Šādus tādus nenormālus jokus taisīja. Par piemēru, aiziet pa nakti pie kaimiņa un nozog vistas, sabāž maisā, aiznes pie cita kaimiņā un piedāvā pārdot vistas. Un daudz tādu citu nenormālu gabalu, triku. Kad nāca pilngadīgs puisis, palika vesels."