Kurvjzieža kontemplācijas

Stāvu es savā ķēķī un šņakāju gabalos kazlēna gurnu. Uz grīdas man blakus sēž Emīlija un murrā. Tā demonstratīvi murrrā - "es jau neko nevienam neprasu, ziniet, bet vispār es esmu mājās, un ļoti labi veicu kaķa funkcijas, ja nu kāds vēl nav pamanījis, ja!"
Murrāšana kļūst aizvien skaļāka un skaļāka (sasodīts, cik tie divkāji tomēr ir kurli!), līdz beidzot nabaga radījums aizrijas siekalām un sāk izmisīgi klepot.
Šarlotei temperaments neļauj tik ilgi sēdēt uz vietas. Viņa ik pa brīdim atspriņģo no kaut kurienes un aposta Emīlijas muti, lai būtu droša, ka nekas Svarīgs nav palaists garām, un traucas atkal prom.

Kazlēniem piestāv timiāns, tas piešķir viņiem mazliet mežoīguma. Līdz šim esmu likusi klāt arī rozmarīnu, bet tagad šķiet, ka tas īsti neiederēsies koncepcijā - tie ir jēriņi, kuriem vajadzētu jau piedzimt ar rozmarīna zariņiem zobos.

Aiz loga zīlītes ņemas kā dullas. Šķiet, arī viņām kāds spītīgi nepasviež gabaliņu gaļas.