![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Šodien esmu šo to padarījusi.
* Esmu izvilkusi Šarloti no pagraba šahtas, iztrenkājusi viņu pa pagalmu, pamīšus saucot: "nāc šurpu, mazais mīļumiņ!" un "noķeršu to sīko draņķi - nodīrāšu!", kamēr beidzot apdullušais murmulis atjēdzās un sāka atšķirt mani no pārējās Ļaunās, Bīstamās Ārpasaules, lai, žēli pīkstēdams, trauktos pie manis glābiņu meklēt. Kopumā atrakcija mums ilga aptuveni stundu. Ienesta virtuvē, Šarlote uz nervu pamata izrija divas bļodiņas sausās barības, iešāva Emīlijai pa ģīmi un atplīsa klubkrēslā.
* Pēc tam sagaidīju Glābēju, kas izskrūvēja saplēstās lampiņas patronu. Piecas minūtes darba un nekādu asiņu. Labi tomēr, ka pasaulē ir vīrieši. Un ka viņiem ir plaķenes.
* Tad devos pie vecākiem un noskatījos "Rīgas sargus". Nu, ko lai saka - "Vella kalpi" vismaz bija smieklīgi, vitāli un ar dziedāšanu. Šajā - vēl daudz naivākajā, amatieriskākajā un plakātiskākajā gabalā - nebija nedz par ko smieties, nedz raudāt, ne arī iespējas vieglā dzērumā padziedāt līdzi. Bezgaumīgā epizode ar baltā karoga raustīšanu, lai dies pasargā! Salkanie Elzas monologi - vai tā sieviete ir domāta garīgi atpalikusi, vai kā? Vispār Elza, manuprāt, var droši pretendēt uz tizlākā sievietes tēla titulu latviešu kino vēsturē. Kļaviņa taču nav tik slikta aktrise, kāpēc viņai visu flmas laiku jāvazājas, saviebušai ģīmi vienā un tajā pašā gaudulīgajā grimasē? Tāda pati viņa pavada un sagaida Mārtiņu (starp citu, viņai tur pa vidu ir kaut kādas ciešanas un pārdomas bijušas, to viņa pēc tam Annai pasaka, nekas cits par to neliecina, un viņas uzvedība no ekrāna šīspuses neliekas saprotama), tāda pati nokrīt no krēsla, tādi pati iegāžas bumbas sprādziena bedrē. Vīrieši - ieprogrammēti kā tamagoči - katrs uzcītīgi pilda savu programmu: ar nelielām individuālām atšķirībām izkliedz lozungus un cīnās par dzimteni. Cilvēcisku jūtu vai pārdzīvojumu viņiem tikpat kā nav. Nu, labi Keišs nošļupst: "Tēti, tēti!", kad veco Augustu nošauj, un Daudziņš izrāda simpātisku mulsumu, kad, pirms mešanās cīņu mutulī, izved sievu ar bērnu un suni no aplenktās Rīgas. Ne cīņubiedri, ne skatītāji nepagūst sākt šaubīties, ka viņš atgriezīsies pie lielgabala, pirms notiks kas svarīgs.
Vienīgais dzīvais tēls man likās viesnīcniece Justīne. Normāla sieviete ar veselu psihi! Slucka ir spējīga uz vairāk par vienu dimensiju, pat ja režisors un scenārists arī viņu labprāt būtu herbarizējuši.
- Vai die, un kas tad tagad Justīni precēs? - ievaicājās mans māmuķis, kad Skrastiņa, t.i., Ješkas asinis sāka pilēt Reinim-Mārtiņam uz rokaspulksteņa.
- Varbūt Jansona kungs? - es cerīgi ieminējos. - Tas, kurš Elzu nedabūja. Ļoti simpātisks vīrietis, un noteikti par Ješku derīgāks, lai atjaunotu sapostīto biznesu.
Kad Skrastiņš atvēra acis un prasīja uzpīpēt, mēs abas nopūtāmies. Bet tās bija tādas gaišas skumjas - par visu stipro latviešu sieviešu sūro likteni, un tā.
Šķiet, diena nav nodzīvota velti.
* Esmu izvilkusi Šarloti no pagraba šahtas, iztrenkājusi viņu pa pagalmu, pamīšus saucot: "nāc šurpu, mazais mīļumiņ!" un "noķeršu to sīko draņķi - nodīrāšu!", kamēr beidzot apdullušais murmulis atjēdzās un sāka atšķirt mani no pārējās Ļaunās, Bīstamās Ārpasaules, lai, žēli pīkstēdams, trauktos pie manis glābiņu meklēt. Kopumā atrakcija mums ilga aptuveni stundu. Ienesta virtuvē, Šarlote uz nervu pamata izrija divas bļodiņas sausās barības, iešāva Emīlijai pa ģīmi un atplīsa klubkrēslā.
* Pēc tam sagaidīju Glābēju, kas izskrūvēja saplēstās lampiņas patronu. Piecas minūtes darba un nekādu asiņu. Labi tomēr, ka pasaulē ir vīrieši. Un ka viņiem ir plaķenes.
* Tad devos pie vecākiem un noskatījos "Rīgas sargus". Nu, ko lai saka - "Vella kalpi" vismaz bija smieklīgi, vitāli un ar dziedāšanu. Šajā - vēl daudz naivākajā, amatieriskākajā un plakātiskākajā gabalā - nebija nedz par ko smieties, nedz raudāt, ne arī iespējas vieglā dzērumā padziedāt līdzi. Bezgaumīgā epizode ar baltā karoga raustīšanu, lai dies pasargā! Salkanie Elzas monologi - vai tā sieviete ir domāta garīgi atpalikusi, vai kā? Vispār Elza, manuprāt, var droši pretendēt uz tizlākā sievietes tēla titulu latviešu kino vēsturē. Kļaviņa taču nav tik slikta aktrise, kāpēc viņai visu flmas laiku jāvazājas, saviebušai ģīmi vienā un tajā pašā gaudulīgajā grimasē? Tāda pati viņa pavada un sagaida Mārtiņu (starp citu, viņai tur pa vidu ir kaut kādas ciešanas un pārdomas bijušas, to viņa pēc tam Annai pasaka, nekas cits par to neliecina, un viņas uzvedība no ekrāna šīspuses neliekas saprotama), tāda pati nokrīt no krēsla, tādi pati iegāžas bumbas sprādziena bedrē. Vīrieši - ieprogrammēti kā tamagoči - katrs uzcītīgi pilda savu programmu: ar nelielām individuālām atšķirībām izkliedz lozungus un cīnās par dzimteni. Cilvēcisku jūtu vai pārdzīvojumu viņiem tikpat kā nav. Nu, labi Keišs nošļupst: "Tēti, tēti!", kad veco Augustu nošauj, un Daudziņš izrāda simpātisku mulsumu, kad, pirms mešanās cīņu mutulī, izved sievu ar bērnu un suni no aplenktās Rīgas. Ne cīņubiedri, ne skatītāji nepagūst sākt šaubīties, ka viņš atgriezīsies pie lielgabala, pirms notiks kas svarīgs.
Vienīgais dzīvais tēls man likās viesnīcniece Justīne. Normāla sieviete ar veselu psihi! Slucka ir spējīga uz vairāk par vienu dimensiju, pat ja režisors un scenārists arī viņu labprāt būtu herbarizējuši.
- Vai die, un kas tad tagad Justīni precēs? - ievaicājās mans māmuķis, kad Skrastiņa, t.i., Ješkas asinis sāka pilēt Reinim-Mārtiņam uz rokaspulksteņa.
- Varbūt Jansona kungs? - es cerīgi ieminējos. - Tas, kurš Elzu nedabūja. Ļoti simpātisks vīrietis, un noteikti par Ješku derīgāks, lai atjaunotu sapostīto biznesu.
Kad Skrastiņš atvēra acis un prasīja uzpīpēt, mēs abas nopūtāmies. Bet tās bija tādas gaišas skumjas - par visu stipro latviešu sieviešu sūro likteni, un tā.
Šķiet, diena nav nodzīvota velti.