Kurvjzieža kontemplācijas

Kaķu ēdienreizēm ir izveidojusies shēma, negrozāma kā rituāls. Es dodos virtuves virzienā, un vienlaikus turp, mani pa ceļam apdzenot, skaļi spurdzoši ņurdēdamas, aiztraucas māsiņas Brontē. Ieberu traukos barību - Emīlijai kā vecākajai, pirmajai, Šarlote tikmēr nervozi mīņājas un trinas man gar kājām. Pec barības iebēršanas kādas 5-10 minūtes dzirdama tikai tā omulīgā, neatdarināmā skaņa, kas rodas, murrājot ar pilnu muti. Tad Emīlija iziet no virtuves un sāk mazgāties. Šajā brīdī Šarlote atraujas no savas bļodas, zaglīgi paveras uz visām pusēm un metas pie Emīlijas trauciņa, lai steidzīgi aprītu visu, kas tur palicis. Viņas pašas trauciņš tiek pamests, kaut arī tajā barības ir pat vēl vairāk. Izēdusi Emīlijas trauciņu, Šarlote ar padarīta darbas apziņas mirdzumu acīs dodas uz dzīvojamo istabu spēlēties. Pēc brītiņa virtuvē ienāk Emīlija, apošņā savu tukšo bļodiņu, skumīgi pasēž virtuves vidū un tad dodas pie Šarlotes bļodas, kur, pārvarot apetītes trūkumu, atjauno vēsturisko taisnīgumu. Kārtībai jābūt!

Kad, tikko ielidojusi no Armēnijas, pārrados mājās, kaķi mani sagaidīja priecīgiem sprauslājieniem, patrinās gar kājām un tūdaļ apkrita vēkšpēdus, lai kasu viņu vēderiņus. Šarloti kasīju, šķiet desmit minūtes no vietas, viņa gulēja uz muguras, nekustīga, stīvām, izplestām ķepām, un tikai skaļa, skaļa murrāšana liecināja, ka viņa ir dzīva. Un laimīga.

Kas man patīk pie maniem kaķiem - es viņus varu saprast. Vienmēr. Absolūti nepārprotami signāli: "Ēst! Paglaudi! Pakasi vēderu! Liec mani mierā! Spēlēsimies!" Bet cilvēkiem vsvisādas mugļīšanās un pieklājības, un "saproti taču mani"...

Lai savai emo dabai piešķirtu vēl ekstravagantākas izpausmes, Emīlija pasākusi gulēt melnajā plastmasas maisā, tajā pašā, kurā biju domājusi iesaiņot ceļasomu. Tagad nevaru somu nolikt, jo netraucēšu tak guļošu kaķīti.
Kad viņa aizver acis, kļūst nepamanāma.

Reiz, pirms dažiem gadiem, kādos svētkos man viena kolēģe uzdāvināja kvēpināmo kociņu. Nevis to parasto salmu, kas aplipināts ar kaut kādiem sintētiskiem putekļiem, bet mazu skaliņu, kas izskatījās pēc šķilas, ko lauku mājās atplēš no malkas pagales - iekuram. Pievienotajā zīmītē bija rakstīts, ka savvaļā šādi koki augot Dienvidamerikā, kuras vietējie iedzīvotāji jau izsenis izmantojot to šķilas, lai izkvēpinātu mitekļus. Smaržoja saldeni, drusku līdzīgi sandalkokam. Patencināju, aiznesu mājās, noliku atvilknē, aizmirsu.
Šoziem gadījās skaliņu atrast. Aizdedzināju, pakvēpināju - neko, ļoti viegls un tīri patīkams aromāts. Noliku uz kumodes, lai gaida nākamo kvēpināšanas reizi.
Un tur kociņu uzgāja Emīlija.
Tik laimīgu kaķi man nebija gadījies redzēt. Ķepas gaisā, acis izvelbtas, murrāšana, kas liecina par laimīgām vīzijām astrālajos ceļojumos. Tā viņa vāļājās pa grīdu, nosiekaloto skaliņu pa brīdim pamezdama gaisā, tad atkal notverdama, trīdama ar purniņu un guldamās tam virsū. Pārtraucu narkomānisko idili, un noliku kociņu uz grāmatplaukta.
Dažas dienas vēlāk atradu savā gultā uz spilvena Šarloti, kas svaidījās kā epilepsijā, neizlaizdama no mutes un priekšķepām apdegušo puļķīti. Atņemt to viņai nemaz nebija viegli, jo, sapratusi manu nolūku, viņa atjēdzās un sāka pretoties.
Pēc tam kociņš vairākkārt ticis atrasts gan gultā, gan zem tās. Reizēm vakaros, kad pirms gulētiešanas lasu, istabā ar lietišķu skatienu ienāk viena vai otra kaķe, paslejas uz pakaļkājām un ar pieredzējuša muitas suņa izteiksmi sāk izošņāt plauktus. Līdz IR! Kaifa kociņš atrodas, tiek sakampts, un laimīgā atradēja nozveļas, murrādama un acis valbīdama.
Man nav nekādu būtisku iebilžu pret mazajām, meitenīgajām izpriecām - jo īpaši tāpēc, ka apzelētais kociņš, kad nožūst, ir tikpat labi kvēpināms kā iepriekš. Bet reizēm mana iztēle uzbur dīvainas ainas - kā kociņa dabiskajā vidē, Dienvidamerikas džungļos, jaguāri līganā gaitā pieslīd pie milzīga koka, pieglaužas tam, izvelbj acis, nokrīt ķepām gaisā un aizpeld astrālā ceļojumā...

Piektdien un sestdien man likās, ka esmu mazo nimfeti Šarloti nobeigusi, ka viņa nekad vairs neskraidīs, nelēkās un nerotaļāsies, ka būs tikai maza, raiba mirstoša pļeckiņa zem dīvāna vai istabas tumšākajā kaktā. Un tā visa ir mana vaina, mana vaina, mana vislielākā vaina.
Taču šobrīd, kad no Emīlijas bļodas atkal tiek zagta barība, kad mazais radījums, saudzīgi iecelts gultā, lai nesastaipās, bez kādas palīdzības pats bija uzlēcis uz kumodes un grāmatplaukta, kad visu nakti esmu aizvadījusi, atvairot uzbrukumus manai kreisajai pēdai un īgni šņācot: "čuči enģelīt,... tu beidzot gulēsi, sīkā maita?!" - tā vien liekas, ka bērns sāk atveseļoties.

Abas princeses šorīt palika nebarotas. Mazā, raibā nimfete pošas vakarā pie ārsta. Esmu viņai mēģinājusi kaut kā to saudzīgi pateikt - par operāciju, par visu pārējo, bet šobrīd es esmu daudz vairāk nobijusies kā viņa. Un pēc pēdējā ģimenes skandāla ("es taču teicu, mīļumiņ, nevajag raustīt Emīliju aiz astes, kad viņa guļ")deguns mazajai arī noskrāpēts kā tādam ielas bomzītim, aijaijai!

Kopš es vairs nelaižu kaķus gulēt manā guļamistabā, attiecības starp māsām Brontē ir manāmi uzlabojušās. Katru rītu, īsi pēc pulkstem pieciem, aiz durvīm atskan klusi bikls murrrrrrrrrnjau...?, kam tūdaļ atsaucas mazliet drošāks mrrrrrjāaaa...!. Un jau nākamajā mirklī ar vareniem būkšķiem pret durvīm sāk triekties divu jaunavīga spara pārpilnu pleciņu spēks.

- Stulbās radības! - es kā allaž konstatēju, uzvelku spilvenu pāri galvai un guļu tālāk.
Konfederācija turpina plosīties. Līdz ar skaļām gavilēm apsveic modinātāja zvanu pēc vairākām stundām.