Interesanti, ja kāds celtnieku brigadieris savā blogā klāstītu, ka ir baigi normāli šad tad nozagt pa cementa maišelim un aizstāt projektā paredzētās skrūves ar lētākām, jo parasti jau tie griesti iztur un neiebrūk..., un pēc tam viņu izslēgtu no kādas tur Latvijas Celtnieku biedrības un atņemtu būvnieka sertifikātu (es nezinu, vai tādi ir, tas tikai pieņēmums), vai tad arī būtu pilns internets ar gaudām par nevainīgo cietēju un politkorektuma diktatūru?
Nu jā, mana līdzšinējā izvēle ir īsts Noasa šķirsts.
Protams, ja es būtu psihoterapeite, droši vien publiski nedalītos savās fantāzijās (ja man tādas būtu) par to, kā var klientam hipnozes laikā čukstēt "mirsti, maita!". Bet, ja dalītos, tad nebrīnītos, ka daži mani pārprot un dažiem es nepatīku.:)
No otras puses, šādas razborkas arī labāk izgaismos psihoterapijas vājo bāzi un liks vairāk pievērsties uz pierādījumiem balstītai medicīna. Tā ka grūti pateikt, bet domāju, ka viss vēl tikai sāksies.
Par psihoterapeitu ir jāmācās vismaz deviņus gadus. Tā ir zinātniska disciplīna, nevis māksla. Bet, protams, ir zināma sabiedrības daļa, kas visu zina labāk. Kā saka, žēl, ka valsti nevada tirgus sievas un krāvēji, kas to prot vislabāk.
Es vienkārši jautāju, kur ir pierādījumi, ka tā darbojas? Kur ir konsenss medicīnā? Kāpēc valsts neapmaksā psihoterapiju? Vai tā ir sazvērestība, neziņa vai tomēr vienkārši tāpēc, ka tā īsti neatmaksājas pēc izmaksām un ieguvumiem?