Kurvjzieža kontemplācijas

Komentāri

Krāšņais Kurvjziedis

Par ķirzaku. Nepieklājīgs stāsts.

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Pēc vairāku stundu gājiena cauri tveicē izkaltētam ciematam, pēc tomātu čiepšanas mālainā zemē, pēc kāpšanas augstā, jo augstā kalnā, no kura Turcijas robeža un sniegainās Ararata virsotnes liekas ar roku aizsniedzamas, visbeidzot bijām nonākušas Hor-Virabas klosterī. Par vīru ar pasaulē krāšņākajām ūsām, par riskēšanu ar dzīvību, laižoties pazemes kriptās pa slidenām, atliektām kāpnēm, par baltā gaiļa upurēšanu blakus mūsu pusdiengaldam un citām krāšņi kinematogrāfiskām šausmām pastāstīšu citreiz.
Bet šoreiz mans stāsts būs par mājiņu, mazu namiņu klostera sētā, kurā, kāpiena un briesmu nogurdināta, iegāju apkopot domas un, piedodiet, pačurāt. Nekādu podu tur, protams, nebija, vien notekcaurums šķirbainā flīzīšu grīdā. Nu, un tikko es biju virs tā notekcauruma iekārtojusies, pēkšņi zem manis iemirdzējās acis. Jāatzīst, apjuku. Stipri apjuku, jo neesmu radusi, ka šādos intīmos brīžos mani kāds vēro - jo īpaši no apakšas. Mēģināju mazo vuāristi - apmēram 10 cm garu, zaļi pelēku ķirzaku aizgaiņāt, taču šī sastinga un izlikās par beigtu. Pat acis uz mirklīti aizvēra. Nolēmu izmantot šo brīdi, lai nokārtotu savu vajadzību. Ja jums arī kādreiz gadīsies čurāt, cenšoties netrāpīt ķirzakai tieši zem jums, sapratīsit, cik tas īstenībā ir grūti. Taču man izdevās. Apjukusi domāju, kā gan lai tagad norauj ūdeni, netraumējot nabaga dzīvo radību, bet ķirzaka atrisināja problēmu, pēkšņi atdzīvodamās, pamādama man ar asti un nozuzdama...kaut kur grīdā, kur mana netrenētā acs nevienu pietiekami lielu spraugu starp flīzēm nesaskatīja.

Īsti nezinu kas tieši man šajā piedzīvojumā likās mulsinošs, bet nevarēju to ilgi turēt pie sevis.
No:
Lietotājvārds:
Parole:
(komentārs tiks paslēpts)
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..
Powered by Sviesta Ciba