Kurvjzieža kontemplācijas

Atkal ievazājies nekam nederīgais diennakts režīms - līdz diviem trijiem naktī bezsakarīgi ņemties, līdz desmitiem vienpadsmitiem nevarēt piecelties, pusi dienas vazāties aizpampušai un nīgrai. Jāsaņemas, jāatsāk agri celties, lai varētu aizmigt pirms pusnakts.

Šarlotei ienākusies jauna atrakcija - Mežonīgais Rīta Rodeo. Ap pulksten sešiem, labi izgulējies, sparīgs kaķītis ietraucas manā gultā un ar skaļu, apņēmīgu "murrr, murrrrrr!" uzlec man uz pleca. Atrakcijas mērķis ir noturēties tur pēc iepējas ilgāk, vienlaikus mīcot ar ķepām segu un murrājot man ausī. Gadījumā, ja miegainais divkājis, tas ir, es, padodas un pārstāj censties kaķi nokratīt, tiek atzīmēta uzvara, pārejot nākamajā līmenī - Šarlote ar savu spalvaino dibenu uzsēžas man uz galvas, ja iespējams - uz sejas, bet ķepas ieslidina zem segas, lai izlaistu nadziņus man kaklā. Pret to ir ļoti grūti palikt vienaldzīgai. Emīlija šajā laikā kā publika sēž gultas kājgalī, blisina acis un atbalstoši murrā.

Šarlote sēž pie savas bļodiņas, ķeksē ar nagu ārā barības gabaliņus un ļauj tiem krist ūdens trauciņā. Pēc minūtēm piecām viņa, turpat sēdēdama, vaimanās, ka nav nedz ko ēst, nedz ko dzert - nerūpējas neviens par kaķiem šajā mājā!

Šarlote atkal pamanījās izskrapstēt pa logu, taču šoreiz es to ievēroju tikpat kā uzreiz, atlika vien uzraut jaku un izskriet ārā. Tur gan es tūdaļ apjuku, jo uz manu "Kis, kis, mīļumiņ!" bļaudami metās pretim vismaz 7 kaķi - acīmredzot šis ir tāds ierasts laiks, kad večiņas pirms "Panorāmas" viņus pabaro. Tumsā bija pagrūti saprast, kā kurš izskatās, tāpēc gandrīz nogrābu vienu trīskrāsu kaķeni, kura gan man uzšņāca pārāk nikni, lai es viņu stieptu mājās. Nu jā, kad ieskatījos - šai bija melni, nevis sudrabpelēki plankumi, un ģīmītis galīgi ne kā Šarlotei. Kad acis aprada ar tumsu, pamanīju pagalma otrā malā virs dubļu plančkām slaistāmies vēl vienu baltu vēderiņu. Kā tad - mana princese, pieplakusi un asti tizli piežmiegusi, mēģināja rāpties kokā. Ha! Mazliet vairāk par gadu dīvānspilveniskas eksistences, un vairs nekādas nojēgas, ar ko koks atšķiras no grāmatplaukta! Prom nemuka, likās neganti pārbijusies. Kad ieraudzīju lampas gaismā viņas vēderu un ķepas, savukārt pārbijos es. Sīkā sušķe tika aizstiepta uz vannasistabu un civilizēta. Es gan nesaprotu, kādas ciešanas kaķim var nodarīt siltā ūdenī samitrināts sūklītis, slīdot pa viņa ķepām, taču pamatoti bažījos, ka cauri šaušalīgajiem brēcieniem teju teju sadzirdēšu durvju zvanu, un uz sliekšņa stāvēs visi kāpņu telpas kaimiņi un "Degpunkta" brigāde, gatava filmēt īpaši nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem.
Tagad Šarlote histēriski rij, lai slāpētu stresu, bet Emīlija ir kaut kur paslēpusies. Laikam arī nav droša par savu ķepu un sirdsapziņas tīrību.

Paldies visiem, kas turēja īkšķus! Paldies Lielajam Cibas Dievam, Visu Kaķu Dievam un Visu Kaķuveceņu Dievam!
Sīkā šmurgule beidzot tika satikta kvartāla galā, slapstoties zem krūmiem. Rokās nedevās, bet, ieraudzījusi mani, nepārprotami skrēja uz māju pusi. Atstutēju ārdurvis ar ķieģeli, atstāju dzīvokļa durvis pavērtas, un re - pēc divām minūtēm jau zem gultas tupēja salijis, netīrs un izspūris radījums.
Starp citu - pirmo reizi izlikās, ka mani kaķi priecājas viens otru redzēt.

Stāvu es savā ķēķī un šņakāju gabalos kazlēna gurnu. Uz grīdas man blakus sēž Emīlija un murrā. Tā demonstratīvi murrrā - "es jau neko nevienam neprasu, ziniet, bet vispār es esmu mājās, un ļoti labi veicu kaķa funkcijas, ja nu kāds vēl nav pamanījis, ja!"
Murrāšana kļūst aizvien skaļāka un skaļāka (sasodīts, cik tie divkāji tomēr ir kurli!), līdz beidzot nabaga radījums aizrijas siekalām un sāk izmisīgi klepot.
Šarlotei temperaments neļauj tik ilgi sēdēt uz vietas. Viņa ik pa brīdim atspriņģo no kaut kurienes un aposta Emīlijas muti, lai būtu droša, ka nekas Svarīgs nav palaists garām, un traucas atkal prom.

Kazlēniem piestāv timiāns, tas piešķir viņiem mazliet mežoīguma. Līdz šim esmu likusi klāt arī rozmarīnu, bet tagad šķiet, ka tas īsti neiederēsies koncepcijā - tie ir jēriņi, kuriem vajadzētu jau piedzimt ar rozmarīna zariņiem zobos.

Aiz loga zīlītes ņemas kā dullas. Šķiet, arī viņām kāds spītīgi nepasviež gabaliņu gaļas.

Šī patiešām būs labāka diena. Varbūt es pat saņemšos un padarīšu to, ko nepadarīju vakar.

No rīta, kad Šarlote atkal uz palodzes ošņāja āru, zem loga parādījās trubadūrs. Izskatījās pārāk pūkains un nenoplucis, lai būtu sētas runcis, droši vien kāds izstaigāties palaists vai izsprucis dīvānspilvens. Šis nosēdās sfinksas pozā, izstiepa kaklu un iedziedājās. Baritons mijās ar falsetu, veiksmīgas modulācijas, izsmalcināti melismi - vienkārši lielisks priekšnesums. No radiatora izlēca Emīlija, aiztraucās uz palodzi, pastūma Šarloti sāņus. Tā viņas abas tur tupēja, kopā sabāztiem deguniem, uzboztām apkaklēm, izspūrušām astēm un raudzījās lejup, kamēr lielas sniegpārslas lēni krita uz viņu ausīm.
Pēc minūtēm desmit runcim apnika dziedāt, viņš pagrieza galvu, ieraudzīja pelēko sētas kaķeni un aizskrēja viņai pakaļ.

- Tādi viņi ir, - es teicu māsiņām Brontē, iebērdama bļodiņās mierinājuma porciju. Un devos aizvērt logu. Lai nemulsina prātus.

Šarlote ir bijusi uz vakcināciju, tagad viņa tup pagultē un mani zvērīgi ienīst, bet es tikmēr kaldinu baltā minča glābšanas plānu.

Saprotu jau, ka nevar panākt situāciju, kad visiem maziem, pūkainiem zvēriņiem ir pieejams siltums, barība un kāds, kas pakasa vēderiņu, tomēr ir tik patīkami, ja vismaz attiecībā uz kādu tas izdodas!
Nesmejieties par mani, labi?

Viens no kaķiem ir izvēmis ar pūlēm iebaroto prettārpu tableti. Tā kā nezinu, kurš tas ir, nevaru arī iedot papilddevu.

Pietiek uz 5 sekundēm atstāt virtuvē nepieskatītu malto gaļu, lai atgriežoties sastaptu Šarloti, kura lec no galda ar sejas izteiksmi: "Vaimandieniņ, tikai nevajag piekasīties, es nemaz nezinu, kur mums virtuvē ir galds, ja kas!" un tūdaļ sāk neparastā dedzībā mazgāt sev muti. Visnotaļ taukainu un gaļainu muti, man ir azdomas.

Emīlija sēdēja virtuvē un skumīgi blenza savā bļodiņā, kā gaidīdama, ka tur pēkšņi parādīsies kas garšīgāks. Pēc īsa brītiņa Šarlote, izēdusi savu bļodiņu, palaida atraudziņu, ar ķepu izbrauca caur ūsām un kārīgu spīdumu acīs sāka mest aizvien ciešākus lokus ap Emīlijas trauciņu. Emīlija sarāvās un ar pēkšņi modušos apetīti dažās sekundēs bļodiņu iztukšoja.
Šobrīd uz dīvāna guļ divi paēduši, laimīgi murrājoši kaķi.

Kaķi - kā lasīju, arī citi kaķveidīgie plēsēji - izteikumu "sadot pa ausīm" saprot diezgan burtiski. Sitieni pa pretinieka ausīm esot ļoti sāpīgi, taču neapdraud ciltsbrāļa vai ciltsmāsas dzīvību un veselību, tādēļ tas ir biežāk izmantotais kaujas paņēmiens. Galu galā - cīņas mērķis taču ir nevis samazināt populāciju, bet gan parādīt, kuram te ir priekšroka attiecībā uz pieeju ērtākai guļvietai un labākai barībai.
To visu es paguvu apdomāt pagājušonakt, reizes četras laižoties miegā un klausoties astoņu kājiņu negantajā dipoņā no dzīvokļa viena gala līdz otram, ko laiku pa laikam pārtrauca lēcienā atsperoties pagrūsto krēslu švīkoņa un no plauktiem krītošo priekšmetu troksnis. Pauzes tika aizpildītas steidzīgiem plakšķiem, no kuriem es skaidri nopratu - tā sadod pa ausīm. Sadošanu pa ausīm pavadīja nikni klusi brēcieni, kas varētu nozīmēt: "Stulbene!!!! Es tev tik stipri nemaz neiesitu!" Un tūdaļ atkal - dipadu, dapadu, švīk, bums! Plakš, plakš, plakš! Mēeeemjuauuuu! Dipadu, dapadu...
- Nu, jā - es murmināju, pabāzusi galvu zem spilvena. - Dzīvnieciņi ir jauni, veseli, labi paēduši un dzīvespriecīgi. Rotaļājas. Draņķi sīkie!

Aiz loga bļaustās pagalma kaķi, viņiem pēdējā laikā kaut kādas niknas razborkas, laikam siltāko kaktiņu pārdale. Šarloti tas vienmer ļoti satrauc, viņa auļiem metas pie loga, pieplok rūtij un skatās, skatās, galvu grozīdama - kā tāds ziņkārīgais kaimiņbabulis no kāpņu telpas. Emīlija gan, neizkustēdamās no vietas, tikai atver acis un iepleš tās pusgalvas platumā. Bet pēcāk noskurina ausis, ka gribēdama izkratīt nepatīkamās skaņas.

Šodien esmu šo to padarījusi.

* Esmu izvilkusi Šarloti no pagraba šahtas, iztrenkājusi viņu pa pagalmu, pamīšus saucot: "nāc šurpu, mazais mīļumiņ!" un "noķeršu to sīko draņķi - nodīrāšu!", kamēr beidzot apdullušais murmulis atjēdzās un sāka atšķirt mani no pārējās Ļaunās, Bīstamās Ārpasaules, lai, žēli pīkstēdams, trauktos pie manis glābiņu meklēt. Kopumā atrakcija mums ilga aptuveni stundu. Ienesta virtuvē, Šarlote uz nervu pamata izrija divas bļodiņas sausās barības, iešāva Emīlijai pa ģīmi un atplīsa klubkrēslā.

* Pēc tam sagaidīju Glābēju, kas izskrūvēja saplēstās lampiņas patronu. Piecas minūtes darba un nekādu asiņu. Labi tomēr, ka pasaulē ir vīrieši. Un ka viņiem ir plaķenes.

( pats trakākais )

Šķiet, diena nav nodzīvota velti.

Līdzko esi sakopis kādu grīdu un atliec muguru, pirmā nesavaldītā gaisa pūsma atkal aiznes garām spalvu vīkšķi. Sāku saprast sfinksu īpašniekus. Vienīgais, kas mani mulsina - ja noskūtu gan Emīliju, gan Šarloti, pēc kā gan es viņas atšķirtu?

Āra ošņāšanas atrakcija māsiņām Brontē būs stingri jāierobežo. Šodien pa logu izvēlās (vai tika izlecināta) Šarlote - kamēr Emīlija, ļauni smīkņādama, devās izēst viņas bļodiņu.

Šorīt no rīta Šarlote atkal prasījās "paošņāt āru". Izkāpu no gultas, atvēru logu, uzvilku halātu un čības, uzliku tējkannu, sameklēju riekstiņus, izņēmu avīzi. Izdzirdu brēcienus. Tipa, "joptvaimaķ, joptvaimaķ!", tikai kaķu valodā. Piegāju pie loga. Šarlote nervozi skraidelē pa palodzi un brēc kaut ko, kas izklausās pēc: "Es negribēju, godvārds, viņa pati! Pati izlēca, ka es saku!" Bet Emīlija cenšas ielēkt pa logu atpakaļ istabā. Kas, protams, neizdodas, jo logs, neskatoties uz pirmo stāvu, tāds paaugsts un izkalts betona sienā. Un restēm aizkalts, atļaušos piebilst.
Izskrēju ārā. Tāpat - naktskreklā un čībās, labi, ka vēl ne ruļļiem matos un masku uz sejas, kaimiņi tik palēca malā, ne ģībonī krita. Emīlija, pēdējoreiz palēkusies pret sienu, metas man klēpī. Ieķeras ar visiem divdesmit nadziņiem plecos un čukst: "Davai,nobeigsim to maitu reizi pa visām reizēm?"
Ienesu viņu apakaļ, dzīvoklī. Šarlote, izspūrušu asti metas pretim: "Nu, pastāsti, inčīgi tur, ārā, vai ne?"
Netraucēju saostīšanos. Ieeju virtuvē, sameklēju "Kitekat".
Abas skrien pretī - katra no savas pagultes.
Mazām un trauslām būtnēm vienmēr jādzīvo saticībā, es mācu, glaudīdama māsiņas Brontē. Citādi agri vai vēlu KRĪZE noķers mūs visas.

Šarlote mani šorīt piecēla jau septiņos. Viņa tupēja uz palodzes, bungoja ar priekšķepām pa rūti un brēca: "Es gribu paošņāt āru, es gribu paošņāt āru!" Āra paošņāšana tagad ir viņas mīļākā izprieca - es atveru logu, viņa izstiepj kaklu, cik nu tur to skriemeļu ir, acis ieplestas un melnas, ūsas izslietas, bet rozā deguntelis rauj iekšā pagalma smakas. Ja tuvumā parādās kāds sētas kaķis, tad manas princeses spalva uz skausta saslienas, zobiņi sāk klabēt, un pakaļgals strauji iebuksē stiklā, mēģinot atkāpties.
Emīlija nicina šadas izpriecas, jo īpaši, ja atvērtais logs ir virs viņas tobrīd ieņemtā radiatora. Tad viņa izpļuksnī uz grīdas, īgni piekārto kažoku un dodas uz virtuvi parliecināties, vai Šarlotes bļodā nav palicis kaut kas apēdams.

Kad es virtuvē stāvu ar atvērtu bundžiņu tunča konservu savā sulā un jautāju:
"Some more tuna fish, ladies?", māsiņas Brontē vienmēr divbalsīgi nobrēc :"Yeah!"

Šarlotes vienīgā interese par radiatoriem gan izpaužas tikai mēģinājumos no palodzes pasniegties un iešaut Emīlijai pa ģīmi. Taču nesanāk. Ķepas par īsām.

Apkures sezona sākusies. Emīlija jau ietūcījusies radiatorā. Pavasarī biju gandrīz pilnīgi parliecināta, ka viņa šoruden jau būs tam par resnu.