Kurvjzieža kontemplācijas

krii

10.11.04 06:56

- Vai tu gribi beernus? Tu tachu gribi beernus, daargaa?

Drausmiigi nesievishkjiigi laikam ir atbildeet ar "nezinu". Bet es, goda vaards, nezinu, ko vispaar noziimee "gribeet beernu". Nee, es biju pilniigi normaala maza meitene un speeleejos ar lelleem - kjemmeeju, baroju, liku uz poda un taa taalaak...
Vai gribeet beernu ir tas pats, kas shad un tad - progesterona faazee - izjust nekonkreetu veelmi kaadu (vai kaut ko) apmiiljot, pabarot un nolikt guleet? Tam, patiesiibu sakot, pietiek ar shinshillu, nemaz nav nepiecieshamas augstaakas dziiviibas formas.
Vai tam ir kaads sakars ar tiiri teoreetisku praatojumu, ka man ir labs genotips un tiiri pieklaajiiga veseliiba, sekojoshi - sabiedriiba no manis vareetu gaidiit kaadu jaunu pilsoni? Vai man pret shiim espektaacijaam ir kaadi pienaakumi?
Apzinja, ka peec 10 - 15 gadiem vareetu buut par veelu? Baletu maaciities dejot jau tagad ir par veelu, bet es to ne mirkli nenozheeloju.
Iespeeja guut visnotalj buutisku un specifiski sievishkjiigu pieredzi? Hmmm...atkal - kaa ir ar citu cilveeku pakljaushanu eksperimentiem manas privaataas zinjkaares apmierinaashanai?
Iespeeja veidot "kopiigu projektu" un liidz ar to iemantot cieshu jo cieshu saistiibu ar kaadu citu cilveeku. Nja.

Vai Juus gribat beernus? Vai Juus tos gribeejaat? Kaa Juus to zinaat?

• 8 raksta
• ir doma

• fedrs

  10.11.04 19:34

  Tu jau te par bērniem šodien štuko vairāk kā daža laba māte. ;)

  • Atbildēt

• annuska

  11.11.04 00:28

  

  Jā, es gribēju. Zināju un viss. Man dzīve bez bērniem liktos pārāk skumja. Pēc tam, kad viņi jau bija, tad es bieži biju tik vāja un man likās - neesmu bijusi gatava viņiem. Īpaši pirmajam. Man nemaz nepatīk kādu pabarot un nolikt gulēt :D Bet, protams, nenožēloju. un tik slikta mamma nemaz neesmu ;) Gribētu pat vēl bērnus...vēlāk.

  • Atbildēt

• kuminjsh

  11.11.04 08:57

  

  Es bērnu gribēju, kad jau viņš bija "iekšā". Sevišķi to pirmo, kurš nepiedzima. Un pēc pusgada pieteicās otrs. Un atkal es viņu gribēju.
  Bet tā... Nē, laikam neesmu gribējusi. Varbūt tāpēc, ka nekad neesmu īpaši mīlējusi mazus bērnus. Varbūt esmu pārāk liela egoiste?:)
  P.S. Bet to, ka man ir dēls, neesmu nevienu brīdi nožēlojusi.:)

  • Atbildēt

• lepele

  11.11.04 09:52

  

  "..iesākumā bija.." tā - ap gadiem 25 ietājās brīdis, kad sapratu, ka man šausmonīgi patīk mazi puisīši, nu tādi, 5-8 gadīgi:) nejaukt ar pedofilīju, jo doma bija - "būtu forši, ja man būtu pašai savs šāds te ziķeris" un tad doma attīstījās, cik tāds mazs puisis būtu foršs, un vēl foršāks, kad izaugtu, un cik viņš būtu laimīgs, ka ir tieši mans bērns (nedaudz egoistiski, vai ne?;)
  ap 30 manī bija sakrājies milzum daudz maiguma, kura pietiktu vai puspasaulei, un kamdēļ tā saņēmēji (bez MV) nevarētu būt pašas bērni? var teikt, ka līdz 30 es briedu kā tāds granātābols un tad sapratu, ka vienā brīdī man ir jāsprāgst un jāizdāļā tās sēkliņas visiem, kuriem vajag, citādi neglābjami sapūšu:)
  līdz šim es neesmu īpaši ucinājusies un jūsminājusies ap zīdaiņiem, jo man viņi šķita (un šķiet joprojām) tik šausmīgi gudri, ka acumirklī "atkostu", ka es neesmu patiesa.
  šobrīd ir otrādi - rokas tā vien stiepjas aptaustīt vai ikkatra bēbja mazās kājiņas un rociņas, lai tādējādi tuvinātos sajūtām, kā tas būs - aptaustīt MP:) katrā ziķerī uz ielas es redzu MP un domāju, kāds viņš būs..
  
  

  • Atbildēt

• fragile

  11.11.04 09:55

  

  vienliidz gribu un negribu. Nekad neesmu gribeejusi taa apzinaati, taa instinktiivi, taa, ka zinu, ka tas, ko es gribu, ir beerns. Driizaak taada kaa zinjkaariiba - kaa tas ir, kaa paarmainju veelme - viens no veidiem buutiski izmainiit savu dziivi. Potenciaalais ieksheejaa tukshuma piepildiijums - eksperiments, no otras puses - milziiga atbildiiba, ko nevaru uznjemties, lai tikai apmierinaatu veelmi uzzinaat, kaa tas ir. Maate vienmeer ir uzsveerusi tieshi sho atbildiibas/pienaakumu/probleemas pusi, shaada asociaacija joprojaam ir izteikta, lai gan ar praatu shkjietami saprotu, no kurienes taa naakusi. Un veel - beerns ir papildus bailes - par droshiibu, par iztiku, par labklaajiibu, par speeju miileet. Un tad "veel nenotikushais", kas liidz ar beerna piedzimshanu kljuutu par "nekad nenotikusho". Tam klaat veel tik daudz dazhaadu aspektu liidz "driizaak nee, labaak jau ne".
  Bet tad, kad sapnii esmu bijusi staavoklii vai ar tikko dzimushu beernu, pamostoties tukshuma sajuuta ir gandriiz necieshama.

  • Atbildēt

• pepija

  11.11.04 10:07

  

  Es vispār nedomāju par bērniem. Draugiem viņi bija, mēs pat labi sapratāmies, bet tas mani īpaši neskāra. Manējais nebija plānots, bet man uzreiz bija skaidrs, ka viņš būs, lai arī nojautu, ka beigu galā audzināšu es viņu viena. Tas, ko es nevarēju zināt, bija, ka dzīve ar viņu mainīsies pilnībā. Nevis tā, ka viss ir tāpat plus vēl bērns, bet sākās pilnīgi cita dzīve. Un saistībā ar visām peripetijām, kurās biju iekūlusies, ne reizi vien pirmajā gadā padomāju, ka, ja es būtu zinājusi, kā būs, nebūtu uz to parakstījusies. Vēlāk gan nekad vairs to neesmu nožēlojusi, jo tā mīlestība, kas nāk no bērna ir nesalīdzināma :) Un varbūt tieši tās dēļ es gribētu vēl vienu bērnu (egoistiski, vai ne?) Bet nez vai tam būs lemts realizēties...

  • Atbildēt

• lavendera

  11.11.04 10:30

  

  Ļoti ilgu laiku man tie bērni bij "pie kājas" un visas radu gaudas par bioloģiskā pulksteņa neatlaidīgo bimbināšanu - smieklīgas. Šovasar piefiksēju, ka mani gaužām aizkustina saviļņojoši ar bēbjiem saistīti notikumi un sveši mazuļi. Bet tagad rudenī - nē, es negribu bērnus, īstenībā rodas doma, ka es bez šiem varētu iztikt līdz pat mūža galam, toties es gribu piedzīvojumus :) Un visu to, kas manī varētu atklāt kaut ko jaunu uzkurinot, nevis padarot rāmu, kā automātiski būtu ar bērnu - es tāpat visu dzīvi esmu bijusi pārāk apvaldīta.
  Manam bērnam nav vajadzīga par mammu aprobežota mietpilsoniska vista. Tīģeri dzimst tīģerienēm, nevis govīm. Plus vēl tas, ka vienmēr esmu uzskatījusi, ka bērns - tas ir likumsakarīgi komplektā ar karsti mīļotu vīrieti. Pagaidām manā dzīvē nav bjis neviena tāda, no kura es gribētu bērnu, bet mazuli vienkārši "noorganizēt" vai paņemt spermas bankā es netaisos - tas būtu tikpat svešs kā brāļa vai draudzenes sīkie, nafig.
  
  Tas manējais vienīgais pieteiksies tad, kad viņam būs īstais brīdis, un to viņš zinās pats.

  • Atbildēt

• snorke

  11.11.04 11:11

  

  nevis "vai tu gribi beernus?" bet "vai tu gribi manus beernus?"
  un taas ir 2 lielas starpiibas, kaa teiktu Odesaa
  
  man jau liekas ljoti vienkaarsi - ka tu kaadu miili - tad tu juuti, ka veelies beernu :) citaadaak - laaak shinsilu :)
  

  • Atbildēt