|
10. Jan 2012|15:03 |
Turpinot ar manu case study :) - ar laiku kļuvu ekstrēmi attālināta, ar bērniem īpaši nekomunicēju pat skolā, interesēja vecākas meitenes, starp kurām ar laiku atradu vairākas laipnas divpadsmitklasnieces, kas ar mani parunājās reizēm. Daudz laika pavadīju bibliotēkās, izglītojos pa savam. Izteikti neiekļāvos klases kolektīvā, biju "grēkāzis", kuru lielākā tiesa klasesbiedru apcēla un centās pazemot. Vecākiem par to noklusēju, jo man tas vienkārši nelikās tā vērts, lai par to kādam stāstītu. Vispār iemācījos ļoti daudz klusēt, ko arī lielākoties darīju. Vienlaikus pietrūka socializēšanās emociju, tāpēc pārspīlēti ķēros pie katrām pozitīvajām attiecībām, kas izveidojās, sāku izteikti daudz laika pavadīt ar dzīvniekiem, kas arī mācēja klusēt un atbilda manām emocionālajām prasībām - beznosacījumu un sociālu ierobežojumu neskartas attiecības. Zināšanu, erudīcijas jomā visnotaļ pārspēju lielāko daļu klasesbiedru, daudz kur izbraucu cauri pilnīgi bez mācīšanās - ar gaišu galvu un loģiku, bet trūka emocionālās un sociālās izpratnes. Atsvešināta - ļoti. Ar citiem nespēlējos, mājās spēlējos viena, vecāku dalību nevajadzēja, iztēle nodrošināja iedomu pasaules un draugus. Uz pulciņiem arī gāju tāpēc, ka man ļoti patika apgūstamais, bet ne cilvēki. Mamma turpināja nodrošināt pieprasīto stimulu, ievērojamu mājas bibliotēku, intelekta spēles, utt.
Bet es nejutos slikti, jo nebiju iemācījusies, ka manai labsajūtai būtu nepieciešams sociums, tāpēc man nepietrūka ne tā, ne draudzību. Drīzāk tīri mehāniski gribēju izmēģināt tās emocijas.
Šobrīd - sociopāts ar izteiktu tieksmi pēc gandrīz jebkādām zināšanām un ātrām informācijas uztveres spējām. Komunicēt māku, bet esmu to iemācījusies līdzīgi, kā mācījos bioloģiju vai algebru, tāpat arī mehāniski lieku galvā kopā "kas man tagad jādara" formulas, tāpēc vieglāk ir vienatnē vai sarakstoties, kad šīs nepieciešamības vienkārši nav. |
|