Trash panda

tātad sestdienas vakarā pēc Kozlovnas aizgājām vienkārši uz Cool Bar, ko visi zina, ka tā ir ballītes orgkomitejas izteikti iemīļota burgernīca. tur viss bija labi - nīgra bāra zaja, purinošs elektronikas industriālis, tas viss. nu un neizbēgamie piedzērušies idioti. neko, iemalkojām pivčus. es fonā sastrīdējos ar JBJ līdz tādam, ka sajutos, ka visa vizīte atcelta. also, kas svarīgi, sāku arvien konkrētāk iegūt mazā, slimā nabadziņa organisma stāvokli. iesnas, klepus, viss pārējais. tomēr, tas nav iemesls beigt iemalkot. bet nu eventually visi nogura un gāja uz penziju Daša migt.

svētdienā pirmais pieturas punkts ir aiziet milzu dīvainu gabalu uz tuvāko aptieku, kura ir vaļā. don't get me wrong, pilsētā ir dahuja aptieku, bet svētdienās neviens apparently neslimo. un tā tālā gan jau paļaujas, ka tie, kas slimo tomēr, nomirs pa ceļam. tad aizgājām normalizēt brokastu burgerus atpakaļ uz Cool Bar. pie viena sabakstīt karti, kur aiziet iet. viss liekas dīvaini, ja ņem vērā, ka es mazais nabadziņš un ir silti, ļ silti. bet beigās tiek atrasts, ka tur sarkanā trase gar upi un tad ar vlak atpakaļ, lai nav jākāpj vēlreiz tajā drausmīgajā pilsētas Tábor kalnā. it kā bija neliela tāda sajūta, ka tas nebūs tik vienkārši, bet visi ignorē šo sajūtu un dodas.

sākumā it kā fun and games, bet tad, izrādās, jāuzkāpj killing krusta kalnā uz baznīcu, jāapiet tai un kapsētai apkārt, atpakaļ mežā. tad pa visādām dīvainām takām, vienā brīdī nepamanot bultiņu, bet nu attapāmies laicīgi kakbe. ejam tur kaut ko, nananā. nokāpjam no kalna, pārejam pāri upei uz sarkano trasi beidzot. tālāk iešana pa šauru taku gar upi. atkal lieliskais variants, kur neveiksmīgs solis pa labi un tu esi iepisies upē. otrā pusē toties stāvums uz augšu. mazā nabadziņa sakarā ik pa brīdim nākas atgādināt organismam prioritātes: vispirms neiepist upē, tad izšņaukt degunu. vēl tur bija salikti tilti un tiltiņi visur vietā un nevietā. arī, ja tie nekam īsti neiet pāri. eventually sāk parādīties arī dubļi.

kaut kādā brīdī uz šīs takas ieraugam uzrakstu "Pozor". tas mazliet strjomī, jo viss kas iešanā iet ir izdzīvots, bet nevienam nav ienācis prātā salikt brīnošas zīmes pirms tam. nu, pozor bija, jā. tur tā pussāniski jālec pa akmeņiem gar klinti un, atkal neiepišot upē. vēl vairākas reizes bija dīvainas lietas, bet nu gluži atzīmētas kā pozor nebija gan vairs. bet nu tīri kļovi bija, diez gan kluss, mierīgs, bez hjūmaņiem pārsvarā. ēna, daudz skābekļa. what's not to like. jā, smadzenei ahujenna daudz jāstrādā rēķinot, kur likt soli, bet tas piederas pie.

daudz lieliska meža, bet tad sanāk iziet uz brīdi ārā un tur ir izlikta zīme, ka tunelis pēc 500 m. es noburkšķēju, ka labāk būtu tupa pozor atkal uzlikuši nevis te pre-triggerēt klaustrofobiju. bet tunelis izrādījās samērā norm, nebija pārāk šaurs / zems un gaismu galā varēja uzreiz redzēt. lielākās šausmas, izrādās, sekoja pēc tam.

bet man tagad jāiet atpakaļ hujārīt darbus un tīrīt mā, turpinājums sekos.

piektdienas vakarā kaut kā tizli sāku klepot. sestdien no rīta jau jutos mazliet aizdomīgi, bet kuru tas spēj atturēt?

sēžam tādi vlak uz Soběslav, kas ir aiz Tábor uz tās pašas līnijas. plānā ap 25 km pa dubļiem, jo solīja drausmīgu lietu un pizģec. izbraucam tagad cauri Tábor, pēkšņi vlak apstājas tāds pagriezienā viss sasvēries. kaut ko padīdamies pa krēsliem. pēc kādām padsmit minūtēm ČD apps saka, ka ahtungs tāds, ka kāds palecis zem vilciena. kavēšanās gan jau būšot 2 stundas. es pie sevis aukstasinīgi aizdomājos, cik ilgi man tas UK parasti bijis jāgaida un ilgāk par stundu dienasgaismā parasti nav. pēc vēl kādām minūtēm uzrodas vilciena zaja un apstiprina, ka vispār sola divas stundas. ballītes orgkomiteja nopūšas, padomā un nolemj kāpt ārā, to ļaujot. esam netālu no Tábor, aizies tur, iečekosies penzijā Daša un tad domās tālāk. izrādās, ka vlak nav apstājies stacijā, kā to apgalvo ČD apps. nop. vlak apstājies kaut kur randomā vietā un no tā ir jālec ārā. un leciens diez gan norm sanāk, īpaši tādam neapm garuma radījumam kā es. neko, kaut kā izdevās izlekt un nenopisties pa akmeņiem lejā.

VZ tagad kaut ko tur pabaksta kartē un saka, ka vispār varam iet pa sarkano trasi atpakaļ uz Tábor. orgkomitejai nav pat jādomā - tā darīs. ārā, protams, ka solītā negaisa un lietus vietā ir spožs prožektors un mazliet bezgaiss. pa ceļam novērojot cilvēkus, kas izgājuši ielās, tiek secināts, ka vispār mēs nebijām vis Tábor mikrorajonā, bet vispār ārpus šīs varoņpilsētas gan! neko. ejam. pēc kāda brīža, kad pamanījām sarkanu bultiņu, kas veda no veloceļa iekšā laukā, tomēr tiek noturēta sapulce. tiek nolemts tomēr iet uz pilsētu taisnāk nevis tur, kur priekšā neizbēgami redzami kalni.

nokļūstot pie uzraksta Tábor, tiek pamanīts, ka uz staciju var aiziet pa divām dažādām trasēm - zilo un zaļo. paskatoties kartēs tiek izlemts par labu zaļajai, jo tā liekas kļovāka. tā, protams, pamanījās mūs ievest kaut kādā jobanā mežā, kur bija gan superšaura taka, gan nātres, gan dubļi, tos abus apsveicām ar sajūsmas pilniem saucieniem. bet nu kaut kā tam visam tikām cauri, paši tādi apm. bettē, tas neievilkās.

šī ģeniālā pilsēta ir pa pusei kalnā, pa pusei - nē. un dienā, kad sāc lēnām justies kā mazais nabadziņš, mugursomā ir vairāk priekšmetu nekā parasti, ir grūti uzņemt skābekli, tad jūs pamēģiniet pa tām pilsētas trepēm uzkāpt augšā. death awaits. bet nu, uzkāpām. atradām arī penziju Daša, secinājām, ka ap 10 km noiets. pie penzijas ieejas uztrollējām telefoniski čuvaku, tikām pie atslēgas, nodušojāmies, izgājām medīt pusdienas. tad ČD beidzot izziņoja, ka tas vlak, no kura mēs izlecām, ir beidzot nonācis gala pieturā. ieskatoties ČD appā tiek secināts, ka vlak ticis tupa pēc 172 minūšu reported delay time terminēts turpat. ballītes orgkomiteja parausta plecus, nomurmina kaut ko par plānošanas bezjēdzīgumu un iet uz Kozlovna uzēst.

Tábor. Cool Bar. Sieviešu tualete.
Tajā ir divas kabīnes, apmēram pretī viena otrai, pa vidu izlietne, tas viss. Just as I was going out from vienas no kabīnēm, tualetē bija iegājusi cita zaja un sāka iet otrā kabīnē. Pamanīja mani, satrūkās, tad teica man, ka satrūkusies un atvainojas par to.

Piezīmēšu, kopš ejam iet pie katras iespējas, uz kalniem skatos pavisam savādāk. Tas nav skaists skats, tas ir moku vērtējums. Arī ejot tiem garām.

atcerieties, ka es atstāju cliffhangheri par svētdienu Šumperkā, kad uz ziņu atsaucās Hurricane L?

jā. Hurricane L dzīvo Šumperkā. svētdienā beidzot atsaucās uz ziņu no sestdienas vakara. ballītes orgkomiteja visi tādi Sarkanās Žurkas terasē, tralalā, nananā un tas viss. Hurricane L paziņo, ka vispār šodien esot Olomouc un atpakaļ Šumperkā tikai vakarā pēc astoņiem. ballītes orgkomiteja ļ noskumst, jo pēdējais vlak uz Prāgām ir pirms tam. Hurricane L toties attaisno savu jūzerneimu un pēkšņi iebaksta, ka, eu, nu, a moš atbrauciet uz Olomouc? ballītes orgkomiteja, protams, visa acis. es paskatījos ČD appā, it kā vlaki uz Olomouc no Šumperkas ir bieži un vienkārši. bet nu, ballītes orgkomiteja nolemj, ka jāizveic nedaudz detalizētāka sapulce, bet tad vispirms jāuzēd brokastis. Hurricane L paziņo, ka mums viņa iepriekš jābrīdina par ierašanās laikiem, lai viņa var saorganizēt pārtraukumu darbos. ok.

Red Rat ēdiens ir tikai kļuvis vēl lieliskāks pa pēdējo gadu. perfekcija. un dievīgi ass.

tikmēr ballītes orgkomiteja nolemj ķerties pie vīntonikiem un saprast, ko darīt. visi attopas, ka jāpaskatās vlak no Olomouc uz Prāgām. tur drusku skumīgāka situācija. pēc visādām debatēm, RJ appa uzinstalēšanas un visādām dīvainām darbībām. orgkomiteja sāk domāt par slinkums vs satikt Hurricane L. beigās tiek piebukotas vietas vlakos un visi sarosās. pažūžo vēl Žurkā un dodas uz staciju, lai stundu sēdētu dīvainā transporta līdzeklī un baidītos no tā, kas tur sanāks. neviens jau nebija Hurricane L saticis kādu pusotru gadu. Olomouc stacija toties ir kaut kādā industriālā nekurienē. pa ceļam ir apmēram četri strīdi ar Hurricane L, kura grib mūs piespiest braukt ar tramvaju, bet mēs turpinam atteikties. 2 km var noiet, dude! ejot no galvenās stacijas visi brīnās un nesaprot, kas tieši kaiš šai varoņpilsētai. izskatās baisi, vispār. bet nu, kas izdarīts - izdarīts, tagad te.

ieraugot Hurricane L visi iesaistītie atplaukst smaidos un metas hagoties un visādi citi priecāties par. viņa aizved mūs uz kaut kādu barčiku kaut kādā alley. padzirdot mūsu vīntonika pasūtījumu, viņa pasūta sev arī tādu. un, ka sāk runāt, tā visiem noraujas drusku jumts. saprotiet, zajai tur visādi dzīvē jaunumi, vēl nezin kas, un tas viss tiek pasniegts čehu valodā. Hurricane L taču nerunā īsti angļu valodā. kad atnes dzērienus, zaja izdzer uzreiz apmēram ceturtdaļu glāzes. visi apm novērtē, ka slāpa laikam. vispār mēs tur savā starpā cenšamies koncentrēties uz čehvalodas comms, bet nu. man laikam gāja visgrūtāk. tomēr kaut kā pa visiem sakomunicējāmies. izflirtējāmies arī vienkārši apburoši. zaja joprojām ir tik pat jestra un fantastiska, kāda bija. divas stundas ar vienu pārtraukumu, kad viņai bija kaut kas cits jāizdara, tas bija totāli mindblowing hurricane exp. beigās zaja sabučoja mūs abus, piesolīja palikt sakaros, un aizgāja atpakaļ darbos.

ballītes orgkomiteja toties nolēma pasūtīt vēl vienu vīntoniku katrs, jo vajag nedaudz atiet un vispār attapties pēc. visi tādi sēžam sirsniņās uz Hurricane L, mēģinam atslābt. tiek saprasts, ka pulksteņa rādījumi nozīmē, ka ātri jāpaēd un jādodas uz staciju. nebija pārāk viegli atrast vlak vakarā, kurā vēl būtu brīvas vietas, būtu stulbi papist. kad tikām uz staciju un iekāpām vlak, kurš kavēja, ja kas, sēdējām un nesapratām, kas īsti notika. bet la, ka notika.

vlak uz Prāgām toties mūs iebāza kaut kādā slovāku vagonā, kurā viss bija slovāku valodā un nestrādāja kondicionieris. un ne blakus vietās. bija karsti, bezgaisīgi, milzu troksnis no atvērtā loga, man blakus bija 55+ vecuma zaja, kura rātni nočučēja visu ceļu, ik pa brīdim iekrācot man ausī. priekšā kaut kāds garmatains čuvaks skatījās Casino Royale. mēģināju gulēt, izlasīju visu pasaules tvitteri, bet nu kaut kad ta beidzot nonācām Prāgās. tad jau Brāļu barčiks, pivcis un atslābums.

ballīte visa sarosījās sestdien iet iet. vienīgais, ka man bija jāstrādā. iekāpu tramvajā, izvilku laptopu, strādāju, iekāpu busā, strādāju, gāju pāri ielai ar laptopu rokā un strādāju, tramvajā strādāju, skrēju uz vlak un vlakā strādāju. otrā vlak kaut kā savācu visu puslīdz un iebāzu laptopu somā. pacēlu galvu, izkāpu un.. atradu sevi jobanā Morāvijā. Lukavice na Moravě, ja gribam būt precīzi. neko, tā notiek, ies uz Šumperk, kas atliek.

sākumā nebija pa trasēm, bet vienkārši visādiem ceļiem, veloceļiem un tādām mistiskām takām. satikām čūsku, kura ļoti steidzās kaut kur. satikām trusi, kurš arī bija aizņemts ar savām svarīgajām darīšanām. nav karsts, nav auksts, ir ok. ejam. ik pa brīdim kaut kādi jēzuliņi un tā. VZ nolēma sākt tos skaitīt.

kaķ: es jau biju aizmirsusi, ka Morāvijā pavements are not a thing.
aizgājām līdz kādam miestam, a tur trotuārs!
VZ: skaties, trotuārs!
kaķ: uhti!
VZ: jā.
kaķ: unless nav uhti.
VZ: tā ir dīvainākā dilemma, kas pēdējā laikā bijusi.
bet tad pārgājām uz sarunu, ka pilsētas galvenais trotuārs un gan jau, ka cilvēki tur iet pastaigā svētku dienās, on anniversaries un tā. bet nu neko, ejam.

kaut kādā citā miestā beidzot sākas iešana pa trasēm, norm. ejam. īsi pirms Brničko satikām dahuja govis un aitas. ejot tālāk arvien labāk bija redzams tas kalns, kurā pagājušoreiz uzdzina.
VZ: es atceros to pamesto mā tur kalnā.
kaķ: jā, tur bija miskaste!
atviegloti secinājām, ka tiešām nav tur vēlreiz jākāpj augšā, bet var lepni nogriezties uz otru pusi un lēnām un ilgi uziet citā kalnā, lai uzreiz no tā noietu nost. aizgājām kaut kādā dīvainā mežā. ar visdīvaināko skatuvi ever. nosmējāmies arī tur.

vēl kaut kur pa ceļam tika secināts, līdz ko VZ izlēma skatiīt jēzuliņus, tā viņi tupa visi beidzās. neko. netālu no Šumperkas jau uzradās vēl viens, kuram bija krustā saspraustas puķes.
kaķ: es ceru, ka those flowers are as fake as the whole premise of the religion.

Šumperkā toties atradām, ka viņiem ir pašiem savs Č. noņirdzāmies visādi ejot pa. bija grūti atrast, kur apēst ēdienu, bet nu kaut kā visi savācās. viesnīca atradās. aizgājām uz barčiku Dakota, bet nu, tur dod vietējo pivci, kas nav pats kļovākais. tur es vēl mazliet pastrādāju. bet atkal mani dīdīja nemieri atrast to barčiku, kur mēs la jestrojāmies pagājušoreiz. browsēju gūgles kartes, VZ arī kaut kādā brīdī pieslēdzās, arī sāka. es beigās atradu ta! Dublin bar, tak, nu! orgkomiteja savācās, sagrupējās, aizgāja uz Dublin bar. tur, protams, ka bija skaļi cilvēki āra barčikā, tāpēc gājām sēdēt iekšā. bija vispār jestri un nosmējāmies visādi. tiešām kvalitatīvs barčiks. un bārazaja, kad viņai tika paskaidrots, ka nevajag prasīt, vajag tik liet nākamo, kad šitas iet uz galu, paklausīgi tā darīja. kad nonāca līdz skumjajam rēķina brīdim, izrādās, ka neņem kartes. viena no bārazajām izsauca globāla apmēra sajūsmu barčikā, kad zīmēja uz papīra lapiņas, kā VZ aiziet uz bankomātu. VZ atgriezās un teica, ka solītos beņķīšus neesot redzējis, bet pie cash esot ticis un tad jau visi apm.

Šumperkas viesnīca, kas Grands, ir lēta, samērā vienkārša, mazliet dīvaina, bet nekas really worth mentioning.

nākamajā rītā orgkomiteja ar mokām pieceļas, pagrozās, savācas un iet čekoties ārā. izejot ārā lēnā garā aizdodas uz Red Rat iestādi. tas kakbe ir mex restorāns, vane, bet tur ir lielisks pagalms un fantastiski absurds viss. zvēriņi toties izvilkti brīvībā, bet abjūzoti by kinderi. vājprātīgi gards ēdiens un čill. pačillojām tā un šitā. tējas, kafijas, mex limonādes, silti, saulaini, čill, smieklīgi. mazliet pabakstīju darbus, bet vispār viss tāds totāli patīkams un svētdiena uz terases. rodas domas par brokastu uzēšanu, tā kaut kā.

un tad atnāca ziņa no Hurricane Luckas.

citās ziņās, man tinderī ir piesities kaut kāds fuckboy. pēdējās pāris dienas esmu veltījusi tam ne vairāk kā 10 minūtes each day, lai viņu kvalitatīvi uztrollētu. būsim godīgi, es esmu daudz labāks fuckboy nekā viņš, jo man nav seksuālā entitlement spiediena uz smadzeni, toties ir krietna deva cinisma. bet šodien tā paskatījos, ka atkal atrakstījis un bez lasīšanas jau secināju, ka apnicis jau ar šito. pieķersies labāk jaunai Spoķika listei.

bet darbā visi ir sajukuši prātā. visi zina, kā tas ir, kad releases to production get pushed back. bet, vai jums kādreiz ir bijis moved forward? un ne tikai moved forward, but doing it live, no downtime. :D pie tam, ar meetingā pieņemtu lēmumu, ka par šo faktu pacientiem pateiks _pēc_ release. nē nu. man ta kas. darbs ir darbs ir darbs, kamēr ir laptops, tikmēr jau easy.

kas liek atcerēties, ka nesen biju sākusi taisīt listi ar to, cik Čehijas pilsētās / miestos būts atkārtoti, vane. bet nu, to laikam vērts taisīt tikai kaut kad ziemā. bet tagad aizdomājos, cik ne-mājās es esmu nostrādājusi release weekends. ja tā padomā, tas ir darīts no:
1) Šumperk, tur tajā texmex ēstuvē, kas žurka,
2) Notts,
3) Manchester,
4) vlak pa ceļam uz Mnichovice un tad vēlāk no miesta Sázava various barčiki,
5) Prāgās psihenes pagalmā,
6) London Heathrow Airport.

local historian returns. šoreiz ar stāstu kā we've normalised new levels of insanity.

līt sāka piektdienas naktī. lija, kad pamodos, lija, kad pamodos vēlreiz un tas viss. lija, kamēr brokastoju, lija, kad ballītes orgkomiteja savācās un gāja uz tramvaju. lija visu ceļu uz Nová Ves I, kas ir īsi pirms Kolín. izkāpām no vlak un joprojām lija. visi tādi lepni aizgājām iet uz Nymburk. nav īsti skaidrs, kāda ir tā Nymburk vilkme, bet, kā izrādās, ir.

kad izvēlējāmies maršrutu, kaut ko tur žāvājāmies par to, ka gar upi, gandrīz plakans, visādi veloceļi. izklausās bōring, vane?
sākumā tiešām bija mazliet bōring pa asvaltu. (starp citu, mans mīļākais segums pa ko iet ir betona bluķi) bet tad jau, protams, ka jāiet mežā, nu, dubļos, really. mēs gan gandrīz papisām šito, jo aizrāvāmies rijot plūmes no kokiem. sākumā vispār bija tīri norm, nu tur akmeņi, čiekuri (sen nebija bijuši čiekuri!), līst uz galvas gan lietus, gan no kokiem. un tad gar upi. tas noteikti nebija veloceļš, tas nebija ceļš, tā bija šaura (un dubļaina) taka. kura ar katru metru kļuva arvien aizaugušāka un aizaugušāka. brīžiem nevarēja iet taisni, bija jāložņā pieliekušamies. dubļi, protams, dubļi. nātres manā garumā. es esmu diez gan pārsteigta, ka man ir tik maz skrāpējumu pēc tā visa, bet tie, kas ir, visi diez gan asiņaini. visu laiku sejā sitas zari. jāpievērš uzmanība katram solim, jo viens neveiksmīgs solis pa labi - esi sasities pret vismaz pieciem kokiem un ieripojis upē. nātres, nebeidzamas nātres. apsvēru domu vilkt nost savu slapjo garroku kreklu, bet attapos, ka tas pasargā manas rokas no zaļās augu valsts, un slapjuma ziņā nav starpības - on/off.

kaut kādā brīdī beidzot dod iztaisnoties un sanāk paiet drusku nost no upes. liekas, ka var atvilkt elpu? nē. jo sanāk iet pa kukurūzas lauka malu. kas ir vispār viena vienīga dubļu slidotava. nav nevienas vietas, kur droši nolikt kāju. ir tikai superslideni dubļi un kukurūza. bet kaut kādā brīdī, protams, ka ballītes orgkomiteja... nu VZ secina, ka ģeniālais mapy apps ir tupa nofrīzojis viņam. es izvelku savu un secinu, ka, jā. mēs pilnīgi lieki ciešam. mums bija jābūt atpakaļ pie upes. ballītes orgkomiteja bez vārdiem saprot, ka neslidināsies atpakaļ visu to gabalu, mēs neesam tālu no turienes, kur jābūt. tupa ies mežā un ies uz upi. pamanīju pirmo vietu, kur vispār var ielīst mežā, pa ceļam arī beidzot var iekāpt zālē, kur nodabūt kaut cik dubļus no kedām, kuras nupat sver divreiz vairāk nekā parasti. tiek secināts virziens, kurā ir upe, un visi savācas un literally lienot pa mežu aizlien beidzot līdz takai.

uz takas, protams, ka džungļu stāsts sākas no jauna. nātres, slapji zari, dubļi, šaura taka, zemi zari. visu laiku tiek dzīta diez gan kvalitatīva huiņa, apņirdzot visu. jo nu, paši saprotiet - ir diez gan absurdi būt šajā situācijā. VZ saprot, ka laikam nāksies iegādāties mačeti, bet nu, kaut kad citad, jo tagad neesot vērts, jo uz current location jau nepiegādās anyway. bet nu kaut kad jau džungļi beidzas, visi atviegloti nopūšas, kad dod iziet uz ceļa, kas ir kakbe akmeņu nobērts, gandrīz legit ceļš. also, dod iztaisnoties. izgājām pēdējo posmu cauri mežam un pa laukiem visādiem, bet salīdzinoši daudz mierīgāk, līdz pilsētai Poděbrady. (starp citu - asvalts ir mans otrs mīļākais segums, pa kuru iet.)

tur parunājām, ka teorētiski pastāv iespēja opt-out, bet neviens to neuztvēra nopietni, jo tālāk kakbe solīja norm ceļu. veloceļu. ja kas, Poděbrady ir viena no garākajām mazpilsētām, kādai nācies iet cauri. izgājām, pa veloceļu mierīgi, vairākas reizes vēl salīstot, viļoties negatavās plūmēs pa ceļam, aizgājām tak uz Nymburk. smadzene pļuk, kājas dubļos līdz ceļiem, aiz auss asiņains skrāpējums, pusslapjas drēbes, pēdas drusku smeldz. neko, ies uz pilsētas smalkāko restorānu ēst un pivci, mūs tur pazīst jau.

endo saka 25.1 km, bet mēs neieslēdzām laicīgi, domāju, ka ap 26 km. apple health apps saka, ka no pusnakts līdz pusnaktij noieti 30 km kopā tajā sestdienas datumā.
ballītes orgkomiteja apm secina, ka šī pieredze ļaus pagarināt iešanas iet sezonu. atvainojos jau iepriekš par cibspamu.

Hotel Sázava.

protams, to neatrast bukingkomā vai ekspēdijā, bet gūglē. piezvanot uz šo iestādi, var nobukot istabu. zaja esot prasījusi, kad mēs būsim, VZ teica, ka pēc stundas, zaja esot teikusi, ka nu tad pagaidīšot mūs. aizejam, tur kaut kāds restorāns ar pjaniem cilvēkiem, aizejot otrā pusē, kur likās, ka būtu reception, ir vienkārši back door, kas ir aizslēgtas. neko, gājām atpakaļ uz restorānu un gājām caur turieni. pieceļas no galda zaja, kura apjautājas, kāda mums te vajadzībiņa. ā, mēs te gribam palikt, ok. zaja izraksta mums kvīti uz papīra manuāli un paprasa krōnas. kartes, protams, ka neņem. kur bankomāts? zaja nevērīgi attrauc, ka tak laukumā. pie jautājuma, vai nevar samaksāt vēlāk vai no rīta, zaja apdomājas un vispār gribot drīz iet mā. rīt arī negribot nākt no rīta. nu ok, lai atstājam viņai naudu istabā uz galda. tad viņa paņem atslēgas no skapīša un paskaidro, ka restorāna ieejas puse paliktuvē būs slēgta. bet! tajās aizmugures durvīs, rekur šitā atslēga atslēdz šitās. un ved mūs augšā. protams, ka jākāpj uz pēdējo stāvu un, izejot cauri koridoram, kurā ir divas istabas ar ciparu "8" uz durvīm, nonākam pie durvīm ar uzrakstu "aparte". te man radās aizdomas.

istabā ir četras gultas, trīs dīvāni, krēsli, ledusskapis ar uzrakstu "goddess", mikroviļņu krāsns "luxtronic" skapis, teļiks, divi galdi, paklājs nez kāpēc ir uz grīdas, nevis pie sienas. vannasistabā ir pods, divas izlietnes, stūra vanna bez dušas aizkara. istabas koridorā un vannasistabā gaisma ieslēdzas automātiski. uz viena no galdiem ir divi alus kausi, dažas krūzes, daži šķīvji, dīvaini galda piederumi, kuru pielietojums ikdienā nav gluži skaidrs, cukurtrauks ar cukuru, sāls, pipari, tējkanna.

izejot no vannasistabas VZ man teica, ka dušošanās nebūs tāda, pie kādas pierasts, bet negribot man sabojāt pārsteigumu. pārsteigums, protams, izrādījās tāds, ka ūdens tek tikai pa krānu un to nekā nevar piedabūt tecēt pa dušas galvu. vannu nevar pielaist ar ūdeni, jo nav notekcaurules aizdambējamā. vispār arī aukstā / karstā ūdens menedžments bija salīdzinoši fiddly, bet varēja kaut kā tur tomēr tikt ar to galā. uz fēnu es pat necerēju.

kad vakarā prasījām zajai, cikos jādodas prom no rīta, viņa teica, ka nu, nav baigi agri, varam līdz divpadsmitiem. ko no rīta ļoti novērtēju. tad nu divpadsmitos pagrozījāmies, atstājām cash un istabas atslēgu uz galda, kāpām lejā. starp citu, vienai no istabām labeled ar 8, bija mazliet vaļā durvis, kuras centīgi virinājās. lejā tiek secināts, ka pilnīgi visas durvis uz āru ir aizslēgtas. kamēr VZ kāpa augšā pēc atslēgas, es sadzirdēju veļasmašīnas skaņas. tātad zaja bija tur bijusi. tagad, protams, neviena nekur nebija. atslēdzot ārdurvis, protams, rodas mazliet cita rakstura jautājumi. piemēram, ko tagad ar atslēgu? tiek apstaigāta teritorija un nekur nav solītā bunduļa, kur iemest atslēgu. VZ nopūšas, atslēdz ārdurvis, uzkāpj atpakaļ uz mūsu istabu, atstāj tur atslēgu, kāpj lejā.

visticamāk nekad neuzzināsim vai tad, kad zaja atnāca uz darbu, istabā joprojām bija cash un atslēga uz galda.

pēc visa tā tikai aiziets uz vietējo Kozlovna, kas pie stacijas. ieraugot, ka pasūtījumi tiek pierakstīti elektroniskos devices, rodas cerība, ka te varēs norēķināties ar karti. kā vēlāk izrādījās, tas bija maldīgs assumption. toties ēdiens tur bija abnormāli lēts, gards un varēja iegādāties pusporciju! vienīgais, es viņiem ieteiktu izlikt arī kaut kādu dzērienu menu, lai nabaga tūristiem nav jāmin, kādi tieši dzērieni ir viņu piedāvājumā. to apteksni, kura neko īsti nemāk, laikam jau nevar aizvietot ar citu, jo drošvienka nav jau neviena cita, ar ko aizvietot. motivācija iekārt griestos projektoru, facing towards the glass door to the garden, arī nav manam prātam gluži obvious. bet nu, tāda tā Sázava laikam. labi, ka ir Prāgas.

Par pārējo vēlāk, bet šobrīd gribas pateikt, ka apbrīnojamajā pilsētā Sázava ir spēļu klubs Herna (tas, kurš līdz trijiem, nevis pie laukuma līdz pusnaktij), kur servē tikai members only. No vakardienas viņiem tur legāli ir reģistrēti kā members, visticamāk, pirmie divi latvieši. Lūk.
Barčiku vispār iesaku un rekomendēju. Bet vienai no tualetēm ir fiddly lock, also dvieļu dispenserim vajag pamāt pretī, lai tam nav vientuļi, bet rokudvieļus var negaidīt.

Par vienīgo bankomātu pilsētā, the most absurd hotel un iešanu iet pa / pēc lietus, lai te vispār tiktu, to no komputārora.

kā jums liekas, ko ballītes orgkomiteja darīja sestdien? gāja iet, protams, d'oh!

protams, ka sanāca no galvenās stacijas izbraukt stundu vēlāk nekā sākumā bija plānots, bet nu, šoreiz vismaz bija tikai pusstunda ar zilonīšvilcienu.

ierodoties Říčany, zaļā trase mūs izvadāja pa visu miestu, pirms ļaujot tomēr caur restorānu aiziet mežā. bija jāiet cauri dažiem creepy mežiem, vēl viss kas. pie pansionāta, kurš atradās mežā, protams, bija pie kokiem sakarinātas koka visādas... emm.. "figūriņas" liekas stulbs vārds, bet man grūti izdomāt ko labāku. nu, no zariem sataisītas, sakrāsotas, dažas vēl ar audumiem un pogām apdarinātas hujetas. dažas čūskas atveidā, kas tur cilvēciņi, nesaprotamas hujetas. nu tā. kā jau pie pansionāta meža vidū, nu!
akmeņi un čiekuri bija biezā slānī. sanāca vispār vairāk kāpt no kalna lejā pa milzu stāvumiem nevis kāpt augšā. kas it kā liekas kā uzvara, bet, ja godīgi, es konkrēti sabeidzu ceļus.
pārēdāmies plūmes. plūmes, plūmes un plūmes. uh! bija arī viens ķiršu koks, kuru aplasīt.
bija vairākas reizes ļ dīvainos veidos, incl. lekšana, jātiek pāri upēm. viens no momentiem dzīvē, kad es ļ, ļ tomēr atkal gribu būt garāka. pie vienas lekšanas paudu emociju, ka man bail. neviens no mums neatceras, kādā valodā. nav jau tik svarīgi laikam.
gājām laikam trīs reizes pa zaļo trasi, vienreiz pa dzelteno, divreiz pa sarkano, iespējams, ka arī pa zilo.
it kā bez tādiem milzu ahtungiem, bet tomēr saguruši un nogājušies nonācām Český Brod. atradām arī ēstuvi, kur dod sēdēt ārā. pivcis bija dievīgi. paņēmām arī ēdienu. cilvēki, neviens, neviens hjūmanis _nav_ spējīgs apēst To Visu, ko uz viena šķīvja viņi tur savieto. kad es biju pārēdusies līdz nemaņai, manā šķīvī nevarēja īsti redzēt, ka vispār kaut kas būtu gājis mazumā. VZ gāja drusku labāk, bet arī netika pieveikts.

pēc nelielas apspriedes orgkomiteja nolēma doties atpakaļ uz Prāgām. jo atkal varēja kā cilvēks 40 minūšu laikā aizbraukt ar zilonīšvilcienu un tajā Český Brod anyway ne bookings, ne expedia neuzskatīja, ka tur vispār ir paliktuves. gūglēt un zvanīt neviens pat neapsvēra.

Prāgās toties orgkomiteja izsvēra Jiržikbāru vs SpB Gabinkas maiņu un nolēma par labu Gabinkai. tas arī kā lēmums vispār izrādījās foršs.
visi apm.
endo saka 27.2 km

lingvista blodziņā varu vēl pastāstīt par valodu diskotēku galvā.

Vācijā, vane, visi runā vāciski. un es sapratu apmēram visu, ko man saka, jo nu, tās nemēdza būt pārāk intelektuāli sarežģītas sarunas. bet atbildes man visas galvā formulējās čehiski, tad attapu, ka čehiski nesapratīs. nākamā valoda, pie kuras smadzene sniedzās, protams, ka bija spāņu. un reizēm attapu tomēr kaut ko atbildēt vāciski. pārsvarā gan VZ pirmais paguva noreaģēt ar atbildēšanu angliski, ka nesaprot vāciski, kamēr es tur galvā šķetināju, kura valoda ir kura.
ir smieklīgi.

bet manā personīgajā blodziņā varu pastāstīt to, ka sāk konkrēti beigties interese par maniem abiem aktuālajiem mindfucks un to regular comms. apsveru domu pateikt šiem cilvēkiem, ka man vajag nelielu pauzīti, bet nav spēka ar to dealot. un līdz ar to gribas to visu salauzt un izbeigt pavisam, kam toties neredzu līdz galam profit, jo interese varētu atgriezties. labais tajā visā ir tas, ka toties tagad ir mazliet headspace pakustināt mazāk regulāras comms, kas atkal sagādā mazliet vairāk līksmības.

Vispār Frankfurte likās dīvaina ar kaut kādu random vecpilsētu kaut kur, kur es nesapratu, kāpēc tur bija vecpilsēta. Bet nu, labi, ka tā, jo tur bija ierīkoti āra barčiki. Protams, ka ballītes orgkomiteja stāvēja vismaz piecas minūtes, nespēdami izvēlēties. Bet ballītes orgkomiteja ir izkopusi barčiku skillus un dažādu iemeslu dēļ, tas bija mums labākais barčiks no tiem trijiem.

Tur laukumā arī cēla skatuvi. Nezinu kā to proper aprakstīt. Tur tie cēlāji likās, ka pilnīgi neko no skatuves celšanas nezina. Also, vienā brīdī lēja ūdeni pāri sētai, tikai pēc tam apskatot, kas tur otrā pusē. Nu, lai arī kas tur bija, tad tas bija slapjš.

Un pēc TY giga kongresnamā, gājām uz barčiku. Gūgle teica 1 h 56 min, bet we broke speed limits un aizgājām ar kājām apmēram pusotrā stundā. Cerams, ka gūgle nepadomāja, ka tagad tādā ātrumā tiks iets vienmēr.

Tagad toties ČD vlak ekrāns sola, ka šas jau dos Prāgās kāpt ārā no bundžas.
kaķ **nožāvājas**
VZ: nedari tā! Varētu padomāt, ka barčikā. Es jau sapriecājos, bet paskatījos apkārt un noskumu.