Mani drusku mulsina doma, ka šī jebkādā mērā varētu būt diskusija par monarhiju, jo, man šķiet, neviens no mums nav mēģinājis izteikt nevienu argumentu par vai pret.

Čārlzs manis pēc var ticēt, kam vien vēlas, kamēr viņš neizmanto savu pozīciju, lai ietekmētu valsts veselības aprūpes sistēmu. Es lieliski pieciešu absolūti idiotiskus viedokļus tiktāl, kamēr tie neskar nevienu citu. Un, ja Čārlzs un Bušs abi ir upper-class twits of the year, viņus vismaz atšķir tas, ka no Buša var atbrīvoties.

(Tu lieliski zini, ka es nekad neesmu ierosinājusi sūtīt kristālterapijas adeptus uz trakonamu. Taču, ja šādi adepti ir monarhi ar lieliem resursiem un pietiekami lielu ietekmi, bet mazu saprašanu* un pilnīgi nekādu kontroli, tā ir problēma.)


* Teiksim, mazu, jo es pieņemu, ka viņš varbūt māk kaklasaiti sasiet.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas viss nav jāuztveŗ personīgi. Es ar neteicu, ka tu kristālterapijas adeptus gribi sūtīt uz trakonamu. Tas tā, pārspīlējums, kas labāk atklāj situācijas absurdumu.

Bet ar to, cik tālu tas neskar nevienu citu, ir baisais humors. Nav jau nemaz tik daudz tādu uzskatu, lietu un darbību, kas neskar nevienu citu. Lūk, ja es, teiksim, sēžu savā istabā un pīpēju, es varētu teikt, ka es nevienam citam nekaitēju, neviens manus dūmus neosta. Ne vella. Es bojāju savu veselību, kuŗu pēc tam nāksies lāpīt par citu nodokļu maksātāju naudiņu. Savukārt savu naudu es atdodu ļaunajām megakorporācijām, kas to tērē, apkaŗojot mēģinājumus ierobežot smēķēšanu.

Un, ja tas, ka Čārlzs popularizē kafijas klizmas, ir problēma, tad kā tu ieteiktu viņu risināt?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, bet ir tiešāki un mazāk tieši "citu skaršanas" veidi, un pastāv balanss starp "citu neskaršanas" vērtību un citām vērtībām. Piemēram, ja tu pīpē savā istabā, ietekme uz veselības aprūpes budžetu ir salīdzinoši neliela (un tu to daļēji kompensē ar nodokļiem par cigaretēm un/vai savu pāragro nāvi). Turklāt mums ir papildvērtība (tavas tiesības lemt, kā pašam rīkoties), kas pilnīgi kompensē netiešo potenciālo ietekmi uz veselības budžetu. Salīdzinājumam mums ir Čārlzs, kurš ar nepelnītu ietekmi un nepelnītiem līdzekļiem tieši lobē NHS. Atlaist viņu nevar, sagaidīt termiņa beigas arī ne, turklāt viņš izmanto arī nodokļu līdzekļus. Viņa pozīcija ir nepieciešami respektabla un reputācija tiek rūpīgi spodrināta, jo viņš, redziet, pārstāv valsti — līdz ar to iegūst lielisku platformu, no kuras klāstīt savas muļķības. Ņem vērā, ka es negribu viņam liegt iespēju klāstīt muļķības, nebūt ne, bet ne 1) uz valsts rēķina, 2) no valsts pārstāvja pozīcijas bez iedzīvotāju kaut netieši pausta atbalsta, 3) bez jebkādas kontroles.

Skaidrs, ka risinājums ir atteikšanās no monarhijas. Ja vajag valsts pārstāvi, kurš pieklājīgi ģērbjas un neitrāli runā par laiku, lūdzu, var rīkot "Misters/Mis Prezidents(-e) 2012". Sliktākajā gadījumā vismaz var gaidīt nākamo.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ahā, tad viss arguments boils down to "jā, bet prezidentus var atcelt un/vai sagaidīt termiņa beigas." Jo viss pārējais lieliski attiecas arī uz dēmokrātiski ievēlētiem prezidentiem. Arī viņi var stāstīt un darīt baisākās muļķības uz nodokļu maksātāju rēķina un izmantojot savu stāvokli. Starp citu, viņi to dara jūtami biežāk par monarhiem, kas parasti ir šausmīgi rezervētas būtnes. Čārlzs ir drīzāk izņēmums; tu drīzāk paklausies, ko par alternātīvo medicīnu domā Elizabete. Pareizi, neko, jo viņa vispār gandrīz par neko nepauž savu viedokli.

Elizabetei nav jāuztraucas par reitingiem un to, ka viņu nepārvēlēs. Viņai nav jābārstās ar skaļiem un absurdiem paziņojumiem cerībā, ka tie cels viņas reitingu. Savukārt dēmokrātiski ievēlētiem ļaudīm reitingi ir nopietna problēma, par kuŗu vienmēr jādomā. Un, lai cik to nepatīkami būtu atzīt, atbalsts kafijas klizmām (it īpaši tad, ja tam seko "ļaunās farmācijas industrijas" un "mūsu indētāju" lamāšana) reitingus drīzāk paceļ, nekā gāž. "Ō, kāds uzdrošinājies stāties pretī ļaunajām megakorporācijām, kas grib uz mūsu rēķina iedzīvoties, tas tik ir vīrs uz goda" ir biežāka reakcija nekā "Hallo, ko tas čalis muld."

Monarhija nozīmē, ka visu atlikušo mūžu valsti vadīs viens čalis, kam ir savas fiškas un zamaškas, bet mēs vismaz visu laiku zināsim, kas viņš tāds ir un ko no viņa sagaidīt. Dēmokrātijā mums vēl būs jāizšķiež nauda par iepriekšējo prezidentu uzturēšanu, jārēķinās, ka viņam kāds gads paies, kamēr viņš tajā pasākumā vispār iebrauks, un, kad mēs būsim puslīdz sapratuši, ko no viņa sagaidīt, jau būs laiks balsot par citu. Tad jau, kā teica mākslinieks, just give me a pain that I am used to.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Līdztekus atcelšanai/termiņa beigām tikpat svarīgi ir tas, ka prezidentam ir tiešs vai netiešs (atkarībā no ievēlēšanas kārtības) iedzīvotāju atbalsts. Es vispār atbalstu politiskās sistēmas, kas vismaz principiāli paredz iespēju, ka situācija varētu uzlaboties.

Jā, Elizabete... neesmu gluži droša, vai viņa, raugoties nākotnē, ir reprezentatīvs piemērs. Piemēram, Keita eks-Midltone ir tāda pati alternatīvās medicīnas mīļotāja kā princis Čārlzs un plāno atbalstīt līdzīgas "labdarības" organizācijas. Turklāt, kā redzam, nebūt nav jābūt karalim, lai varētu izmantot savu stāvokli.

Vispār es nesaprotu tavu pozīciju, ja tā ir nopietna. Pārmantojamiem valsts amatiem nav vietas demokrātiskā valsts pārvaldes sistēmā, as a matter of principle. Ja premjers būtu pārmantojams amats, mēs arī zinātu, kāds viņš ir, bet tas mūsu stāvokli sevišķi neuzlabotu. Tāpat tas, ka šādā veidā ir milzīgas iespējas akumulēt varu un bagātību, pats par sevi ir problēma.

(Reply to this) (Parent)

Steigā iepostēju par ātru, bet ko nu vairs. Es tāpat pieņemu, ka tu šajā diskusijā esi devil's advocate. Labi, jebkurā gadījumā — es tagad eju dzert alu un kādu brīdi neatbildu.

(Reply to this) (Parent)