xxx
zvēri ēd
gaisa spiediens maigi masē to kažokus
aiz žoga kur stāvam - perspektīva
vienmēr perspektīva
visas tās lietas tālas un svešas
parunāsim par to kā mums iet
vai tā ir mīlestība
saki
saki
/Krišjānis Zeļģis. Zvēri/
20 most recent
Trešdiena, 23. Dec 2015, 13:00
apņemšanās
Tam, kas iet preti jounam sākumam
Izņem čiekur louka no kurps,
izlei ūden no zābak,
noņem spain no acem,
izdzer tukš sou krūz.
Es preciks,
es soulains,
es kā balodic.
Nebāz rok zāģ ķēde,
neelaid cir kāja,
neaizmirst mājas atsleg,
nepazoude dāvinats sirds.
Ja iet louka, iznes miskast.
/Heli Laaksonen. Kad gos smei/
Sestdiena, 4. Apr 2015, 12:35
varbūt atbilstoši varbūt
= = =
zem mana jumta paslēpušies visi pilsētas putni. tu sēdi mākoņu krogā kā pirkstus
zaudējis ģitārists. tava kapuce ir debesis, kurās neviens nekāps iekšā, jo klaidoņiem
dzimteni nevajag. PRIEKĀ. par bardu, kas zemjumta vīteros pārtop par lombardu.
/andris ogriņš. es zvēru pie kraukļiem/
zem mana jumta paslēpušies visi pilsētas putni. tu sēdi mākoņu krogā kā pirkstus
zaudējis ģitārists. tava kapuce ir debesis, kurās neviens nekāps iekšā, jo klaidoņiem
dzimteni nevajag. PRIEKĀ. par bardu, kas zemjumta vīteros pārtop par lombardu.
/andris ogriņš. es zvēru pie kraukļiem/
Piektdiena, 5. Sep 2014, 13:39
dzejolis, kas saraudina gleznu
kādā pamestā mājā
stāvēja pamestas klavieres
vienreiz čīkstot atvērās durvis
istabā ienāca pamests bērns
piegāja pie klavierēm
pacēla vāku
un no visa spēka
uzsita pa balto taustiņu
spalga vientulīga skaņa
piepildīja istabu
piepildīja tik blīvi
ka neviens vairs
nevarēja atgrūst durvis
lai ienāktu mājā
/Žebers, Latvju Teksti, 2014/
stāvēja pamestas klavieres
vienreiz čīkstot atvērās durvis
istabā ienāca pamests bērns
piegāja pie klavierēm
pacēla vāku
un no visa spēka
uzsita pa balto taustiņu
spalga vientulīga skaņa
piepildīja istabu
piepildīja tik blīvi
ka neviens vairs
nevarēja atgrūst durvis
lai ienāktu mājā
/Žebers, Latvju Teksti, 2014/
Otrdiena, 29. Jul 2014, 10:47
apjaust
Viens pats
Nekas manī neienāk no āra,
es viens uzklausu pats savu dvesmu.
Es, Dievs,
pats sevī esmu.
(Es - viss: saulriets un saullēkts;
mīlestība, draudzība, dzīve un sapnis.
Es pats pasaule,
kas sev pašai nespēj apnikt.)
Ejiet, neliecieties par mani ne zinis;
atstājiet mani tādu, kādu Dievs reiz devis.
Vienu pašu
vidū sevis.
/Huans Ramons Himeness. Spāņu dzejas antoloģija. 20.gs./
Otrdiena, 11. Mar 2014, 10:28
tā tumsa tā ļaužu daļa, kuriem vajag kara
***
kaut kāda žēlastība ļauj man elpot
no zāles stiebriem zaļa sula pil
ir tātad dzīvi tie un naktī
man sirdī ieslēgts debess gabals zils
tad beigsies. ausi plēsīs skaļums
un gribēsies to ļoti nepieņemt
vien kliegt uz augšu: kādēļ galu galā
tu tādai tumsai mani lem?
švīkst riepas. tālā ielas malā
zied spuldzei aplis iedzeltens.
/Māris Salējs. Nedaudz vairāk/
Piektdiena, 17. Jan 2014, 10:20
kāds skaists rīts
Ugunsputns
Katru nakti garām manam logam laižas
ugunsputns, un katru nakti manā dārzā
pazūd viens zelta ābols.
Vakarā, iedams gulēt, es saskaitu savus zelta
ābolus, bet rītā pamostoties vienmēr ir par
vienu mazāk.
Kādu vakaru manas ābeles zaros vairs palicis
pēdējais ābols. Es ilgi nespēju aizmigts, grozos
no vieniem sāniem uz otriem, skaļi saucu
pats sevi vārdā, un otrā rītā mana ābele
ir tukša.
Visu dienu nostāvu zem tās kailajiem zariem,
pienāk vakars, es liekos gulēt un aizmiegu
dziļā un ciešā miegā.
Nākošajā rītā manā ābelē nolaidies ugunsputns…
/Leons Briedis. Liepas koks, zalkša asinis/
Katru nakti garām manam logam laižas
ugunsputns, un katru nakti manā dārzā
pazūd viens zelta ābols.
Vakarā, iedams gulēt, es saskaitu savus zelta
ābolus, bet rītā pamostoties vienmēr ir par
vienu mazāk.
Kādu vakaru manas ābeles zaros vairs palicis
pēdējais ābols. Es ilgi nespēju aizmigts, grozos
no vieniem sāniem uz otriem, skaļi saucu
pats sevi vārdā, un otrā rītā mana ābele
ir tukša.
Visu dienu nostāvu zem tās kailajiem zariem,
pienāk vakars, es liekos gulēt un aizmiegu
dziļā un ciešā miegā.
Nākošajā rītā manā ābelē nolaidies ugunsputns…
/Leons Briedis. Liepas koks, zalkša asinis/
Trešdiena, 8. Jan 2014, 16:18
uz ko tiekties
***
skaties, mīļais zēn, pār Daugavu atkal samierinājušies tilti,
un putni met līksmus lokus, skaties, tagad viņa viena apsēžas
uz soliņa, no kura viļņu kustības precīzi piekļaujas skatam,
kur atmiņas vairs neverd, bet mierpilni kūp, kur viņa pati
iemācījusies sasildīt savas rokas. skaties, mīļais zēn, viņa tagad
iemācījusies, kā skatīties uz putniem, kuri, metot arvien tuvākus lokus,
nekad nav satikušies. skaties, mīļais zēn, tā meitene taču ir laimīga
/Anna Foma. Jaunā Vāgnera klusēšana/
Piektdiena, 6. Dec 2013, 09:38
tāds tas baltais
ES UN MELNAIS PUTNS
Nezinu,
kādēļ tieši man
iedeva ieroci un teica:
- Ej nošauj Melno putnu! -
Es mazliet apmulsu, bet
tomēr gāju meklēt viņa ligzdu.
Bija vēss pavasaris.
Melnais putns savā perēklī
sildīja olas.
Es atkal apmulsu.
/Jānis Baltvilks. 1973. gada Acis/
Otrdiena, 12. Nov 2013, 14:12
tāda romantiska tagad diena
DZIĻUMOS
Kā dziļa dzīle
Ar spīgacu zivīm
Dziļa te iela
Starp simtacu namiem,
Paņemu mēnesi zaļu
Par ceļa rādītāju
Un ienirstu
Tumsā. ( >>> )
Piektdiena, 18. Okt 2013, 14:49
kam to vajag nedēļas nogalei
ULTIMĀTI - DOGMAS - AKSIŌMAS
1) ja līst jums visiem jāaug
2) ja snieg jums visiem jāapsnieg
3) ja kāds plīst tad tikai pa vienam un klusi
4) jums regulāri jāraud
5) taureņi ir zaļi
6) taureņi ir zaļi
7) jums obligāti jāpriecājas
8) jums jādzied vismaz 2 koros
9) protams jums jāprot lasīt
10) visiem pēc pasaules gala atkal jādzīvo alās
11) jums jāprot kārt
12) ja bezdelīgas lido augstu būs mierīga ziema
13) bezdelīgas lido augstu
/Marts Pujāts. Tuk tuk par sevi/
1) ja līst jums visiem jāaug
2) ja snieg jums visiem jāapsnieg
3) ja kāds plīst tad tikai pa vienam un klusi
4) jums regulāri jāraud
5) taureņi ir zaļi
6) taureņi ir zaļi
7) jums obligāti jāpriecājas
8) jums jādzied vismaz 2 koros
9) protams jums jāprot lasīt
10) visiem pēc pasaules gala atkal jādzīvo alās
11) jums jāprot kārt
12) ja bezdelīgas lido augstu būs mierīga ziema
13) bezdelīgas lido augstu
/Marts Pujāts. Tuk tuk par sevi/
Otrdiena, 3. Sep 2013, 11:35
par fantastu būt
***
„Ticiet,” es klusi saku, nemaz negaidot atbalsi.
Kamēr es atbildi gaidīšu, es varu nebūt rīt.
„Ticiet,” es klusi saku, „tam magoņvalsim,
Ticiet kristāla kurpēm un orķestrim.”
Salauztie žēli raudāja uz šī fona,
Tik žēli, ka likās, salauzta esmu es,
Un es arī pāris asaru noviltoju,
Vienīgi laimes asarām ticot uz pasaules.
Es aiz laimes.
Sikspārņi, tumšegles, plīvurs,
Ko tava roka, ko tava roka plēš,
Ko tava roka, tava roka, kamēr es dzīvoju
Visu kā pirmoreiz piekrāptā pasaulē,
Nelasi priekšā man tajā avīzē karus,
Nelasi priekšā, kā baltas pilsētas grūst,
Nelasi priekšā, bet kaut ko citādi dari,
Jo citādi liekas, ka tu lasi priekšā mūs.
„Ticiet,” es klusi saku, „tam magoņvalsim,
Ticiet kristāla kurpēm un orķestrim.”
Piekrāptās pasaules vidū sēžu es, fantasts,
Gluži kā čūsku dīdītājs pūšot stabuli.
/Velga Krile. Kā mirdzošas būtnes/
„Ticiet,” es klusi saku, nemaz negaidot atbalsi.
Kamēr es atbildi gaidīšu, es varu nebūt rīt.
„Ticiet,” es klusi saku, „tam magoņvalsim,
Ticiet kristāla kurpēm un orķestrim.”
Salauztie žēli raudāja uz šī fona,
Tik žēli, ka likās, salauzta esmu es,
Un es arī pāris asaru noviltoju,
Vienīgi laimes asarām ticot uz pasaules.
Es aiz laimes.
Sikspārņi, tumšegles, plīvurs,
Ko tava roka, ko tava roka plēš,
Ko tava roka, tava roka, kamēr es dzīvoju
Visu kā pirmoreiz piekrāptā pasaulē,
Nelasi priekšā man tajā avīzē karus,
Nelasi priekšā, kā baltas pilsētas grūst,
Nelasi priekšā, bet kaut ko citādi dari,
Jo citādi liekas, ka tu lasi priekšā mūs.
„Ticiet,” es klusi saku, „tam magoņvalsim,
Ticiet kristāla kurpēm un orķestrim.”
Piekrāptās pasaules vidū sēžu es, fantasts,
Gluži kā čūsku dīdītājs pūšot stabuli.
/Velga Krile. Kā mirdzošas būtnes/
Piektdiena, 23. Aug 2013, 12:54
pēcpusdienas mācībstunda [bet tomēr, tomēr...]
***
Vecenīte sapnī redzēja zivi.
Tā ir laba zīme, būs nauda.
Dievs vien to zina, no kurienes.
Varbūt atradīšu, ejot pa dzīvi.
Pret vakaru naudas vēl nebija.
Izaugusi kokā,
ielikta rokā,
nokritusi no gaisa.
Jūras krastā viņa atrada mirušu zivi.
Ak, mīļā, piedod, es nokavēju,
vecenīte teica.
Ja es nebūtu visu dienu naudu meklējusi,
Pēc pasaules niecības skrējusi,
būtu tev dzīvību izglābusi,
būtu tevi jūrā atpakaļ iemetusi.
Jūra pret krastu skalojās klusi.
Ūdens zivīm.
Krasts vecenītēm.
Pa vidu dzīvības līnija,
Uz Mūžību ieslēgta darbībā.
/Aina Pāvulīte. Kultūras Forums/
Vecenīte sapnī redzēja zivi.
Tā ir laba zīme, būs nauda.
Dievs vien to zina, no kurienes.
Varbūt atradīšu, ejot pa dzīvi.
Pret vakaru naudas vēl nebija.
Izaugusi kokā,
ielikta rokā,
nokritusi no gaisa.
Jūras krastā viņa atrada mirušu zivi.
Ak, mīļā, piedod, es nokavēju,
vecenīte teica.
Ja es nebūtu visu dienu naudu meklējusi,
Pēc pasaules niecības skrējusi,
būtu tev dzīvību izglābusi,
būtu tevi jūrā atpakaļ iemetusi.
Jūra pret krastu skalojās klusi.
Ūdens zivīm.
Krasts vecenītēm.
Pa vidu dzīvības līnija,
Uz Mūžību ieslēgta darbībā.
/Aina Pāvulīte. Kultūras Forums/
Piektdiena, 26. Jul 2013, 09:13
vasariņa
***
Vai tur nāve jūras malā
nedejo pa akmeņiem?
Kas tik savāds galu galā
spīguļo uz akmeņiem?
Kas tik savāds, bailes sacīt,
cilvēku nav tuvumā,
jāvelk elpa, jāslēpj galva, jāmūk
tavā tuvumā.
Siltums kluss no tava klēpja,
vēji pūš un priedes šalc,
nebaidos, bet tikai slēpjos.
Kas tur mirgo? Priedes šalc.( >> )
Trešdiena, 3. Jul 2013, 11:47
dodododos
***
Kad man nolemts ceļš -
pie kāda,
kaut kur
vai vienkārši no sevis ārā,
man vienmēr liekas -
pie loga kāds klauvē.
Un tur
nekad nav
ne zirga ar ratiem,
ne mašīnas,
ne ceļabiedra
ar spieķi un somu,
ne vadātāja,
ne spoka
visparastākā.( >> )
Piektdiena, 14. Jun 2013, 12:42
tūlīt himna. [jāmācās]
Liepa
Tu atkal uzvarēji, liepa.
Tu atkal visa ziedos.
Un tevī bites spietos.
Nav tavai smaržu atdevībai pieturu.
Kaut tevi zāģēja un dedzināja,
un pēcāk kailu vējos dzīvot radināja,
tu atkal sevi neprātīgi pieteikusi, liepa.
Tu atkal saplaukusi ziedos.
Tas zvirbulis, kas tavā zarā dzied,
ir aplaimots un bagāts.
Balts nāk mākonītis Dieva dots...
Tu pārāka par mani, liepa.
Tu ziedi.
/Aina Pāvulīte. Kultūras Forums. Kaut kad./
Tu atkal uzvarēji, liepa.
Tu atkal visa ziedos.
Un tevī bites spietos.
Nav tavai smaržu atdevībai pieturu.
Kaut tevi zāģēja un dedzināja,
un pēcāk kailu vējos dzīvot radināja,
tu atkal sevi neprātīgi pieteikusi, liepa.
Tu atkal saplaukusi ziedos.
Tas zvirbulis, kas tavā zarā dzied,
ir aplaimots un bagāts.
Balts nāk mākonītis Dieva dots...
Tu pārāka par mani, liepa.
Tu ziedi.
/Aina Pāvulīte. Kultūras Forums. Kaut kad./
Otrdiena, 11. Jun 2013, 18:45
iekšējais nemitīgais
mācu sev dažādas lietas pedagoģiski lai pievērstu sev
uzmanību: izgulies ēd kārtīgas brokastis staigā nekrīti
izmisumā nebrien jūrā paļaujies uz savu iekšējo balsi
nerunā niekus ne sev ne citiem neizliecies ka nekā
nezini vai ka zini visu izliecies ka viss būs labi
kad esmu sevi kādu laiku tā pamatīgi pamācījis sev
saku ko tu muldi un atbildu pats ko muldi
/Juris Kronbergs. Ik diena. 2011./
uzmanību: izgulies ēd kārtīgas brokastis staigā nekrīti
izmisumā nebrien jūrā paļaujies uz savu iekšējo balsi
nerunā niekus ne sev ne citiem neizliecies ka nekā
nezini vai ka zini visu izliecies ka viss būs labi
kad esmu sevi kādu laiku tā pamatīgi pamācījis sev
saku ko tu muldi un atbildu pats ko muldi
/Juris Kronbergs. Ik diena. 2011./
Piektdiena, 31. Maijs 2013, 03:50
***
Soļojot
Es soļoju. Kur ir mans nams?
Viens eju es pa nakti zilu.
Es eju, skaņi svilpodams,
Pa savu izdegušo silu.
Vēl mana sapņu pūce brēc.
Būs rīts - tā kokā meklēs dusu.
Es iešu, dienas uzvarēts,
Pa zaļu zāli klusu, klusu.
/Egīls Plaudis. Zaļā krēsla. 1970./
Es soļoju. Kur ir mans nams?
Viens eju es pa nakti zilu.
Es eju, skaņi svilpodams,
Pa savu izdegušo silu.
Vēl mana sapņu pūce brēc.
Būs rīts - tā kokā meklēs dusu.
Es iešu, dienas uzvarēts,
Pa zaļu zāli klusu, klusu.
/Egīls Plaudis. Zaļā krēsla. 1970./
Piektdiena, 10. Maijs 2013, 09:49
kāpēc mēs tik neiecietīgi
barbari
visi cilvēki šajā pasaulē ir brāļi
vienīgi barbari tajā ir svešinieki
viņi izposta mūsu romas viņi nokauj mūsu domas
viņi izvaro mūsu jūtas
viņi ēd mūsu maizi
viņi dzer mūsu vīnu
un piesavinās sev mūsu dzīves sāli
un viņu
nemanot kļūst tik nesaskaitāmi daudz
ka tieši viņi jau ir brāļi šajā pasaulē
kurā mēs,
cilvēki,
nespēdami ēst viņu maizi
dzert viņu vīnu
un piesavināties sev viņu dzīves sāli
esam svešinieki
tieši tāpēc mēs tik neiecietīgi
pašlaik postām viņu romas nokaujam viņu domas
un izvarojam viņu jūtas
/Leons Briedis. Mijkrēšļa rokraksts. 2009./
visi cilvēki šajā pasaulē ir brāļi
vienīgi barbari tajā ir svešinieki
viņi izposta mūsu romas viņi nokauj mūsu domas
viņi izvaro mūsu jūtas
viņi ēd mūsu maizi
viņi dzer mūsu vīnu
un piesavinās sev mūsu dzīves sāli
un viņu
nemanot kļūst tik nesaskaitāmi daudz
ka tieši viņi jau ir brāļi šajā pasaulē
kurā mēs,
cilvēki,
nespēdami ēst viņu maizi
dzert viņu vīnu
un piesavināties sev viņu dzīves sāli
esam svešinieki
tieši tāpēc mēs tik neiecietīgi
pašlaik postām viņu romas nokaujam viņu domas
un izvarojam viņu jūtas
/Leons Briedis. Mijkrēšļa rokraksts. 2009./
Pirmdiena, 15. Apr 2013, 13:15
aprīļa prieki
Bedre
no šīs bedres man vairs neizrāpties
jo es pats
nebūdams Jāzeps
esmu iemests Šai Bedrē
un arī pats esmu tapis Šī Bedre
dzedra
pastardienīgas nakts vēsma:
mana vienīgā valstība
tad lai notiek Tavs prāts,
Bedre,
ja reiz liktenis Tevi man devis
no kuras visu mūžu man lemts
ārā rāpties
pakāpjoties
pašam uz sevis
/Leons Briedis. Viļņi tuksnesī. 2009./
no šīs bedres man vairs neizrāpties
jo es pats
nebūdams Jāzeps
esmu iemests Šai Bedrē
un arī pats esmu tapis Šī Bedre
dzedra
pastardienīgas nakts vēsma:
mana vienīgā valstība
tad lai notiek Tavs prāts,
Bedre,
ja reiz liktenis Tevi man devis
no kuras visu mūžu man lemts
ārā rāpties
pakāpjoties
pašam uz sevis
/Leons Briedis. Viļņi tuksnesī. 2009./