Kurvjzieža kontemplācijas

Šorīt no rīta Šarlote atkal prasījās "paošņāt āru". Izkāpu no gultas, atvēru logu, uzvilku halātu un čības, uzliku tējkannu, sameklēju riekstiņus, izņēmu avīzi. Izdzirdu brēcienus. Tipa, "joptvaimaķ, joptvaimaķ!", tikai kaķu valodā. Piegāju pie loga. Šarlote nervozi skraidelē pa palodzi un brēc kaut ko, kas izklausās pēc: "Es negribēju, godvārds, viņa pati! Pati izlēca, ka es saku!" Bet Emīlija cenšas ielēkt pa logu atpakaļ istabā. Kas, protams, neizdodas, jo logs, neskatoties uz pirmo stāvu, tāds paaugsts un izkalts betona sienā. Un restēm aizkalts, atļaušos piebilst.
Izskrēju ārā. Tāpat - naktskreklā un čībās, labi, ka vēl ne ruļļiem matos un masku uz sejas, kaimiņi tik palēca malā, ne ģībonī krita. Emīlija, pēdējoreiz palēkusies pret sienu, metas man klēpī. Ieķeras ar visiem divdesmit nadziņiem plecos un čukst: "Davai,nobeigsim to maitu reizi pa visām reizēm?"
Ienesu viņu apakaļ, dzīvoklī. Šarlote, izspūrušu asti metas pretim: "Nu, pastāsti, inčīgi tur, ārā, vai ne?"
Netraucēju saostīšanos. Ieeju virtuvē, sameklēju "Kitekat".
Abas skrien pretī - katra no savas pagultes.
Mazām un trauslām būtnēm vienmēr jādzīvo saticībā, es mācu, glaudīdama māsiņas Brontē. Citādi agri vai vēlu KRĪZE noķers mūs visas.