![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Rudens ir noķēris arī mani, tas ir melns, slapjš un drusku žņaudzošs kā samērcēts vilnas maiss ap kaklu. Vienīgie labsajūtas mirkļi ir pieejami kaut kādos perversos viegli mazohistiskos ceļos, piemēram, piespiežot sevi noskriet pirmdienas piecīti - un šodien man nebija nekādā līksmā kucēnprieka, es smilkstēju no tā, cik ļoti negribējās vilkt treniņtērpu un līst laukā no migas. Tomēr es biju pati sev bargā kundze un aurojošā trenere, un pati biju iebaidītā, kūkumiņu uzmetusī resnule un tizlene, kas, elsodama kā desmit vācu pornofilmas, nomuļļāja savus piecus kilometrus. Un zeme mani pievilka stiprāk nekā jebkad, un gaiss bija blīvāks nekā jebkad, un katrs solis bija maza, nikna pūķīša nokaušana, un sirds leca kaklā un krita atpakaļ papēžos, un tad es atcerējos kādu nesenu Cibas diskusiju, kurā tika apsmaidīti lēnie skrējēji, kas piecus kilometrus skrien 27-28 minūtes, ha-ha, es neiekļaujos šajā laikā, un arī 30 minūtēs nē, un ko man dod tas, ka varu ar līdzenu pulsu noskriet 15 kilometrus, ja centieni pabīdīt piecus zem tām nolāpītajām 30 man liek rauties krampjos, un tas nozīmē, ka es visu mūžu būšu tizla un neskriešu 10 kilometrus stundā, un tā kalsnā, vingrā trenere manā galvā turpinās aurot un plīkšķināt pātadziņu. Un tomēr īsu brīdi pēc skrējiena bija ļoti labi, dušā pat vairs neraudāju, jā, mēs jau zinām, endorfīnu porcija kompensācijai. Un tad vēl daži sīki darbiņi ar domām par to, ka dzīve ir īsa un naudas ir maz, rakstām papīrus, plānojam maršrutus, un tad es biju uz savu deju nodarbību, un atkal mēģināju trāpīt ritmā un tempā, un kādu brīdi dzīve likās gandrīz paciešama, visnotaļ dzīvojama pat tizliem un neveiksmīgiem cilvēkiem, taču pēc tam jau laukā bija satumsis un endorfīni izkusa vienā mirklī, un es sapratu, ka man kaut kā trūkst - varbūt dzelzs, varbūt kalcija, varbūt B6, B12, A vai D vitamīna, varbūt mazliet heroīna vēnā, varbūt tāluma, kur ziemas nepazīst, kur rozes mūžam zied un nenovīst, un tagad atkal atskan pātadziņas plīkšķi un es bikli piekrītu uzkliedzienam, ka pinkšķes un muļļas nevienam nepatīk, tāpēc es tūdaļ atkal saņemšos un mazliet pastrādāšu, un varbūt nodzīvošu līdz kādam priecīgākam brīdim - vismaz, lai ierakstītu par to Cibā.
Rokā zelta pātadziņa.
Vispār laiks ir skriešanai ļoti piemērots - tajos brīžos, kad nelīst. Nāks ziema ar slapjdraņķiem un apledojumiem, tad būs daudz grūtāk.
Taču veiklības un lokanības vingrojumus man arī vajag.
Un vakar es no tiesas gribēju skriet, bet man nāca miegs un ārā bija lietus, un vispār gribējās ēst, tāpēc ielīdu gultiņā.
Tā ka uzkāpi uz varžacīm, uzkāpi. Varbūt pat šovakar skriešu. Kādu piecīti.
Tā ka malacis jebkurā gadījumā, pat ja piecītis prasītu virs stundas!
Tā jau ir, ka salīdzināšanās ar citiem nāk tikai par sliktu.
Laiku pa laikam iedvesmojos, salīdzinādamās ar sevi pašu jaunībā - kad es vispār piecus km bez apstāšanās nevarēju noskriet. Tas palīdz.:)