mjā, kaut kā mani šīs epizodes galīgi nepārsteidz :D (diemžēl)
es to sauktu par hronisku pieklājības trūkumu:)
es laikam pārāk reti izeju ielās
Latvju ielās iziet ir kaitīgi veselībai. Nesmaidība un rupjība kā ventilis skrobei un skaudībai, a varbūt nepareizai kājai, ar kuru ik rītu tiek izkāpts no gultas. Tāpēc labāk vai nu sēdēt savā cietoksnī, neizejot ielās, vai braukt uz ārzemēm smaidīt. Tur vismaz drīkst veikalā sacīt labdien, un neviens tāpēc neuzskatīs tevi par traku. Kas nu kuram vajadzīgs dvēsles komfortam - un liela daļa mūsu tautiešu jūtas vērtīgi tikai tad, ja iespļāvuši kādam sejā tāpat vien. - Bet manieres un laba audzināšana zināmās aprindās liecina tikai to, ka esi lūzeris. Nemāki spļaut.
Par laimi ir arī daudz jauko gadījumu.
Piemērs. Centrs. Burzma. Pa trotuāru mundrā riksītī jož jaunietis, kurš acīmredzami pamatīgi steidzas. Ne brīdi nepalēninot soli viņš pagūst pamanīt nokritušu puķi uz ietves, pacelt to, uzdāvināt man un pasmaidīt. Es nezinu, kā viņš nenokrītot to visu pamanījās izdarīt skrienot, bet redz ka daži var būt pieklājīgi pat steigā. Nezinu, kur tai tavai dāmītei bij tā jāskrien, ka nevar pagriezt atpakaļ galvu un kaut vai nočukstēt to "atvainojiet".
Bet dažas tās transportu tantiņas ir tīšām nepieklājīgas, lai parādītu, cik viņas aizņemtas/nogurušas/sāpošas utt.
Šausmas, mēs ar tevi laikam esam ļoti īgnas, ja par šito visu satraucamies.
es jau parasti nesatraucos, bet tas laikam vēl tāds Vācijas iespaidu pārpalikums. gribas apgaismot cilvēkus ar pieklājību, haha
Mulsinoši, kā veikalos cilvēki cits citam spraucas garām neatvainojoties. Vienkārši pastumj malā ar savu grozu un viss.
o, tad es arī pielikšu savu žults devu - ne jau tikai velobraucēji braukt nemāk un pasažieri izmantot sabtransu. tie ir arī pišehodi, kas kājām nemāk iet, nu bļā, ja tu man pretī nāc, vēl vairāk, ja divatā, tad kas sagādā problēmas kaut mazliet pavirzīties uz savu pusi, kā to daru es. nē, es pat tā nedaru, es kāpju uz braucamās daļas vai saplūstu ar mājas sienu vai žogu, jo pretimnācēji (lol) nespēj panākt pretī. un ne jau kaut kādi iedzēruši gopņiki, bet smalkas kundzītes, skolasbērni un tantītes ar sunīšiem. visi. tā kā tādā vesternā, "iela pieder man", papiš kas māk. biedrs jau pieradis, ka staigāju šņākdama, kad kārtējo reizi jāsprauž iedomāta dzeltenā zvaigzne pie krūts un jālec braucamajā daļā zem troļāna.
tēmai par rimčegu promenādēm mēs laikam jau pieskārāmies iepriekš. saviesībā.
skrien grudakā, vienvārdsakot, es te žultainībā nemācēju tehniski precīzi izteikties
vajag pilsētvidi nolīmēt ar a'la padomju didaktiskiem plakātiņiem "biedri, būsim pieklājīgi un kulturāli! Mēs - radības kronis!"
nu, nīgra novilkšana da burkšķēšana jau to neviesmīlību nekādi neuzlabo. vismaz ja man kautko saburkšķ virsū, vienalga, pamatoti vai nepamatoti (nau jau tā, ka es ar saviem ratiem dikti veikla būtu), tad paiet kāda pusstunda, līdz es esmu gatava būt saulaina-pieklājīga-viesmīlīga. lai arī parasti par attiecībām ar nejaušiem līdzcilvēkiem nav jāsūdzas.
neuzlabo, bet es jau neesmu vietējā public relations māte Terēza!
Nu, varbūt tā dāma Stokmanī arī bija no ārzemēm atbraukusi un sevi par vietējo māti Terēzi neuzskatīja. Es pat teiktu, ka ļoti reti kurš uz sevi šādu apzīmējumu attiecinātu. Laikam jau tāpēc mēs tādi sliktie latvieši.
bet zini, liels bija mans pārsteigums, atbraucot uz mājām un novērojot, ka visi indivīdi sākuši savākt maišeļos savu tikko izkārnījušos suņu kakas. kaut kā Viņi šo cīņu ir izcīnījuši, vismaz ap manu Ogres māju. un mīlīgās miskastes ar aicinājumiem, lai mūsu bērni spēlējoties ar čiekuriņiem vai ko tur, nevis kakiņām. tā ka pieklājības plakātiem būt! lai gan zvērinātus padomju elementus, šķiet, nekas neizmācīs.