|
Jul. 5th, 2011|03:42 pm |
Ahā, tad viss arguments boils down to "jā, bet prezidentus var atcelt un/vai sagaidīt termiņa beigas." Jo viss pārējais lieliski attiecas arī uz dēmokrātiski ievēlētiem prezidentiem. Arī viņi var stāstīt un darīt baisākās muļķības uz nodokļu maksātāju rēķina un izmantojot savu stāvokli. Starp citu, viņi to dara jūtami biežāk par monarhiem, kas parasti ir šausmīgi rezervētas būtnes. Čārlzs ir drīzāk izņēmums; tu drīzāk paklausies, ko par alternātīvo medicīnu domā Elizabete. Pareizi, neko, jo viņa vispār gandrīz par neko nepauž savu viedokli.
Elizabetei nav jāuztraucas par reitingiem un to, ka viņu nepārvēlēs. Viņai nav jābārstās ar skaļiem un absurdiem paziņojumiem cerībā, ka tie cels viņas reitingu. Savukārt dēmokrātiski ievēlētiem ļaudīm reitingi ir nopietna problēma, par kuŗu vienmēr jādomā. Un, lai cik to nepatīkami būtu atzīt, atbalsts kafijas klizmām (it īpaši tad, ja tam seko "ļaunās farmācijas industrijas" un "mūsu indētāju" lamāšana) reitingus drīzāk paceļ, nekā gāž. "Ō, kāds uzdrošinājies stāties pretī ļaunajām megakorporācijām, kas grib uz mūsu rēķina iedzīvoties, tas tik ir vīrs uz goda" ir biežāka reakcija nekā "Hallo, ko tas čalis muld."
Monarhija nozīmē, ka visu atlikušo mūžu valsti vadīs viens čalis, kam ir savas fiškas un zamaškas, bet mēs vismaz visu laiku zināsim, kas viņš tāds ir un ko no viņa sagaidīt. Dēmokrātijā mums vēl būs jāizšķiež nauda par iepriekšējo prezidentu uzturēšanu, jārēķinās, ka viņam kāds gads paies, kamēr viņš tajā pasākumā vispār iebrauks, un, kad mēs būsim puslīdz sapratuši, ko no viņa sagaidīt, jau būs laiks balsot par citu. Tad jau, kā teica mākslinieks, just give me a pain that I am used to. |
|