Manos ierakumos gan viss pilnīgi otrādi :D Puika ar prieku iet uz dārziņu un kad bija apslimis, tad garlaikojās no tā, ka nav kompānijas. Bērnudārza audzinātajas gan par viņu man neko īpasi labu nesaka.
Varbūt tavai meitenei paliks interesanti, kad viņa atradīs kādu sirdsdraudzeni ar kuru spēlēties un pļāpāt.

(Reply to this) (Thread)

iekš draudzēšanās arī ir problēmas. viņai interesē par viņu vecākas meitenes (mums jauktā vecuma grupa), bet tās jau visas ir sadalījušās pa pāriem. tās, kas ar viņu grib draudzēties, mazmurkšķis negrib, un tur es viņu saprotu. aktīvākā draudzētiesgribētāja ir tā pati, kas visu rudeni vilkās nopakaļ sisdama un grūstīdama.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu saprātīgi piemeklēts hobijs varētu nostiprināt gan pašapziņu attiecībā pret vienaudžiem, gan fizisko tā, lai viņa neļautotos apcelšanai. Ko tu domā par tautas dejām? Tur ņem pavisam maziņus (māsīcas meitas sāka dejot, kad viņām vēl 3 gadu nebija). Meitenītēm aprasti dejot patīk, būs jādara kopā ar citiem bērniem, būs pozitīvi pārdzīvojumi - koncerti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mazmurkšķi es pirms gada stiepu uz dejām. izturēju divus mēnešus; viņa tikai sēdēja malā un teica, ka viņai patīk skatīties. un katrai pasēdēšanai bija vajadzīgi divi pieaugušie - es ar mm un ōmiņš ar mz; ne vienmēr ōmiņam bija brīvs laiks tajā laikā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

viņa nevarēja saņemties dot roku svešiem bērniem; individuāli dejoja ļoti labprāt. plānoju dejas nākošgad.

(Reply to this) (Parent)

Viņa tev tāda prātīga, vari mēģināt aprunāties par tēmu. Varbūt pirms gada bija nedaudz par agru, bet tagad gribēs arī pati pamēģināt. Jūtūbē ir klipiņi no skolēnu deju svētkiem, varat kopā paskatīties un pasapņot, ka arī viņa ar puķu vainadziņu galvā un tautas tērpā tā varēs. Tas arī būtu tas izaicinājums, ko viņai jāpārvar - darīšana grupā. Man, bērnudārzā negājušam bērnam, savulaik skolā iejusties palīdzēja tas, ka kopā ar vēl vienu klasesbiedreni dziedāju skolēnu pils bērnu korī.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

koris? dziedāt viņai patīk?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

dejas būtu īstais. viņai ļoti patīk. savā nodabā taisa visādus palēcienus un grib tūdaliņ dāgadiņ dejot kamēr krīt. tikai pagaidīšu līdz nākamrudenim, kad mazzaķis varēs ilgāk iet dārziņā.

(Reply to this) (Parent)

dejas būtu īstais. viņai ļoti patīk. savā nodabā taisa visādus palēcienus un grib tūdaliņ dāgadiņ dejot kamēr krīt. tikai pagaidīšu līdz nākamrudenim, kad mazzaķis varēs ilgāk iet dārziņā.

(Reply to this) (Parent)

Tad jau priekšā vēl viens klupšanas akmens - ilgu laiku citi bērni mācīsies jau zināmo un būs garlaicīgi, bet, kad pašai beidzot nāksies iespringt uz mācīšanos, negribēsies. Man tā bija skolā, kur pirmajā klasē garlaikojos; neprasme mācīties atspēlējās vēlāk (lai arī vienmēr izbraucu uz "gaišās galvas" rēķina).

(Reply to this) (Thread)

jā, par to es esmu čupām psichologu rakstus salasījusies. vajag nepārslavēt un vajag visu laiku sagādāt izaicinājumus un iespēju sacensties ar sev līdzīgiem. vismaz pašlaik tas nekādi nav dabonams.

(Reply to this) (Parent)

Kā viņai vispār ar socializēšanos? Man gan nav vispār nekādas pieredzes ar reāliem bērniem, varu tikai salīdzināt ar sevi tajā vecumā. Uzvedos ļoti līdzīgi un mana "problēma" bija tā, ka mani neciešami garlaikoja gan apgūstamā vieta (jo tas bija pārāk viegli), gan pārējie bērni - jo arī viņi bija pārāk "viegli", neinteresanti manām vajadzībām, reizēm pārāk skaļi un nekoordinēti. Mani tas uztrauca un nomāca, labāk biju klusa un neviena neredzēta, un mājās sūdzējos, ka ir garlaicīgi. Tieši tas pats variants - es jau lasīju pirmās grāmatas, kamēr citi apguva burtus. Risinājums, ko atrada mana māte - taisīja man ļoti daudz visādu viktorīnu, lasīja priekšā un uzdeva pašai lasīt enciklopēdijas, pēc tam spēlējām atmiņas spēles par tām, papildus atrada man vairākus pulciņus, kur nodarbināties, pirka grāmatiņas ar āķīgiem prāta uzdevumiem dažādām vecuma grupām, lai pati varu izvēlēties, kas patīk - beigu galā jutos +/- ok tieši tāpēc, ka saņēmu pietiekami daudz stimula savām prasībām.
Skolā gan bija neciešami garlaicīgi līdz aptuveni vidusskolai.

(Reply to this) (Thread)

Un, jā, kā jau te iepriekš minēts - radās arī mācīšanās grūtības vēlākos gados, jo biju pieradusi slinkot, izbraucot uz savām zināšanām, kas citiem vēl tikai apgūstamas. Pēcāk bija grūti saņemties un piepūlēties.

(Reply to this) (Parent)

kopš vakaros vismaz stundu lasu priekšā grāmatu, viņai ir tāds vārdu krājums kā ne katram pieaugušajiem. tas, protams, viņu vēl vairāk attālina no vienaudžiem. bet vai man būtu viņa jātur mucā un jābremzē viņas potenciāls tikai tāpēc, lai viņa iekļautos bēbju sabiedrībā? taču nē; tik un tā viņa ir tāda, kāda ir, un gan jau kādreiz atradīs sev interesantāku sabiedrību.

mēģināšu ierobežot viņas bērnu dārza laiku. vešanu uz pulciņu ierobežo mazzaķis. tiklīdz mz būs pie vietas, stiepšu uz pulciņiem. paldies par ieteikumiem, mēģināšu vēl kādas nodarbes. kuras vēl vairāk viņu attālinās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Turpinot ar manu case study :) - ar laiku kļuvu ekstrēmi attālināta, ar bērniem īpaši nekomunicēju pat skolā, interesēja vecākas meitenes, starp kurām ar laiku atradu vairākas laipnas divpadsmitklasnieces, kas ar mani parunājās reizēm. Daudz laika pavadīju bibliotēkās, izglītojos pa savam. Izteikti neiekļāvos klases kolektīvā, biju "grēkāzis", kuru lielākā tiesa klasesbiedru apcēla un centās pazemot. Vecākiem par to noklusēju, jo man tas vienkārši nelikās tā vērts, lai par to kādam stāstītu. Vispār iemācījos ļoti daudz klusēt, ko arī lielākoties darīju. Vienlaikus pietrūka socializēšanās emociju, tāpēc pārspīlēti ķēros pie katrām pozitīvajām attiecībām, kas izveidojās, sāku izteikti daudz laika pavadīt ar dzīvniekiem, kas arī mācēja klusēt un atbilda manām emocionālajām prasībām - beznosacījumu un sociālu ierobežojumu neskartas attiecības. Zināšanu, erudīcijas jomā visnotaļ pārspēju lielāko daļu klasesbiedru, daudz kur izbraucu cauri pilnīgi bez mācīšanās - ar gaišu galvu un loģiku, bet trūka emocionālās un sociālās izpratnes. Atsvešināta - ļoti. Ar citiem nespēlējos, mājās spēlējos viena, vecāku dalību nevajadzēja, iztēle nodrošināja iedomu pasaules un draugus. Uz pulciņiem arī gāju tāpēc, ka man ļoti patika apgūstamais, bet ne cilvēki. Mamma turpināja nodrošināt pieprasīto stimulu, ievērojamu mājas bibliotēku, intelekta spēles, utt.

Bet es nejutos slikti, jo nebiju iemācījusies, ka manai labsajūtai būtu nepieciešams sociums, tāpēc man nepietrūka ne tā, ne draudzību. Drīzāk tīri mehāniski gribēju izmēģināt tās emocijas.

Šobrīd - sociopāts ar izteiktu tieksmi pēc gandrīz jebkādām zināšanām un ātrām informācijas uztveres spējām. Komunicēt māku, bet esmu to iemācījusies līdzīgi, kā mācījos bioloģiju vai algebru, tāpat arī mehāniski lieku galvā kopā "kas man tagad jādara" formulas, tāpēc vieglāk ir vienatnē vai sarakstoties, kad šīs nepieciešamības vienkārši nav.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

paldies par stāstu.
mazmurkšķa ceļš varētu būt citādāks. man šķiet, viņa nav ļoti patstāvīga personība, viņai ir pamaz iniciatīvas, viņa aktīvi interesējas par visādām meiteņu lietām un stipri cenšas iekļauties sabiedrībā un būt kā visi. stipri cenšos, lai viņa nemantotu manus kompleksus, bet sanāk kā sanāk. pagaidām viņa uzskata sevi par ļoti skaistu.

tev bija ļoti laba mamma. kāpēc tu citviet paud īgnumu pret viņu? kas tieši viņai pietrūka? uzspieda savas domas par to, kādai tev jābūt?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā. Par to, kā man jādzīvo. Viņai liekas, ka viņa savā dzīvē pieļāvusi daudzas kļūdas, tāpēc viņa intensīvi mēģināja un mēģina mani atturēt no darbībām, kas, pēc viņas domām, varētu izraisīt šīs pašas kļūdas manā dzīvē. Savā veidā mēģinājums nodzīvot manu dzīvi manā vietā. Vienlaikus milzīga pāraprūpe, mēģinot pasargāt no iedomātām briesmām - ļoti ilgi netiku laista nekur ar draugiem, kaut vai pati uz skolu aiziet, līdz veikalam aiziet, utt. Tās bailes un viedokļa uzspiešanas mēģinājumi eksistē joprojām, un tas ir vilcies tik ilgi, ka esmu no tā pārgurusi un, lai arī cenšos veidot attiecības pozitīvi, tās visu laiku atrodas tādā kā iekaisuma stāvoklī un ļoti ātri neizturu aizkaitinājumu.
Vispār viņa ir tiešām laba mamma, kas ir darījusi visu, lai man būtu laba bērnība un to visu - aiz tīras mīlestības. Mums vienkārši mīlestības izpausmes nesaskan.

Cerams, ka mazmurkšķa ceļš būs citādāks. Draudzēties un saprasties noteikti ir forši, un esmu pārliecināta, ka var atrast vidusceļu starp individualitāti un potenciāla izmantošanu, un saskaņu ar sabiedrību. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man tiešām ir nosliece uz pāraprūpi; katrai muterei pirmajos gados tāda ir, tikai katrai tā citādāk izpaužas. bet es vismaz zinu, ka tāda problēma ir, un šad tad ķeru sevi pie rokas. bet pēc gadiem viss var izskatīties citādāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Galvenais jau sekot līdzi savām darbībām un spēt to maksimāli attālināti no emocijām vērtēt. Un atcerēties sevi jautājuma skartajā bērna vecumposmā. Jo reizēm rodas iespaids, ka cilvēki pieaugot tik tiešām aizmirst visas savas emocijas un vērtības bērnībā/jaunībā. Un tad ir visas iespējas, ka kaut kas nopietni aizies greizi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tur jau tā lieta, ka es mazmurkšķi nereti iedomājos tik nevarīgu un noskumušu, kāda es biju šajā vecumā. bet tik traki nemaz ar viņu nav :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

He. :) Tad labāk iztēlojies, ka esi kā mazmurkšķis viņas vecumā, varbūt abām sanāks uz dzīvi paskatīties vienotāk un bezrūpīgāk. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:)

(Reply to this) (Parent)

man gāja diezgan līdzīgi. bibliotēkas un noslēgtība un lielie puikas un meitenes (mamma bija pionieru vadītāja, kad es 1-3.klasē). bet es visu lauzu neaizejot uz vidusskolu, bet vidējo profesionālo, kam 90to gadu sākumā bija laba slava, iestāšanās konkursa kārtībā un beigās mēs bijām vesels bars dīvainīšu. palika interesanti.

(Reply to this) (Parent)

Ai, ai, man visu laiku jāraizējas, ka manējā būs tāda pati. Viņai jau tagad visi to vien dara kā priecājas, kāda mierīga, klusa un klausīga meitenīte. Taisa lielas acis un visiem rāda, kāda viņa mīlīga dūdiņa.