 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
maschera's Journal
Tagad ir cerība; un varbūt tas ir tas Ziemassvētku brīnums.
Satraucoši kā atgriešanās citā dimensijā. Šodien Rīgā tiek vērta vaļā grāmata par Franci Kempu. Stāstītājas balss skan no manas pagātnes. Vismaz pāris paaudzēm tas vēl ir bijis interesanti; par turpmāko man ilūziju nav.
Finiša panika nemaz nav tik paniska, nebaidies, mans biedri.
Kur tad dooora? Kā tad tā? Kur lasāmviela?
Rudens ir tik varens un neizbēgams.
przeleciał ptak przepływa obłok
upada liść kiełkuje ślaz
i cisza jest na wysokościach
i dymi mgłą katyński las
Nekas nemainās. Runāšanas loma tiek stipri pārvērtēta.
Izrādās, terapija ir - cept maizi, gaidot vienīgos draugus. Lēnām bērt, maisīt, domāt par tiem, kurus mielosi, un tad, redz, tiešām nāk kaut kas no Ziemassvētkiem. Nošķind plīts, un tu esi brīvs (teikumam ir tikai ilustratīva nozīme, vai varbūt lustratīva).
Nu tad rāmi, lēnām, pamazām. Tā ir, ka neproti izturēt ne tumsu, ne vella. Rāmi, lēnām, vispirms pirmo soli, tad otro un nākamos.
Neko nevajag. Un tā nav laime.