Runāšana mēlēs
ziniet - manas attiecības ar angļu valodu ir visai... eee, īpatnējas. Lūk, piemēram, sēž pie galda kompānija, runā angliski kaut kādas ikdienišķas, ne aplam komplicētas lietas, es sēžu, klausos, var teikt, ka visu saprotu, nu varbūt ne visās sīkākajās detaļās, bet kopumā, varu pat aptvert tādus vienkāršākus jokus. Ir gadījies, ka es pat - sev un sarunbiedriem par lielu pārsteigumu - esmu pateikusi priekšā valodas zinātājiem kādu "aizkritušu" vārdu (jebkurā svešvalodā mans vārdu krājums ir maigi sakot īpatnējs). BET! Viss līdz brīdim, kamēr kāds vēršas pie manis. Labi vēl, ja ar laipnību vai asprātību, tad var prosta smaidīt un mīlīgi blisināt acis. Aber ja ar jautājumu, tad ir pakaļā, jo es pēkšņi nesaprotu NEVIENU VĀRDU, NEVIENU! Nē, nu pēc 3 alus vai 300 g stiprā alkohola man atnāk vaļā, tad es pat pati varu kaut ko pateikt!;D
Koroč, man laikam vajadzētu aiziet pie kāda hipnotiziera!