koki

Ugunsputns

Katru nakti garām manam logam laižas
ugunsputns, un katru nakti manā dārzā
pazūd viens zelta ābols.
Vakarā, iedams gulēt, es saskaitu savus zelta
ābolus, bet rītā pamostoties vienmēr ir par
vienu mazāk.
Kādu vakaru manas ābeles zaros vairs palicis
pēdējais ābols. Es ilgi nespēju aizmigts, grozos
no vieniem sāniem uz otriem, skaļi saucu
pats sevi vārdā, un otrā rītā mana ābele
ir tukša.
Visu dienu nostāvu zem tās kailajiem zariem,
pienāk vakars, es liekos gulēt un aizmiegu
dziļā un ciešā miegā.
Nākošajā rītā manā ābelē nolaidies ugunsputns…

/Leons Briedis. Liepas koks, zalkša asinis/

barbari

visi cilvēki šajā pasaulē ir brāļi
vienīgi barbari tajā ir svešinieki

viņi izposta mūsu romas viņi nokauj mūsu domas
viņi izvaro mūsu jūtas

viņi ēd mūsu maizi
viņi dzer mūsu vīnu
un piesavinās sev mūsu dzīves sāli

un viņu
nemanot kļūst tik nesaskaitāmi daudz
ka tieši viņi jau ir brāļi šajā pasaulē
kurā mēs,
cilvēki,
nespēdami ēst viņu maizi
dzert viņu vīnu
un piesavināties sev viņu dzīves sāli
esam svešinieki

tieši tāpēc mēs tik neiecietīgi
pašlaik postām viņu romas nokaujam viņu domas
un izvarojam viņu jūtas

/Leons Briedis. Mijkrēšļa rokraksts. 2009./

Bedre

no šīs bedres man vairs neizrāpties
jo es pats
nebūdams Jāzeps
esmu iemests Šai Bedrē

un arī pats esmu tapis Šī Bedre

dzedra
pastardienīgas nakts vēsma:
mana vienīgā valstība

tad lai notiek Tavs prāts,
Bedre,
ja reiz liktenis Tevi man devis

no kuras visu mūžu man lemts
ārā rāpties
pakāpjoties
pašam uz sevis

/Leons Briedis. Viļņi tuksnesī. 2009./