Tad nu par tā mātēm
Par šo: http://klab.lv/users/skuka/1190988.html

Uzreiz saku, ka tas ir tikai mans Viedoklis, kas veidojies pieredzes rezultāta, tā ka rakstīt protesta notu uz Strazdbūri būs mazliet pārsteidzīgi.;)

Pati par sevi situācija nebūt nav pārsteidzoša, ja paturam prātā teoriju par to, ka katras sievietes dzīvē pirmais vīrietis ir tēvs, attiecīgi māte sanāk "tā kuce, kas jaucas mūsu lieliskajās attiecībās" (pardon mai frenč). (Atbilstoši - vīriešiem ir otrādi, tādēļ biežāki ir kašķi ar tēvu. Šeit + vēl arī cīņa par Dominējošā Tēviņa vietu ciltī.) Un, lõģiski, ka jebkura šādas personas-kuces rīcība tiek tulkota ļaunākajā no iespējamiem variantiem. + vīrieši vispār visādus sīkumus pamana mazāk, jo viņu galvas parasti ir aizņemtas ar domām par globālākām lietām (seksu/darbu/karu ar kaimiņu cilti). Kā arī viena jauka lieta, kas raksturīga tādai visnotaļ patriarhālai sabiedrībai, kāda vairumā gadījumu ir latviešu ģimenēs, tb pūšanu dibenā dēliņiem. Jo nākamais vīrietis: tas tak ir - Ohohoh!, aber skuķis - nu tas tā.

Parasti jau tās zobenu cīņas norisinās, kamēr meita ir pusaudžu vecumā. Kas arī nav pārsteidzoši. Un turpinās batālijas līdz brīdim, kamēr abas iesaistītās puses kļūst pieaugušas. Un "pieaugušums" nav atrodams pasē, bet galvā. Vēl labi palīdz attālums, tb nieka 200 km un mīlestība pret vecākiem pieaug aritmētiskā progresijā;)

Otra lieta, kā nopratu no komentāriem, skuka vairāk gan bija domājusi nevis par pašu mātes nemīlēšanas faktu, bet to, kā tas tiek pausts. Arī piekrītu, ka sievietes vairāk kā vīrieši par to runā. Bet sievietes jau vispār vairāk runā;) Jo sevišķi par attiecībām.
Savukārt, attiecībā par klajo necieņu pret māti... Kontaktējoties ar dažādu paaudžu sievietēm, esmu ievērojusi, ka šī lieta vairāk raksturīga sākot no 60.-70. gadiem dzimušajām. Ar tendenci progresēt ne tai labākajā virzienā. Varētu jau padomāt, ka tas viss ir sācies tad, kad pārtrauca no mazām dienām baušļus mācīties. Bet gan jau ka tas drīzāk ir vispārējā progresa rezultāts, tāds pats blakusefekts kā indigo bērni;)


Un par sevi personīgi runājot: arī man ir bijušas stipri saspīlētas attiecības ar mammu. Un savu dēlu audzinot, es bieži vien rīkojos "tikai ne tā, kā mana māte". Es nepieļāvu tās kļūdas, ko viņa, es pieļāvu citas kļūdas, bet līdz šim brīdim esmu apmierināta ar rezultātu, ta ka tās traumas šo to labu arī devušas.;)
Un jāsaka, ka batālijas turpinājās līdz brīdim, kad es pilnībā sajutos pieaugusi un savā prātā uzņēmos atbildību par savu dzīvi. Kops tā brīža nav bijušas ne nevajadzīgas pamācības, ne kādi lieki uzbraucieni, ne abpusēji izraisīti kašķi. Es neteikšu, ka man patīk viss, ko un kā viņa dara, nē. Mēs neesam labākās draudzenes. Bet es viņu mīļoju "kā pienākums to liek". Un ja man ir izdevība viņu iepriecināt, kaut kā atvieglot soli, es to daru.


Un pēdējais, ko es gribēju uzrakstīt.
Mums visiem brīžam šķiet, ka kāds cilvēks mūs nemīl. Pie kam visbiežāk mēs tā domājam par mūsu tuviniekiem. Kaut gan parasti ir tā, ka mīl gan. Tikai varbūt ne tā, kā mēs gribētu, kā mums vajadzētu. Vienkārši mīl tā, kā viņš to prot...:)