Kurvjzieža kontemplācijas

vienliidz gribu un negribu. Nekad neesmu gribeejusi taa apzinaati, taa instinktiivi, taa, ka zinu, ka tas, ko es gribu, ir beerns. Driizaak taada kaa zinjkaariiba - kaa tas ir, kaa paarmainju veelme - viens no veidiem buutiski izmainiit savu dziivi. Potenciaalais ieksheejaa tukshuma piepildiijums - eksperiments, no otras puses - milziiga atbildiiba, ko nevaru uznjemties, lai tikai apmierinaatu veelmi uzzinaat, kaa tas ir. Maate vienmeer ir uzsveerusi tieshi sho atbildiibas/pienaakumu/probleemas pusi, shaada asociaacija joprojaam ir izteikta, lai gan ar praatu shkjietami saprotu, no kurienes taa naakusi. Un veel - beerns ir papildus bailes - par droshiibu, par iztiku, par labklaajiibu, par speeju miileet. Un tad "veel nenotikushais", kas liidz ar beerna piedzimshanu kljuutu par "nekad nenotikusho". Tam klaat veel tik daudz dazhaadu aspektu liidz "driizaak nee, labaak jau ne".
Bet tad, kad sapnii esmu bijusi staavoklii vai ar tikko dzimushu beernu, pamostoties tukshuma sajuuta ir gandriiz necieshama.