nu, nīgra novilkšana da burkšķēšana jau to neviesmīlību nekādi neuzlabo. vismaz ja man kautko saburkšķ virsū, vienalga, pamatoti vai nepamatoti (nau jau tā, ka es ar saviem ratiem dikti veikla būtu), tad paiet kāda pusstunda, līdz es esmu gatava būt saulaina-pieklājīga-viesmīlīga. lai arī parasti par attiecībām ar nejaušiem līdzcilvēkiem nav jāsūdzas.
Nu, varbūt tā dāma Stokmanī arī bija no ārzemēm atbraukusi un sevi par vietējo māti Terēzi neuzskatīja. Es pat teiktu, ka ļoti reti kurš uz sevi šādu apzīmējumu attiecinātu. Laikam jau tāpēc mēs tādi sliktie latvieši.