Trash panda

vakar saņēmos un aizbraucu ar Gariju pie Borgija uz countryside. uz village, kurā nav mobilā signāla. mūs tur visādi puķu piestādītā dārzā sabaroja, sadzirdīja, izveda pastaigā pa pļavām, mazliet mežu un visādām takām. bija tiešām ļoti zaļš un skaists. tiešām bija patīkami un lieliski. nosmējāmies visi. vakarā sabaroja ar korejiešu ēdieniem. desertā pasniedza mojito sorbertu. uh! tad Garijs aizskrēja mājās. es paliku pa nakti. man tur bija sava istaba un sava vannasistaba (ar zirnekli vannā).

šodien pamodos un drusku mocījos ar saņemšanos celties. jo nu, biju ļ nogurusi no socializēšanās. Borgijs visu laiku runā. bet nu, vismaz man maz jārunā. kaut ko šodien atkal aizgājām izstaigāt, arī pa vineyard. visādi jestri bija atkal. tad uzradās Kens, kurš bija totāli pārsteigts mani tur ieraugot.

tagad gan jau atpakaļ Lielmiestā, atpakaļ mājās. rīt laikam atgriezīšos arī darbos. bet kāpēc mājās joprojām ir alus krīze?

jo dienu pirms došanās uz countryside un iešanu iet, ir jāaiziet paiet. tad nu tādā normālā solī devos ārā. saule spīd, ausīs skan BirdPen, nu lieliski, vai ne? soļoju pa iepriekš nezināmiem ceļiem, devos tādā kā Hammersmith virzienā. gāju un domāju visādas domas. labas domas, ne tik labas domas, mēģināju paskaidrot sev visādas lietas. par to gan nezinu, cik tas veiksmīgi bija. bet nu, kamēr iet, tikmēr jau viss labi. kaut kur pēc kādiem 4 km sapratu, ka vispār vajadzēja kaut kādu saules krēmu uzsmērēt. nopūtos, nolēmu, ka neiešu tagad meklēt tuvākos Boots šajā residential area, ies vien iet tālāk. atradu kalnu, kurā uzkāpt, jo kurš negrib uzkāpt kalnā? pēc laiciņa arī nokāpu no kalna lejā, jo kaut kad jau tam kalnam jābeidzas. pēc 7.4 km sapratu, ka, ja es gribu rīt būt normāls gājējs iet, tad turpmāko ceļu būtu prātīgāk braukt ar tūbiņu. (ha! es nebiju braukusi ar tūbiņu kopš 8. aprīļa.)

jūtos pelnījusi alkoholisko ledus tēju, jo nez kāpēc mājās ir alus krīze.

kaķ: kad nomirst, tad taču vairs nesāp galva, vai ne?
Gā: es nezinu, bet ja ir jāpārdzimst, tad simpunkt atkal sāp galva.
kaķ: es centīšos nepārdzimt.
Gā: it kā tev būtu izvēle
kaķ: ja nu neviens nepamana, ka es kaut kur klusiņām nomirstu savā nodabā un nepārdzimstu.
Gā: neticu. kāds pamanīs un uztaisīs drāmu. kāds nomirušais radinieks.

bet vispār pēdējā laikā ļ liela daļa lēmumu un domu tiešām ir par to moving lietu. pie katra pirkuma sanāk piedomāt, vai es to gribēšu ņemt līdzi. ja nē, tad nepērku. un visādi citi lēmumi. ir arī visādi lēmumi kā "vēl pēdējoreiz gribētos" (aizbraukt pie Neō) vai arī "jāsaņemas beidzot izdarīt pirms" (aizdoties uz Edinburgh). arī izklaides šeit izvēlos tādas, kuras "ir tā vērtas", pēkšņi nav bail pasēdēt mājās un paskatīties serčikus, ja liekas, ka varbūt tomēr nav gluži my cup of tea.

vakarā ies pasēdēt piemājas barčikā, šovakar Džemmas shift. that is my cup of tea pint of cider :)

trešajā maijā ir vēlēšanas. nākamais partijas kandidāts, kuram es atvēršu durvis, var sagaidīt no manis aptuveno tekstu par to, ka I'd rather you were a serial killer and killed me because this feels more like torture than dying by an axe murderer's hand.

( tematiska millennials are killing pikča )

grupai Placebo Rush jau ir zināms otrā albuma nosaukums - When Everything Was Beautiful And Everything Hurt.

šodien laikam ir viena no tām dienām, kad kaut kā jācenšas izdzīvot līdz vakaram.

divi dažādi barčika pacienti vakar man pajautāja, vai es esot atnākusi skatīties futbolu. pacēlu galvu no telepurķa un taisīju O_O grimasi.
PĪ toties teica, ka es izskatoties jestra, vienmēr smaidot. pacēlu uzaci un apņirdzos. dude.
rumānis beidzot saņēmās un atsāka ar mani runāt. teica, ka neesot tādas lietas kā dzert par daudz.
barčika landlords Leo apjautājās, kur es bijusi pazudusi. patīkami patērgājām par Prāgām, kā mums visiem tur patīk.
Kornelam gan vakar viss likās totāli norm un lika mani mierā, ja neskaita dzērienu liešanu un naudas iekasēšanu.
es toties pēc zvana gāju mājās iedzert un atpūsties no tā visa. vispār biju gājusi uz barčiku pagrumpoties savā nodabā, pasēdēt telepurķī, nu tā. un nē, būšana barčikā savā nodabā nav uzprasīšanās. nē nu ok, Leo bija jauki, ka painteresējās un saruna bija ļ nekaitīga, pat mazliet sapriecēja.

cilvēk, tu aizej uz lokālo barčiku un bārmene uzreiz tāda tev durvīs jau saka, ka labi, ka tu vēl te. viņa ar Rāžu esot abi domājuši, vai es jau pavisam prom, bet izrādās, ka ne. turpina ar sūdzību par to, ka jau divas dienas sāp galva. vispār tas un šitas. un maiņa par lēnu velkas. piebalsoja man, ka futbols teļikā huiņa. nu vispār viss, nu! arī sasodīti nīgra visa, bet mēs ar viņu par visu atkal nosmējāmies. īpaši, kad viņa iebēra sāli sev kurpē. arvien pārliecinos, ka nīgrums nekā netraucē smieties par visu.
barčiks, vane, trešdienās veras ciet 23:00. 22:50 ierodas vesels bars. Džemma lej un taisa uz mani acis, ka viss besī. salej tāda un nāk pie manis, saka: "I should have locked the door!" es, protams, piekritu, jo kas tur kam nepiekrist ta.

rumāņi toties nu turas no manis tomēr pa gabalu. pienāca tur pieklājīgi small talkot, bet vispār turas pa gabalu.

tagad nesaprotu, kā rīkoties. rīt uz actual ofisu plānā bija iet. bet man te buzz.

cik tālu esam nonākuši.
man atsūtīja epastu no online grocers, kur es ik pa laikam (apmēram reizi mēnesī) iepērkos, kad vajag smagas lietas dabūt mājās. viņi saka, ka viņi vispār piedāvā servisu, kur "Each week, we'll place a suggested order for you based on what you usually buy."

es drošvien peldētos tonikā un tad ietu atpūsties kaķu smiltīs. jo pārējie produkti nu jau pārāk variē. ā nē, vēl tualetes papīra pilis varētu taisīt, kamēr pa tām smiltīm dzīvojas.

plāns kā māja, protams.

vispār, kopš es cibā ierakstīju, ka māku gulēt, organisms ir nolēmis mani uztrollēt un nemācēt gulēt. ja neskaita pa dienām, protams, tad visi gudri.

nujā. ar mokām beigās aizmigu. tad pamodos ap sešiem, atviegloti nopūtos, ka vēl var gulēt. ap septiņiem sāka zvanīt visādi modinātāji. atcerējos, ka biju piesolījusi iet uz ofisu šodien. nopūtos, pavārtījos pa gultu, pasnaudu, padomāju depresīvas domas, piecas reizes pārdomāju, ko darīt. bet nu, pēc kāda laiciņa saņēmos, piecēlos. duša, tas viss. uzliku saulesbrilles un gāju uz staciju. iekāpu vilcienā. un 32 minūtes braucu divas (2) pieturas, kas parasti aizņem apmēram 2 (divas) minūtes. nezinu kā citiem, bet tad man beidzās pacietība, kāpu ārā, rakstīju ziņu darba čatā, ka nu, sorry guys, I'm going back home. ņēmu busu un braucu mājās. jo tieši šorīt kādam bija izdevies pakļūt zem vilciena un sapist visu sisķiku.

atzīšos godīgi, tas ir ļoti dissatisfying.

toties, kad atnācu mājās, kaķis ļ nopriecājās un skrēja uz bļodiņu, ekspektēdams barošanu. jo, tā dara.

also, urbj.

ak jā. beidzot paskatījos tajā reklāmā, ko tur UK ar EU izdomājuši par nabaga dirty immigrants uz salas. nezinu kā citiem, bet man liekas uzjautrinoši. secināju, ja gribētu palikt, mierīgi varētu. bet, mīļie ļauži, negribu tak.

ir aizdomas, ka jālien no migas ārā. te aiz loga kaut kādas jocīgas skaņas. sākumā aiz inerces padomāju, ka urbj, bet tad sāka arī urbt un sapratu, ka tā skaņa ir kaut kas cits. nē nu, urbt jau rimās, tagad ir jocīgā skaņa un motorzāģēšana.

man netraucē, ka dzīvei kā tādai nav nekādas tur baigās jēgas. man netraucē, ka mana nāve neko universā nemainīs. netraucē, ka neko neatstāšu "mantojumā". esmu ļoti here and now cilvēks. gan priekos, gan arī bēdās. gan esot labā momentā un nosmejoties labā kompānijā. gan arī kā es deal'oju ar issues. un pati esmu ar to diez gan mierā.

bet tas, kas mani tomēr traucē un moka ir, ka tā bezjēgas dzīve ir jāuztur vergojot kaut kāda nesaprotama kopējā labuma vārdā, kas vislabāk atmaksājas dažiem (citiem) cilvēkiem. un nē, darba maiņa nekā tur neko nemaina. ok, šis darbs nav sliktākais. šis ir viens no labākajiem darbiem, kas bijis. bet tas nekā nemaina to, cik vājprātīgi nogurusi es esmu no tā, ka nevaru atļauties nestrādāt. vai nevaru būt Bernard Black ar savu grāmatveikalu, kuru varētu atļauties to run at a loss.

saruna sākās ar Džemmas stāstu par thongs un her gran (don't ask). tur izvērsās saruna..
piedzērušais īrs kaut ko tur dīvainu grimasi sataisa.
Džemma: don't tell me you've never worn a thong!
PĪ: not in here.
...
Džemma: I bet every man has worn woman's underwear at least once!
PĪ: only for her benefit.
...
PĪ izveic monologu, kāpēc sievietes var valkāt vīriešu drēbes un tas ir ok, bet uz vīriešiem jocīgi skatās.
Džemma aizdomājas un ir neliela pārdomu pauze.
Džemma: what would you do if a woman took her trousers off and there was mens boxers?
PĪ: I'd be delighted! a woman taking off her clothes on front of me! It'd be great! delightful!
Džemma: any woman? I thought you had standards... you told me earlier that you had standards...
kaķ: that was a few pints ago.
Džemma: you've been coming here for too long.

kaimiņi klausās regeju un ik pa brīdim urbj. tad viņiem uzkārās dziesma, kas izklausījās kā sound effect.
sestdien arī urba, tieši tad, kad es gulēju. tieši guļamistabas mājas pusē.
apsveru domu uzlikt kaut kādu savu mūziku.

esmu tiešām sapratusi, kā var būt draudzības, kas atrodas un notiek tikai vienā vietā. es it kā zināju, ka ir tādi darba draugi, ar kuriem draugojas tikai darbā. bet beidzot esmu sapratusi un novērtējusi, kā var draudzēties tikai lokālajā barčikā. nekādi telefona numuri, nekādas sarunāšanas, nekādas ārpuspaba aktivitātes, bet toties pabā var izrunāt visu ko, visādi uzjautrināties, gan raizes pastāstīt, gan apmainīties ar padomiem par local matters un tā. no commitment, no nothing. just here and now. and somehow it feels more genuine and more human than some of my past "close friendships".

bet nu, nav arī tā, ka tagad tikšu vaļā no visiem palikušajiem draugiem un visādi tuvajiem cilvēkiem. tāpat arī ir visādi jauni cilvēki dzīvē, ar kuriem vēlos turpināt komunicēt un ļauties tam, kas nu tur notiek.

there's a life in this madness. un nez kāpēc tā līdz galam šobrīd nav diez ko bail no priekšā stāvošās pārvākšanās.

viens vareni successful gājiens uz barčiku. tur sākumā ienākot kaut kā nogļučiju un nepiestāju pie rumāņiem, ar kuriem nesen satusēju. piesēdu īru galā cēlā vientulībā. viens no rumāņiem samaksāja par vienu manu dzērienu, bet nu. meh. beigās mēs ar ļ nīgru Džemmu un Rāžu izsmējām tik daudz ko.

Rāžs atnāk, apsveicinās ar mani, apsēžas blakus.
Džemma ārā pīpo.
mēs ar Rāžu telepurķos.
Džemma ienāk, aiziet aiz bāra, pievēršas Rāžam nīgri: what do you want?
Rāžs līksmi: hey, Rāž, how are you?
Džemma: you can do it yourself. beer?

tik labi sajutos. apsmējām gan strādāšanu no mājām, gan drēbes, gan ceļojumus, gan lokālos restorānus. Džemma pasūdzējās par bērnkopību, Rāžs tur kaut ko bīdīja. tad karšu aparāts nestrādāja, jo wifi negāja. viss bija varen jautri.

Džemma kaut kādās ziņās izlasīja, ka čuvaks aizgājis uz ķini, šim telepurķis nokritis, šis liecies pacelt un tikmēr elektroniskā krēsla mehānisms iesprostojis viņa galvu un šis nomirījis :D
Rāžs: imagine, you just go to the movies and end up get killed!
kaķ: dude, I don't think he witnessed the aftermath.
Rāžs: yeah, but imagine :D

visādi izsmējāmies. tiešām. un viss tā pareizi labajā tonī. cik labi, ka tāds barčiks tomēr.

rumāņi pagaidīs citu dienu, kādu Kornela dienu, kad ietrāpīsim visi.