| Comments: |
Īpašo par pēdējo teikumu jums baltu lina kājceliņu mājupceliņam pašrocīgi izklāt varētu. :)
Jā, bet tad atkal, kāds valsts vadītājs tad tēvzemē sagaidīs? Ārlaulības bērni, jūtami jaunāka draudzene un neapvaldīts narcisisms -- ar ko gan tas atšķiŗas no vidusmēra Francijas prezidenta?
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) afm |
|---|
| Date: | July 4th, 2011 - 11:03 pm |
|---|
| | | (Link) |
|
lūk, lūk, gluži kā koļa s., kad precēja karlu b.!
BĻAĢ!!!!!!!!
Vot, skatījos uz Albēra kāzām un domāju, nu forši būtu, ja Bērziņš apprecētos tā šiki un ar vērienu. A skuju, šis visas lietas nodarījis pa kluso un pa kaktiem, kā grūsna pusaugu skuķe. Esmu šausmīgi vīlies.
Un Bērziņa kāzās uzaicinātu, tipa, Baušķenieku nospēlēt vecos hitus :)))))
VOT!!! Tieši tas man nupat bij ienācis prātā!
Es, piemēram, Baušķenieka dēļ aizietu. Es naktī to konci skatījos par Euronews kanālu un varu atzīties, ta visu cieņu Žāram, augstākās klases šovs. Turklāt, priecē tas, ka Žārs spēj būt vienlaikus popsīgs un totāli intreoverti-avangardistisks. Lai vilki būtu paēduši un aitas dzīvas. Meistarīgi, ko lai saka.
Tu arī to rozā aliņu pagaršoji?
Lūk, nē, par šāda izstrādājuma eksistenci uzzināju tikai tad, kad no Monāko jau biju prom. Es tur visu laiku spriņģoju apkārt, nevis sēdēju brasērijā un dzēru pivonu. Tagad, protams, ir žēl, bet nu nevar jau ar kādās sešās stundās saspiest ij Monako apskati, ij rociņas pamāšanu Albēram un Šarlēnei, ij vēl pivona dzeršanu.
Ai, es jau tikai tā apjautājos, ja nu tev gadījumā ir iznācis.
te man tagad ir jāsaka hā
Es jau gan neesmu nekāds rokošais žurnalists, bet ciktāl esmu konsernēta, akts ar civilstāvokļa izmaiņām bija iespējams tikai vismaz 4 nedēļas pēc pieteikuma reģistrācijas. Var jau būt, ka Andža uzreiz pēc laimīgās ievēlēšanas lūdza Dačuka roku, bet ar metodi zvanīt korišiem uz pašvaldībām un zagsiem, sak, vajadzība tāda valstiski- steidzīga, man neliekas prezidenta cienīgs akts.
Man domāt, šis nu nebūt nebūs pēdīgais prezidenta necienīgais akts, ko mēs redzēsim. Bet neleksim pie slēdzieniem priekšlaikus: varbūt Andža jau pirms 4 ned. bij sapratis, ka Laiks Mainīt Dzīvi -- pieteikties par prezidentu, lūgt Dacītes roku un, nu, vēl kaut ko, jo trīs lietas labas lietas.
Tas laikam īsti neiet kopā ar to, kas tika teikts intervijās uzreiz pēc ievēlēšanas.
padomnieku smagā presforma
Šo vispār var ieteikt kā paraugu pareizam risinājumam problēmai: "Esam kopā 16 gadus, ir 2 bērni, bet viņš mani nebildina". Karjēras vārdā, meitenes, viņi dara visu!
šis koncepts, mazliet pārprasts un dzeltenajā presē servēts vieglajā valodā, varētu stiprināt mītu "sieviete ir kakls, kurš groza galvu" un tāpēc zeltenes sasparosies, virozot sava vīrieša karjeru, lai tak viņš viņu apprec.
Hmm, man kaut kā šķiet, ka Velsas princis automātiski ir troņmantnieks - tas ir troņmantnieka tituls. Un aizejot Elizabetei, tronī kāps nevis Čārlzs, kuram drīzāk tāda "spēlējošā trenera" loma atvēlēta, bet gan Viljams.
Bet monarhija rullē, tas tiesa. Vienīgi par to parlament tā īsti nezinu, vai vērts uzturēt tik masīvu struktūru. Tad jau labāk kārtu pārstāvniecības sapulce, kur reizi gadā sanāk kopā un nobalso par nozīmīgākajām izmaiņām likumdošanā, nesaņemot par to ne algu, ne kompensācijas.
Nuja, un kuŗš ta' Apvienotajā Karalistē ir Velsas princis? Čārlzs tak.
Pirmais rindā uz troni pavisam oficāli ir Čārlzs. Vienīgais, viņam tur varētu problēmas tā laulības šķiršana sagādāt. Bet, ja Elizabete dzīvosies tik ilgi, cik viņas māmuļa, tad Čārlzs vēl var pamanīties aiziet pie tēviem pirms viņas (lai dievs, protams, viņam dod ilgu mūžu un tā) -- un problēma atrisināta.
Sarkozī kaklasaite ir nieks, ja salīdzina ar sajūtu, kas droši vien pārņem vismaz daļu britu, apzinoties, ka they're stuck with this.
Not fair. Katram, kas stāsta, cik monarhija ir forša lieta, var atbildēt -- princis Čārlzs. Un pret šādu argumentu nav, ko iebilst. Varētu stāstīt par nez cik gana brangiem monarhiem, kas godam nes savas valsts vārdu pasaulē, vai par aplam amizantiem prezidentiem, bet ko tas līdz, ja atbilde būs -- jā, bet princis Čārlzs.
Lai gan Čārlza patika pret kafijas klizmām it nebūt nenozīmē to, ka NHS tagad pēkšņi sāks ko tādu izrakstīt. Un britiem tak ir gadsimtiem ilga pieredze ar monarhiem, kas laikpalaikam bezjēgā kaut ko buldurē -- un skat, viņi iemācījušies viņus pieciest un pat ar viņiem sadzīvot. Vai ta' nu Čārlzs būtu tas trakākais gadījums.
Un par kaklasaiti -- tas kā kuŗam. Es drīzāk esmu estētfašists, nevis kaŗojošais zinātnes apoloģēts. Man šķiet -- katrs, kas ir gana stulbs, lai ticētu kafijas klizmām, ir pilnībā pelnījis to, kur viņas viņu novedīs. Bet pasākumam nepiemērots apģērbs tomēr duŗas acīs visiem, ne tikai tiem, kas viņam tic.
Tsk, tsk. Princis Čārlzs atbalsta ne tikai kafijas klizmas, bet visu spektru — homeopātiju, omītes zālītes, akupunktūru un tamlīdzīgi. Protams, ir viegli teikt — ja tic, tad paši vainīgi, bet gandrīz vai grūti vainot cilvēkus stulbumā, ja tādi eksemplāri kā Čārlzs aktīvi cenšas radīt iespaidu, ka alternatīvā medicīna ir leģitīma un zinātniska (un, jā, tas ietekmē NHS). Turklāt tu taču apzinies, ka runa ir arī par bērniem, kuru vecāki ir gana stulbi, lai ticētu muļķībām? Bet ko tur daudz par princi Čārlzu. Kaklasaites problēmas risinājums ir ģērbējs un/vai noputējusi grāmata par etiķeti, nevis monarhija.
Ai, da labi. Princis Čārlzs ir tikpat veiksmīgs arguments pret monarhiju kā Džordžs Bušs pret republiku. Domā, ka kafijas klizmu piekritējs nevarētu tikt dēmokrātiski ievēlēts? Un kā vēl varētu, lielumlielā daļa sabiedrības racionālajai domāšanai piegriež daudz mazāk vērības nekā tu.
Par to "Will somebody please think of children?!" īsti negribas strīdēties. Tomēr tikai aizrādīšu, ka sirds un asinsvadu slimības ir daudz izplatītāks nāves cēlonis nekā noindēšanās ar kafijas klizmām. Un es domāju, ka tu nenoliegsi pavisam skaidri pierādīto saikni starp neveselīgu pārtiku, mazkustīgu dzīvesveidu, smēķēšanu un sirds un asinsvadu slimībām. Tad tikpat labi varētu krist sašutumā: "Kā vecāki uzdrošinās smēķēt savu bērnu klātbūtnē un kas tie par vecākiem, kas jau no bērna kājas neradina savus bērnus pie sportiska dzīvesveida?"
Ne ka tādam sašutumam nebūtu pamata. Vienkārši mums katram ir kaut kādi trūkumi, niķi un pavisam iracionāli uzskati. Tikai mēs mēdzam sevi pārliecināt, ka tie mūsu trūkumi ir nieks, salīdzinājumā ar tiem neiedomājami smagajiem trūkumiem, kas piemīt citiem -- un viņi domā tāpat. Piemēram, es esmu svēti pārliecināts, ka tas, ka es diezgan bieži mēdzu dzert vīnu, ir tīrais nieks, jo es tak ēdu daudz augļu un dārzeņu un nedēļā noskrienu vismaz divdesmit kilometrus. Katrā ziņā es tak noteikti esmu daudz veselīgāks par tiem mītiskajiem resnajiem amerikāņiem, kas vīnu nedzeŗ, toties stumj iekšā hamburgerus. Bet, ja es tos mītiskos resnos amerikāņus jelkad satiktu, stipri iespējams, ka viņi man sāktu stāstīt, ka viņi nemaz nav tik resni un ir visnotaļ labā formā, savukārt man nopietni vajadzētu aizdomāties par savu alkoholismu.
See my point? Iecietība -- ar to saprotot spēju pieciest viedokļus, kuŗus tu uzskati par absolūti idiotiskiem -- ir lieliska īpašība, jo arī tev pašam ir tādi uzskati, kas jāpiecieš kādam citam. Protams, nav pieņemami, ja vecāki savus bērnus nevakcinē pret difteriju un tad, kad viņi to veiksmīgi saķeŗ, mēģina viņus ārstēt ar kristālterapiju vai auras attīrīšanu. Bet tāpēc jau ir kontroles mehānismi, kas nodrošina, ka tādas lietas pārlieku bieži nenotiek.
Bet tas, ka kāds kristālterapijas adepts sludina to kā līdzekli pret visām kaitēm, ir gan bezgala stulbi, tomēr pieciešami. Ja kristālterapijas adeptu uzreiz sūtīs uz trakonamu -- kazi, nākamais būšu es, ko sūtīs uz narkoloģisko dispanseru.
Mani drusku mulsina doma, ka šī jebkādā mērā varētu būt diskusija par monarhiju, jo, man šķiet, neviens no mums nav mēģinājis izteikt nevienu argumentu par vai pret.
Čārlzs manis pēc var ticēt, kam vien vēlas, kamēr viņš neizmanto savu pozīciju, lai ietekmētu valsts veselības aprūpes sistēmu. Es lieliski pieciešu absolūti idiotiskus viedokļus tiktāl, kamēr tie neskar nevienu citu. Un, ja Čārlzs un Bušs abi ir upper-class twits of the year, viņus vismaz atšķir tas, ka no Buša var atbrīvoties.
(Tu lieliski zini, ka es nekad neesmu ierosinājusi sūtīt kristālterapijas adeptus uz trakonamu. Taču, ja šādi adepti ir monarhi ar lieliem resursiem un pietiekami lielu ietekmi, bet mazu saprašanu* un pilnīgi nekādu kontroli, tā ir problēma.)
* Teiksim, mazu, jo es pieņemu, ka viņš varbūt māk kaklasaiti sasiet.
Tas viss nav jāuztveŗ personīgi. Es ar neteicu, ka tu kristālterapijas adeptus gribi sūtīt uz trakonamu. Tas tā, pārspīlējums, kas labāk atklāj situācijas absurdumu.
Bet ar to, cik tālu tas neskar nevienu citu, ir baisais humors. Nav jau nemaz tik daudz tādu uzskatu, lietu un darbību, kas neskar nevienu citu. Lūk, ja es, teiksim, sēžu savā istabā un pīpēju, es varētu teikt, ka es nevienam citam nekaitēju, neviens manus dūmus neosta. Ne vella. Es bojāju savu veselību, kuŗu pēc tam nāksies lāpīt par citu nodokļu maksātāju naudiņu. Savukārt savu naudu es atdodu ļaunajām megakorporācijām, kas to tērē, apkaŗojot mēģinājumus ierobežot smēķēšanu.
Un, ja tas, ka Čārlzs popularizē kafijas klizmas, ir problēma, tad kā tu ieteiktu viņu risināt?
Jā, bet ir tiešāki un mazāk tieši "citu skaršanas" veidi, un pastāv balanss starp "citu neskaršanas" vērtību un citām vērtībām. Piemēram, ja tu pīpē savā istabā, ietekme uz veselības aprūpes budžetu ir salīdzinoši neliela (un tu to daļēji kompensē ar nodokļiem par cigaretēm un/vai savu pāragro nāvi). Turklāt mums ir papildvērtība (tavas tiesības lemt, kā pašam rīkoties), kas pilnīgi kompensē netiešo potenciālo ietekmi uz veselības budžetu. Salīdzinājumam mums ir Čārlzs, kurš ar nepelnītu ietekmi un nepelnītiem līdzekļiem tieši lobē NHS. Atlaist viņu nevar, sagaidīt termiņa beigas arī ne, turklāt viņš izmanto arī nodokļu līdzekļus. Viņa pozīcija ir nepieciešami respektabla un reputācija tiek rūpīgi spodrināta, jo viņš, redziet, pārstāv valsti — līdz ar to iegūst lielisku platformu, no kuras klāstīt savas muļķības. Ņem vērā, ka es negribu viņam liegt iespēju klāstīt muļķības, nebūt ne, bet ne 1) uz valsts rēķina, 2) no valsts pārstāvja pozīcijas bez iedzīvotāju kaut netieši pausta atbalsta, 3) bez jebkādas kontroles.
Skaidrs, ka risinājums ir atteikšanās no monarhijas. Ja vajag valsts pārstāvi, kurš pieklājīgi ģērbjas un neitrāli runā par laiku, lūdzu, var rīkot "Misters/Mis Prezidents(-e) 2012". Sliktākajā gadījumā vismaz var gaidīt nākamo.
Ahā, tad viss arguments boils down to "jā, bet prezidentus var atcelt un/vai sagaidīt termiņa beigas." Jo viss pārējais lieliski attiecas arī uz dēmokrātiski ievēlētiem prezidentiem. Arī viņi var stāstīt un darīt baisākās muļķības uz nodokļu maksātāju rēķina un izmantojot savu stāvokli. Starp citu, viņi to dara jūtami biežāk par monarhiem, kas parasti ir šausmīgi rezervētas būtnes. Čārlzs ir drīzāk izņēmums; tu drīzāk paklausies, ko par alternātīvo medicīnu domā Elizabete. Pareizi, neko, jo viņa vispār gandrīz par neko nepauž savu viedokli.
Elizabetei nav jāuztraucas par reitingiem un to, ka viņu nepārvēlēs. Viņai nav jābārstās ar skaļiem un absurdiem paziņojumiem cerībā, ka tie cels viņas reitingu. Savukārt dēmokrātiski ievēlētiem ļaudīm reitingi ir nopietna problēma, par kuŗu vienmēr jādomā. Un, lai cik to nepatīkami būtu atzīt, atbalsts kafijas klizmām (it īpaši tad, ja tam seko "ļaunās farmācijas industrijas" un "mūsu indētāju" lamāšana) reitingus drīzāk paceļ, nekā gāž. "Ō, kāds uzdrošinājies stāties pretī ļaunajām megakorporācijām, kas grib uz mūsu rēķina iedzīvoties, tas tik ir vīrs uz goda" ir biežāka reakcija nekā "Hallo, ko tas čalis muld."
Monarhija nozīmē, ka visu atlikušo mūžu valsti vadīs viens čalis, kam ir savas fiškas un zamaškas, bet mēs vismaz visu laiku zināsim, kas viņš tāds ir un ko no viņa sagaidīt. Dēmokrātijā mums vēl būs jāizšķiež nauda par iepriekšējo prezidentu uzturēšanu, jārēķinās, ka viņam kāds gads paies, kamēr viņš tajā pasākumā vispār iebrauks, un, kad mēs būsim puslīdz sapratuši, ko no viņa sagaidīt, jau būs laiks balsot par citu. Tad jau, kā teica mākslinieks, just give me a pain that I am used to.
Līdztekus atcelšanai/termiņa beigām tikpat svarīgi ir tas, ka prezidentam ir tiešs vai netiešs (atkarībā no ievēlēšanas kārtības) iedzīvotāju atbalsts. Es vispār atbalstu politiskās sistēmas, kas vismaz principiāli paredz iespēju, ka situācija varētu uzlaboties.
Jā, Elizabete... neesmu gluži droša, vai viņa, raugoties nākotnē, ir reprezentatīvs piemērs. Piemēram, Keita eks-Midltone ir tāda pati alternatīvās medicīnas mīļotāja kā princis Čārlzs un plāno atbalstīt līdzīgas "labdarības" organizācijas. Turklāt, kā redzam, nebūt nav jābūt karalim, lai varētu izmantot savu stāvokli.
Vispār es nesaprotu tavu pozīciju, ja tā ir nopietna. Pārmantojamiem valsts amatiem nav vietas demokrātiskā valsts pārvaldes sistēmā, as a matter of principle. Ja premjers būtu pārmantojams amats, mēs arī zinātu, kāds viņš ir, bet tas mūsu stāvokli sevišķi neuzlabotu. Tāpat tas, ka šādā veidā ir milzīgas iespējas akumulēt varu un bagātību, pats par sevi ir problēma.
Steigā iepostēju par ātru, bet ko nu vairs. Es tāpat pieņemu, ka tu šajā diskusijā esi devil's advocate. Labi, jebkurā gadījumā — es tagad eju dzert alu un kādu brīdi neatbildu. | |
