***
Kad man nolemts ceļš -
pie kāda,
kaut kur
vai vienkārši no sevis ārā,
man vienmēr liekas -
pie loga kāds klauvē.
Un tur
nekad nav
ne zirga ar ratiem,
ne mašīnas,
ne ceļabiedra
ar spieķi un somu,
ne vadātāja,
ne spoka
visparastākā.
Bet pēc mirkļa es eju -
pie kāda,
kaut kur
vai vienkārši no sevis ārā.
Un man nekad nepaliek
tukšas
mājas.
Jo tur tūlīt
ieiet tas klauvētājs,
kurš nolemtā laikā
sauks mani no apvāršņa ārā.
Un atsauks.
/Ojārs Vācietis. Si Minors. 1982./