Kurvjzieža kontemplācijas

Un vēl, ko esmu iemācījusies Armēnijā, no meitenes, vārdā Lilita, - viņa bija Vahaga māsa un Marata sieva, un pagatavoja mums satriecoši un nepārspējami gardas pusdienas, - ja krāsnī cep kaut ko treknu un pikantu, zem gaļas un dārzeņiem vajag ieklāt pannā lavaša plāksni. Tajā sasūksies treknums un garšvielas, tādējādi iegūsim čipsiem līdzīgu piedevu. Un arī panna būs tīrāka.

 

( lācīši )

( Sevana foreles skumjās acis ) ( pasaulē dižākās ūsas )

Pēc vairāku stundu gājiena cauri tveicē izkaltētam ciematam, pēc tomātu čiepšanas mālainā zemē, pēc kāpšanas augstā, jo augstā kalnā, no kura Turcijas robeža un sniegainās Ararata virsotnes liekas ar roku aizsniedzamas, visbeidzot bijām nonākušas Hor-Virabas klosterī. Par vīru ar pasaulē krāšņākajām ūsām, par riskēšanu ar dzīvību, laižoties pazemes kriptās pa slidenām, atliektām kāpnēm, par baltā gaiļa upurēšanu blakus mūsu pusdiengaldam un citām krāšņi kinematogrāfiskām šausmām pastāstīšu citreiz.
Bet šoreiz mans stāsts būs par mājiņu, mazu namiņu klostera sētā, kurā, kāpiena un briesmu nogurdināta, iegāju apkopot domas un, piedodiet, pačurāt. Nekādu podu tur, protams, nebija, vien notekcaurums šķirbainā flīzīšu grīdā. Nu, un tikko es biju virs tā notekcauruma iekārtojusies, pēkšņi zem manis iemirdzējās acis. Jāatzīst, apjuku. Stipri apjuku, jo neesmu radusi, ka šādos intīmos brīžos mani kāds vēro - jo īpaši no apakšas. Mēģināju mazo vuāristi - apmēram 10 cm garu, zaļi pelēku ķirzaku aizgaiņāt, taču šī sastinga un izlikās par beigtu. Pat acis uz mirklīti aizvēra. Nolēmu izmantot šo brīdi, lai nokārtotu savu vajadzību. Ja jums arī kādreiz gadīsies čurāt, cenšoties netrāpīt ķirzakai tieši zem jums, sapratīsit, cik tas īstenībā ir grūti. Taču man izdevās. Apjukusi domāju, kā gan lai tagad norauj ūdeni, netraumējot nabaga dzīvo radību, bet ķirzaka atrisināja problēmu, pēkšņi atdzīvodamās, pamādama man ar asti un nozuzdama...kaut kur grīdā, kur mana netrenētā acs nevienu pietiekami lielu spraugu starp flīzēm nesaskatīja.

Īsti nezinu kas tieši man šajā piedzīvojumā likās mulsinošs, bet nevarēju to ilgi turēt pie sevis.

Ceļojot man patīk brīžiem nezināt, kur gadīsies pārlaist nākamo nakti, man patīk pēkšņi attapties ielūgtai svešas, temperamentīgas ģimenes godos un mazliet sajusties kā leitnanta Šmita meitai, man patīk nostopēt uz lauku ceļa kādu zemniekonkuli un kratīties aitu vedamajā piekabē, man patīk pēkšņi sākušās draudzības un vakariņas, kas nemanot pāraug plašās dzīrēs, man patīk piesēst uz akmeņa un pusdienās apēst gabalu siera un ceļmalas laukā nočieptus tomātus.

Armēnijā dzer pārāk maz vīna, lai man gribētos tur dzīvot, bet mīlēt es varu arī konjaku, hašlamu, dolmas un jērgaļu, daudz, daudz ceptas jērgaļas, sautētas jērgaļas, zupā vārītas jērgaļas, ar baklažāniem, kabačiem, pipariem un tomātiem. Aprikozu šņabis, zīdogu šņabis, kizilogu šņabis, vīnogu kauliņu šņabis, 60-, 70- un 80- procentīgs šņabis, gandrīz kā īstena latgaļu kandža. Un kalniešu tēvoči dienvidos, tur, pie Irānas un Azerbaidžānas robežas, smaidīgi, brūni un kuplām ūsām. Viena lieliska zeme, es Jums teikšu!

Bet vai Jūs zināt, kāpēc Armēnijā meitenes nevalkā īsus topiņus un bikses ar zemo jostu? Domājat, puritāniskā audzināšana, stingrie, patriarhālie tikumi? Ha! Īstenība ir daudz vienkāršāka -
( ... tālāk ... ).

Ceļojums bijs lielisks - maksimālais ballu skaits jebkurā sistēmā un sastiepta potīte.
S un U ir lieliskas ceļabiedres. Starp citu, man nelielisku ceļabiedru nekad nav bijis, pat sevi es ceļojot paciešu daudz labāk kā mājās.
Armēnija ir skaistāka par skaistu un stipra kā konjaks, bet Gruziju es tomēr mīlu vairāk, neviens, pat Dievs, nezina - kāpēc.
Pa putekļainiem ceļiem mēs braucām arbūzu vedēja busiņā, virs mums saule kausēja kalnus, Ararata baltā krūts spīdēja apvārsnim cauri.
Armēņu mātes - tā ir disciplīna un spēks, un pilni pieliekamie zaptes, pilnas palodzes kaltējamo augļu, vesela armija ieburkotu baklažānu, kabaču, tomātu, gurķu, persiku, zīdogu, kizilogu, un vēl, un vēl, un vēl, un pāri tam visam smaržo kinza, baziliks, ķiploki.
Zemnieki ved uz baznīcām ziedot aunus un gaiļus, priesteris svētī upuri, avots no kalna aizskalo asinis, viss kā daudztūkstoš gadus pirms Kristus.
Ceļa malā mētājas aitādas, ēzeļi pārojas, kazenes briest, bet mēs tikai ejam un ejam, cauri ciematam, kalnā, uz klosteri ar septītā gadsimta mūri un 11. gadsimta freskām.
Tik daudz dzīvības manī sen nav bijis kā šajās divpadsmit dienās.