Kurvjzieža kontemplācijas

Šodien saņēmu mazliet sāpīgu nepieķeršanās mācību, kad PMLP darbiniece atņēma manu veco pasi. Ar manu skaisto, krāsaino trīsdesmitgadnieces fotogrāfiju, ar Irānas un Armēnijas vīzu. Ar nobružātiem vāciņiem, ar Saeimas vēlēšanu un referendumu spiedogu nospiedumiem, ar zīmodziņiem, ko atstājuši Gruzijas, Turcijas, Kolumbijas un vēl visādu zemju robežsargi. Pasi, ko Austrumanatolijas žandarms šķirstīja un lasīja aizrautīgi kā romānu, jo tajā nostūrī eiropieši ieklīst reti kā komētas. Pasi, kuras valstspiederību kolumbiešu lidotas darbinieks skrēja pārbaudīt pie globusa (viņš nebija dzirdējis, ka Eiropā ir arī tāda zeme). Pase, kura bija mirkusi lietū, kritusi no mugursomas kabatas ceļa putekļos, vairākkārt kaut kur iejukusi, bet pirms robežkontrolēm vienmēr laimīgi atradusies, radot mieru un drošību.
Manas dzīves pagaidām lieliskākie desmit gadi.
Redzēsim, kā veiksies ar jauno.