Kurvjzieža kontemplācijas

Krāsnī uz restītēm cepti kartupeļi ir lieliski - ne tikai kā piedevas, arī tādi paši, viegli apbrūnējuši un pliki, ar kraukšķīgu garoziņu un miltainu mīkstumiņu. Ja ir vēlme, var uzkaisīt pāris kristāliņus sāls un uzlikt piciņu sviesta.
Un, pretēji manai kādreiz ciešajai parliecībai, ka biešu salātos nav vēlami svaigi gurķi, varu ar pilnu atbildību apgalvot - tie tur ir ne vien vēlami, bet nepieciešami, jo tad salāti sāk garšot pēc pavasara.
Tas tā, lai nebūtu tikai par cepešiem vīnā.

Stāvu es savā ķēķī un šņakāju gabalos kazlēna gurnu. Uz grīdas man blakus sēž Emīlija un murrā. Tā demonstratīvi murrrā - "es jau neko nevienam neprasu, ziniet, bet vispār es esmu mājās, un ļoti labi veicu kaķa funkcijas, ja nu kāds vēl nav pamanījis, ja!"
Murrāšana kļūst aizvien skaļāka un skaļāka (sasodīts, cik tie divkāji tomēr ir kurli!), līdz beidzot nabaga radījums aizrijas siekalām un sāk izmisīgi klepot.
Šarlotei temperaments neļauj tik ilgi sēdēt uz vietas. Viņa ik pa brīdim atspriņģo no kaut kurienes un aposta Emīlijas muti, lai būtu droša, ka nekas Svarīgs nav palaists garām, un traucas atkal prom.

Kazlēniem piestāv timiāns, tas piešķir viņiem mazliet mežoīguma. Līdz šim esmu likusi klāt arī rozmarīnu, bet tagad šķiet, ka tas īsti neiederēsies koncepcijā - tie ir jēriņi, kuriem vajadzētu jau piedzimt ar rozmarīna zariņiem zobos.

Aiz loga zīlītes ņemas kā dullas. Šķiet, arī viņām kāds spītīgi nepasviež gabaliņu gaļas.

Vispār jau es uzskatu, ka panēšana (jo īpaši kombinācijā ar fritēšanu) ir drošākais veids, kā sabojāt ēdienu, laupot tam individualitāti un padarot līdzīgu jebkam citam, tādā pat veidā sačakarētam, un ir attaisnojama vienīgi galēja fantāzijas trūkuma gadījumā, zinot, ka neizvēlīgi ļaudis ar vienādām emocijām apēdīs jebko prognozējamā ceptas mīklas pikucī ievīstītu - vai tā būtu gaļa, sēnes vai kāposts.
Un tomēr ir daži izņēmuma gadījumi, kad es attaisnoju panējuma klātbūtni ēdienā. Viens no tiem ir novas gatavotie MPP - 5 gadi pagājuši, bet skaistās atmiņas neizbāl -, otrs - veidojumi no puķkāpostiem, ar vai bez maltās gaļas, ar vai bez karija piedevas.

Jā, šobrīd es eksperimentēju ar puķkāpostiem, malto gaļu, kariju un rīvmaizi, pagaidām juzdamās ļoti apmierināta ar visiem rezultātiem. Lēti, barojoši, garšīgi, turklat pārstāvētas visas uzturvielu grupas - ideāls viesību un mājas vakariņu ēdiens ij krīzes, ij mēra laikos, par normālu ikdienu pat nerunājot!

Biju aizgājusi līdz zooveikalam nopirkt kaķu pakaišus, bet man tik ļoti iepatikās ārs, ka apgāju vēl vienu kvartāla līkumu, pa ceļam iepirkdamās citas saimniecībā noderīgas lietas, tostarp alu cepetim.
Šī būs maiga un skaista ziema. Ziema, kad es šķovēšu kāpostus, vārīšu zupas no cūku stilbiņiem, cepšu kāļus un seleriju saknes, varbūt pat beidzot nopirkšu miltus un uzcepšu pankūkas. Jā, tas varētu būt pavisam lielisks ziemas svētdienas rīts, romantiskās divatnes brokastis ar apsnigušiem zariem dzidrās debesīs aiz loga, dzeltenu pankūku kalnu uz šķīvja, sarkanajiem ikriem, medu un mazajiem sudraba biķerīšiem, kuros ietilpst akurāt 25 grami ledaina šņabja. Un kaķi kupliem, spīdīgiem kažokiem sēž uz spilveniem kā sfinksas.

Un vēl nesen atklāju, ka lēcu virums - ja to gatavoju es, nevis cienījama korsikāņu matrona - tiešām ir labāks par patriarha pirmdzimtību. Atslēgas vārdi ir nedaudz apcepti dārzeņi.

Šodien pirmoreiz cepu omleti, līdz šim nomācošās skolas gadu atmiņas bija slāpējušas jebkādu interesi par šo ēdienu. Ieklapēju bļodā dažas olas, šķiet, trīs, piekaisīju sāli. Piegāzu saldo krējumu - strauji iet uz beigām derīguma termiņš. Iemaisīju dzeltenīgajā pļurā cukīni ripiņas. Uzlēju visu uz sakarsētas, iesviestotas pannas. Uzgriezu pa virsu pāris apkaltuša siera gabaliņus, bagātīgi nokaisīju ar "Santa Maria" Vidusjūras garšvielu maisījumu. Uzliku vāku un ļāvu mērenā karstumā cepties.
Dāmas un kungi! Mani prieksstati par omleti ir radikāli mainījušies! Tas ir lielisks ēdiens, un pēc tam, kad būšu sākusi apmeklet sporta klubu, es to gatavošu un ēdīšu jo bieži!

Lai apgāztu vienu no populārākajiem mītiem, kas saistīti ar vienu no nešķīstākajiem pekles leģiona (manuprāt, konkrēti Asmodeja)izgudrojumiem, dēvētu par kulināriju - jā, jā to pašu, kas tik viegli ievelk mūs rijības, baudkāres, negausības un citu nāves grēku muklājā, - uzdrošinos autoritatīvi apgalvot, ka
salti meli, no Sātana, ne no kā cita, ir uzskats, ka ar kulinārajām prasmēm var savā ligzdiņā ievilināt vīriešus. Esmu dzīvs piemērs - kamēr necepu, nešmorēju un pat desmaizes smērēju tikai galēja bada gadījumā, vīrieši ap mani spietoja daudz ņiprāk kā tagad, aizmirsdami par čaklajām ķēkšām savās pašu virtuvēs. Tie, kuri ir īsteni gardēži, visticamāk paši prot pagatavot kolibri mēlēm pildītus Vidusāzijas maralu stilbiņus Ķīnas džekfruta garnējumā vismaz 12 veidos. Un nav nekā nepatīkamāka par iespēju, ka interesi par to, kas tev īsti uzvilkts zem peņuāra, buduāra sarunās pēkšņi aizstāj: "Un tad tu man atsūtīsi to frikasē receptīti uz e-pastu? Lieliski, dārgā, tad nu es iešu, šodien daudz darāmā. Tikai to recepti neaizmirsti, labi?" Savukārt, krietnam mežcirtējam vai tālbraucējam šoferim - kādi savās dvēseļu dzīlēs ir vairums Latvijas Republikas vīrišķo pilsoņu, vismaz, cik tas izpaužas viņu kulinārajās interesēs, - pietiek uzcept olu ar speķi nākamajā rītā pēc. Protams, ja ir pelnījis. Ticiet man - kulinārijai riestošanā ir daudz mazāka nozīme kā prasmei gleznot akvareļus vai dejot baletu.
Un vēl jo vairāk, mīļa māsa no Ievas - ņem vērā, ka ar katru ēdienu, ko iemācies gatavot, tev noteikti jāapgūst vismaz viens jauns vingrojums vēderpresei, viens jauns vingrojums augšstilbu muskuļiem, viens jauns paņēmiens, ka patīkamā veidā palielināt kardioslodzi savos ikdienas treniņos. Jo - lai svētītas visas tās apžēlotās, kurām vielmaiņa kā pīlēm, un visas bešamela mērces, visi tiramisu, visi pesto, visi Jorkšīras pudiņi, austeres un foi gras, nemaz nerunājot par tradicionālajiem cepešiem, speķotajiem zaķiem, panētajām karbonādēm, pelmeņiem, pankūkām un pīrādziņiem, izbirst cauri, neaizķeroties riepiņās uz vēdera, dibena un kur nu vēl kam nesmukāk izskatās - maz ticams, ka tevi šī izredzētība skārusi.
Bet plakans vēders mūsdienās ir, ui, cik lielāka vērtība par labi noštovētiem kāpostiem! Diemžēl zinu, ko saku!

Teliņš krāsnī ir uzvedies vienkārši lieliski, izšmorējies gandrīz tikpat maigs kā āboli. Nākamreiz varētu vēl arī kādu pikantāku garšvielu piebērt.
Man ir aizdomas, ka tad, kad pati negatavoju, ēdu daudz mazāk.

Ielikšu sautēties teliņu ābolos un paprikā, bet vakarā paskatīšos, kas sanācis.

Un vēl, ko esmu iemācījusies Armēnijā, no meitenes, vārdā Lilita, - viņa bija Vahaga māsa un Marata sieva, un pagatavoja mums satriecoši un nepārspējami gardas pusdienas, - ja krāsnī cep kaut ko treknu un pikantu, zem gaļas un dārzeņiem vajag ieklāt pannā lavaša plāksni. Tajā sasūksies treknums un garšvielas, tādējādi iegūsim čipsiem līdzīgu piedevu. Un arī panna būs tīrāka.

Biju izlēmusi pagatavot pomidoris sacebeli visīstākajā gruzīnu gaumē. Sametu blenderī divus nomizotus, sagrieztus tomātus, iespiedu divas palielas ķiploku daiviņas, piegriezu vienu čilli piparu, dažus lociņus un šķipsniņu kinzas, piebēru sāli un sakūlu. Nu, ko lai saka - sanāca dikti šķidrs un garšīgs. Autentiskam sacebeli gan nelīdzinās, bet garšo ļoti labi. Un ļoti gruzīniski - kā gandrīz viss, kam pievienots pietiekams daudzums kinzas.

Un to granātu mērcīti, ko Turcijā gatavo, to es arī gribu iemācīties!

Katliņš. Piltuve. Caurduris. Plīts galu galā. Citādi es rītnorīta sev nepiedošu.

Katlā mutuļo plūmes, sasmalcināti ķiploki, selerijas, kinza, pētersīļi, baziliks, dilles, lociņi, timiāna zariņš, koriandra sēklas, graudu pipari, smaržīgie pipari, sagriezts peperoni, nedaudz kaltēta estragona un rozmarīna, arī kardamonu piebēru - paciņa tepat vien bija. Meditatīvs un alķīmisks process, kad substances met burbuļus, savienojas un neitralizējas zem tavas karotes. Un tu saproti, kā tas ir, kad Lielā Visuma Saimniece mūs apmaisa, kaut ko pieber un aizrautība gaida, kas sanāks. Jo īsteni labās lietas - tādas kā tkemali mērce, pasaules kārtība vai Jāņusiers dzimst pašas, tev tikai mazliet piepalīdzot, un ko gan tu, cilvēks vai dievs būdams, vari zināt, kura garša būs stprākā, cik ciešā kamolā siers saies, un vispār, un vispār, un vispār

Šodienas ieraksti, kas veltīti kulinārijai, mani pārliecināja, ka esmu drīzāk vīrietis - vismaz savās pavāriskajās izpausmēs. Jo es eksperimentēju, nekad nevados pēc gatavām receptēm, vienmēr noķēzu plīti un, ja iespējams, visas virtuves horizontālās virsmas, un gandrīz vienmēr - esmu lepna kā pāvs par iznākumu. No manis sanāktu lielisks šefpavārs, un pagalam sūdīga ķēkša. Tāpat kā bezgala slikta sieva, māte, saimniece. Ak, ejiet taču uz poda ar saviem nolādētajiem stereotipiem un pateicieties dieviem, ka joprojām esmu lēdija un nesaku skaidri, kur tieši ir jūsu īstenā vieta!

Bet, ja par to, kas mani visvairāk ielīksmo - esmu visās tajās decembra-janvāra brīvdienās saimprovizējusi savas variācijas par kičari tēmu un atzinusi tās varen labas esam.
Pat mana māte ēda.