![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Reiz, pirms dažiem gadiem, kādos svētkos man viena kolēģe uzdāvināja kvēpināmo kociņu. Nevis to parasto salmu, kas aplipināts ar kaut kādiem sintētiskiem putekļiem, bet mazu skaliņu, kas izskatījās pēc šķilas, ko lauku mājās atplēš no malkas pagales - iekuram. Pievienotajā zīmītē bija rakstīts, ka savvaļā šādi koki augot Dienvidamerikā, kuras vietējie iedzīvotāji jau izsenis izmantojot to šķilas, lai izkvēpinātu mitekļus. Smaržoja saldeni, drusku līdzīgi sandalkokam. Patencināju, aiznesu mājās, noliku atvilknē, aizmirsu.
Šoziem gadījās skaliņu atrast. Aizdedzināju, pakvēpināju - neko, ļoti viegls un tīri patīkams aromāts. Noliku uz kumodes, lai gaida nākamo kvēpināšanas reizi.
Un tur kociņu uzgāja Emīlija.
Tik laimīgu kaķi man nebija gadījies redzēt. Ķepas gaisā, acis izvelbtas, murrāšana, kas liecina par laimīgām vīzijām astrālajos ceļojumos. Tā viņa vāļājās pa grīdu, nosiekaloto skaliņu pa brīdim pamezdama gaisā, tad atkal notverdama, trīdama ar purniņu un guldamās tam virsū. Pārtraucu narkomānisko idili, un noliku kociņu uz grāmatplaukta.
Dažas dienas vēlāk atradu savā gultā uz spilvena Šarloti, kas svaidījās kā epilepsijā, neizlaizdama no mutes un priekšķepām apdegušo puļķīti. Atņemt to viņai nemaz nebija viegli, jo, sapratusi manu nolūku, viņa atjēdzās un sāka pretoties.
Pēc tam kociņš vairākkārt ticis atrasts gan gultā, gan zem tās. Reizēm vakaros, kad pirms gulētiešanas lasu, istabā ar lietišķu skatienu ienāk viena vai otra kaķe, paslejas uz pakaļkājām un ar pieredzējuša muitas suņa izteiksmi sāk izošņāt plauktus. Līdz IR! Kaifa kociņš atrodas, tiek sakampts, un laimīgā atradēja nozveļas, murrādama un acis valbīdama.
Man nav nekādu būtisku iebilžu pret mazajām, meitenīgajām izpriecām - jo īpaši tāpēc, ka apzelētais kociņš, kad nožūst, ir tikpat labi kvēpināms kā iepriekš. Bet reizēm mana iztēle uzbur dīvainas ainas - kā kociņa dabiskajā vidē, Dienvidamerikas džungļos, jaguāri līganā gaitā pieslīd pie milzīga koka, pieglaužas tam, izvelbj acis, nokrīt ķepām gaisā un aizpeld astrālā ceļojumā...
Šoziem gadījās skaliņu atrast. Aizdedzināju, pakvēpināju - neko, ļoti viegls un tīri patīkams aromāts. Noliku uz kumodes, lai gaida nākamo kvēpināšanas reizi.
Un tur kociņu uzgāja Emīlija.
Tik laimīgu kaķi man nebija gadījies redzēt. Ķepas gaisā, acis izvelbtas, murrāšana, kas liecina par laimīgām vīzijām astrālajos ceļojumos. Tā viņa vāļājās pa grīdu, nosiekaloto skaliņu pa brīdim pamezdama gaisā, tad atkal notverdama, trīdama ar purniņu un guldamās tam virsū. Pārtraucu narkomānisko idili, un noliku kociņu uz grāmatplaukta.
Dažas dienas vēlāk atradu savā gultā uz spilvena Šarloti, kas svaidījās kā epilepsijā, neizlaizdama no mutes un priekšķepām apdegušo puļķīti. Atņemt to viņai nemaz nebija viegli, jo, sapratusi manu nolūku, viņa atjēdzās un sāka pretoties.
Pēc tam kociņš vairākkārt ticis atrasts gan gultā, gan zem tās. Reizēm vakaros, kad pirms gulētiešanas lasu, istabā ar lietišķu skatienu ienāk viena vai otra kaķe, paslejas uz pakaļkājām un ar pieredzējuša muitas suņa izteiksmi sāk izošņāt plauktus. Līdz IR! Kaifa kociņš atrodas, tiek sakampts, un laimīgā atradēja nozveļas, murrādama un acis valbīdama.
Man nav nekādu būtisku iebilžu pret mazajām, meitenīgajām izpriecām - jo īpaši tāpēc, ka apzelētais kociņš, kad nožūst, ir tikpat labi kvēpināms kā iepriekš. Bet reizēm mana iztēle uzbur dīvainas ainas - kā kociņa dabiskajā vidē, Dienvidamerikas džungļos, jaguāri līganā gaitā pieslīd pie milzīga koka, pieglaužas tam, izvelbj acis, nokrīt ķepām gaisā un aizpeld astrālā ceļojumā...