Kurvjzieža kontemplācijas

Es vispār nedomāju par bērniem. Draugiem viņi bija, mēs pat labi sapratāmies, bet tas mani īpaši neskāra. Manējais nebija plānots, bet man uzreiz bija skaidrs, ka viņš būs, lai arī nojautu, ka beigu galā audzināšu es viņu viena. Tas, ko es nevarēju zināt, bija, ka dzīve ar viņu mainīsies pilnībā. Nevis tā, ka viss ir tāpat plus vēl bērns, bet sākās pilnīgi cita dzīve. Un saistībā ar visām peripetijām, kurās biju iekūlusies, ne reizi vien pirmajā gadā padomāju, ka, ja es būtu zinājusi, kā būs, nebūtu uz to parakstījusies. Vēlāk gan nekad vairs to neesmu nožēlojusi, jo tā mīlestība, kas nāk no bērna ir nesalīdzināma :) Un varbūt tieši tās dēļ es gribētu vēl vienu bērnu (egoistiski, vai ne?) Bet nez vai tam būs lemts realizēties...