Šodien saņēmu mazliet sāpīgu nepieķeršanās mācību, kad PMLP darbiniece atņēma manu veco pasi. Ar manu skaisto, krāsaino trīsdesmitgadnieces fotogrāfiju, ar Irānas un Armēnijas vīzu. Ar nobružātiem vāciņiem, ar Saeimas vēlēšanu un referendumu spiedogu nospiedumiem, ar zīmodziņiem, ko atstājuši Gruzijas, Turcijas, Kolumbijas un vēl visādu zemju robežsargi. Pasi, ko Austrumanatolijas žandarms šķirstīja un lasīja aizrautīgi kā romānu, jo tajā nostūrī eiropieši ieklīst reti kā komētas. Pasi, kuras valstspiederību kolumbiešu lidotas darbinieks skrēja pārbaudīt pie globusa (viņš nebija dzirdējis, ka Eiropā ir arī tāda zeme). Pase, kura bija mirkusi lietū, kritusi no mugursomas kabatas ceļa putekļos, vairākkārt kaut kur iejukusi, bet pirms robežkontrolēm vienmēr laimīgi atradusies, radot mieru un drošību.
Manas dzīves pagaidām lieliskākie desmit gadi.
Redzēsim, kā veiksies ar jauno.
Manas dzīves pagaidām lieliskākie desmit gadi.
Redzēsim, kā veiksies ar jauno.
bet esmu apdomājusi, varbūt samaksāt sodu par nozaudēšanu?
:)
Vai tiešam katrā kantorī viņi rīkojas citādi?
Hmm, apsveru iespēju izdomāt kādu ticamu iemeslu, kāpēc man vajag veco pasi atpakaļ pārbaudīt kādus datus (piem., no kura līdz kuram datumam esmu bijusi kādā valstī) un tad fiksi pazaudēt par 7 eiro.:)
Un, jā, nožēloju, ka tev neienāca prātā samaksāt sodu pat "nozaudētu" pasi.
Mēģinu sevi mierināt ar domu par nepieķeršanos lietām.
Man iepriekšējo izcaurumoja un atdeva. PSRS pasi arīpiedāvāja paturēt, bet es pati atteicos. Drusku nožēloju. Nebūtu nemaz silta tāda vēstures liecība.
P.S Jaunā būs vēl labāka .... nū..(uz foto nav jāskatās)!