Trash panda

tātad, kāpiens lejā. pēdējais pusotrs km or so tikai palicis. labi, ka pret šo brīdi vairs nebija sen lijis un nebija viss tupa dubļi. kāpiens varbūt nav stāvākais, kas izdzīvots, bet pēc visa, kas jau tajā dienā bija piedzīvots, tas bija.. nepatīkami, teiksim tā. un diez gan stāvi. pietiekami, lai būtu jākāpj daļēji sāniski. un man, protamska, ceļa saite sāk strjomīt. tā, ka liekot kāju pie zemes, tā brīžiem raujas pati uz augšu. eh. kreisās kājas celis. tās kājas, ar kuru es kāpju uz leju pirmo. teicu daudz au un nepieklājīgus vārdus. bet nu, nekas jau neatliek kā nokāpt, augšā jau nepaliks.

ieejot miestā, mūs tur atkal iztrollē, dzenot pilsētas ietvaros pa vienīgo totāli dubļu taku caur krūmiem. ballītes orgkomiteja to ieraudzīja, noņurdēja fuckthisshit un aizgāja atpakaļ iet pa ielu. iela - using the term loosely here tho. nogurums ir diez gan pamatīgs. un te nāk svarīgākais padomiņš no visiem - apavi ir the key to all this. es esmu gājusi iet skeiteru kedās, sporta zāles naikos un tagad nopirkusi tos hiking shoes. un the difference is massive. apavi ir The Key to this.

nokāpjam lejā līdz upei pa ielu, pārejam pāri un kāpjam atpakaļ augšā uz pilsētas centru. neredzas ne veikali īsti, ne kas. barčiki ir dīvaini un ciet. neko, paliktuvei klāt nāk arī picērija. Annija man teica, ka norm picērija vispār esot, just don't order the fish. :D aizejam līdz paliktuves picērijai un noparkojamies tur. ēdiens, pivcis, tas viss. man nākas ņemt arī mājas limonādi, jo cukura trūkums ir fiziski jūtams. as in, raustās asinsvadi :D bet nu, atkopjamies mazliet. tagad jāsaprot, kā tikt pie pivčiem, kad picēriju taisīs ciet. ā un iečekoties paliktuvē arī varējām turpat picērijā, samaksāt arī turpat. thank fuck.

izrādās, ka tajā jobanā Mníšek pod Brdy visas bodes taisās ciet deviņos, deviņos! ahujeļi visi? sarunājam ar bāra zajām, ka iedos mums līdzņemamo pivci, bet nu, zajām tikai viena pusotra litra pudele ir. domīgi nīgrojamies. zajas gan kaut kādā brīdī attopas, ka viņam vispār ir 3 pudeles, kurās varētu saliet mums pivčus līdzņemšanai. VZ vienlaicīgi attopas, ka vajadzēja gūglēt benzīntankus! gūgle saka, ka ir 24 h tāds viens netālu. bet neviens nezina, vai tur arī bode vaļā, protams. bet noskaņojums ir gājis uz augšu (bitter laugh). sagrābjamies no zajām visus pivčus, ko viņas var mums saliet, nolemjam, ka anyways ir vispirms jāuziet uz paliktuvi, jo somās anyway nav vietas vēl iet iepirkties tagad. uzejot augšā visi saprot, ka iet visi benzīni nahuj, papļurkās šitos mierīgi.

ilgi apspriedām atšķirību starp penziju un hoteli. nolēmām, ka visticamāk tas ir par extra services nevis size or smth. izrunājām apavu domas. vispār kvalitatīvi noņirdzāmies.

34.2 km

(plānoti bija 34.6 km, bet ar visiem improv anyway sanāca 34.2!)

no rīta, pie čekošanās ārā, secinājām, ka arī no rītiem in reception penzijā neviena nav. paraustījām plecus, atstājām keycard tur uz galda un gājām meklēt kafejnīcu Malý Mnich. miniet, vai tā bija kalnā? protams. tur tajā vietā līdzenums _nav_ modē. toties modē ir iet uz Albertu svētdienās un pirkt visu lielākajos iepakojumos possible.

nē nu, kaut kādā brīdī hold music beidzās un sievietes balss atsaucās. paskaidrojām, ka mums te rezervācija. saruna bija daļēji čehiski, daļēji angliski. zaja mūs iebuzzoja iekšā un teica, ka atstājusi visu vajadzīgo uz reception desk. atrodam visu vajadzīgo, VZ mazliet pastrādā. jā, prikiņ, es visu to insanity nostaigāju ar laptopu somā. hehe. jāiet laikam uz barčiku, mūsdienās valuable drinking time ir diez gan ierobežots. un pa ceļam galvenajā laukumā redzējām barčiku un vjetnamiešu bodi. ā, un divus bankomātus.

aizejam uz barčiku, piesēžam ārā, ar domu, ka, ja nu kas, ies iekšā, bet pagaidām tepat pasēdēs. gluži kā Nymburkā, arī te atrodam ballīti piesēdušus pilsētas smalkākajā iestādē. pabrīnamies par cenām, novērtējam atzinīgi, ka tur dod Bernarda pivci un omulīgi piesēžam. apteksne paskaidro, ka mums zem galda ir sildītājs, kuru varam ieslēgt, ja nu kas. ēdiens, ja kas, it kā padārgs priekš mazpilsētas, bet omg lielisks. ja jūs kādreiz atrodat sevi pilsētā Stříbro, noteikti ejiet uz Restaurace Excellent. despite the facepalm name un mazliet cringe interior, tiešām kvalitatīvi laba iestāde, truly recommend. then again, tur nav diez ko daudz citur, kur aiziet. VZ vispār pat skumji nopūtās un teica, ka labprāt izzāģētu šito barčiku (un paliktuvi arī, vispār) un ievietotu kādā citā, sakarīgākā pilsētā, kur ir vēlme atrasties kā pilsētā vispār.

piezīmēšu to, ka kaut kādā brīdī VZ palūdza man ieslēgt to sildītāju (kontroles kloķis nez kāpēc bija tikai manā galda pusē). tad es uz to paskatījos vairāk. em. tur ir divas sildīšanas nodes, apkārt tiem ir visādi metālu režģi un tā. it kā sekjūri. kloķis ir grozāms uz riņķi un uz augšu ir simbols 0, tad griežot ir I, II, 0 pretī augšas 0, tad II, I un esam atpakaļ augšā. mani mazliet konfūzēja viss, bet nu, ieslēdzu uz I. iedegās viena no nodes un omulīguma faktors gāja uz augšu atkal. ļ ok exp. nosēdējām beigās līdz pat pašai slēgšanai tur ārbarčikā. pa vidu gan apmeklējot vjetnamieti, lai iegādātos pivčus un cig līdzņemšanai.

paliktuvē noskatījāmies earlier that day notikušo Katarzijas livestream gigu no Lucernas, nosmējāmies kvalitatīvi un sestdiena izdevusies. health apps at the end of the day teica 33.4 km
33.4 km - nav ko sev pārmest indeed.

svētdienā tur negāja viegli ar izčekošanos no paliktuves, jo zaja atkal bija kaut kur aizgājusi. bet nu. aizgājām atpakaļ uz restaurace excellent un tiešām kvalitatīvi pavadījām laiku ar kafijām un tad jau vīntonikiem (pirms brokastīm) (un pēc). laikapstāklis gan bija drusku huiņa, bet barčikam normāla nojume un labi aizžūžojāmies. atkal izdomājām daudz labu ideju, ja kādu atcerēšos, pierakstīšu. vēl tur bija kaut kāds čuvaks, kurš ar milzu fotoaparātu bildēja statuju, bija tūristi, bija sazinkas. dīvaini cilvēki tajā pilsētā. tur pat mēs ar VZ laikam bijām gandrīz normies, uz visu to frīku (ne šī vārda labajā nozīmē) fōna. un tad tas fotkātājs vēlāk atgriezās, pjanijs AF and driving, piesēda un vēl pafotkāja, patērzēja ar kaut kādu kinderu. ļoti dīvaina pilsēta, nezinu, vai recommend, ja ne tas barčiks.

kad pienāca laiks vlak uz Prāgām, paņēmām tiešo ekspresi uz Smichov, bet tur laikam bija kāds nopietns ahtungs noticis, visus derailoja (literally) un aizveda nahuj uz centriem, uz galveno staciju. tad gājām cauri centram uz burrito vietu, gājām un brīnījāmies, cik viss ir tukšs un kluss. ātrākais, kā iziets cauri Vaclavska, ever! tādas, lūk, bija brīvdienas.

tātad pārgājām pāri tam tiltam, runājot nepieklājīgus vārdus. un tad atkal, protamska, jākāpj kalnā. pret šo brīdi visas takas principā ir zemes takas un jāturas gar upi. es jums, cilvēki, pavisam nopietni saku - nekad, nekad neiedomājieties, ka iešana gar upi pa mežu būs lēzena. nopietni saku - nebūs. unless tie veloceļi gar Nymburk :D visur citur tas nozīmē kaut ko pavisam citu.

ejam gar upi, besīdamies par tiltu, bet drīz vien nāk jaunas ciešanas. kāpt gar upi mežā pa trasēm diez gan stāvos kalnos nupat. vienā brīdī nīgri teicu, ka nujā, uzkāpām tur tajā stāvumā, tagad uzreiz jākāpj lejā, nav tās uzvaras uzkāpuma sajūtas pat. pat tik daudz nedod izbaudīt. kāpelējam tur ar obviozāko konstanto jautājumu "viņi te visi ahujeļi?" augšā un lejā. kaut kādi tilti tur, kuri ir increasingly vairāk un vairāk salūzuši. (nospriedām, ka Tāborā gan tā nebūtu! tur bija daudz tiltu, vairāki pāri nekam, bet toties visi la kondīcijā!) tad kaut kādā brīdī atkal pazūd taka. atkal nav strīpiņu nekur un telepurķos kartes arī saka, ka mēs biš off tomēr. kaut ko meklējam randomā, bet es nejauši ieraudzīju atkal zilu bultiņu. saklaigāju VZ, ka atradu trasi atkal. viņam tuvojoties, saku, it's a bit brutal. skatamies abi lejā, tur tāds stāvs kāpiens lejā. tāds, ka konkrēti bail stāvums. sajūta, ka jānokāpj pa vertikālu smilšu taku lejā.

te nāk nākamais secinājums - kāpt pa drastisku stāvumu augšā ir daudz vieglāk nekā lejā. 1) augšā kāpjot ir vairāk balansa, 2) galva nepaniko, jo kāpjot augšā, fokusējies ātri salikt kājas tur, kur vajag for immediate steps, kāpjot lejā - tu redzi to dīķi, kurā iekritīsi. VZ te teica: "re, tavs atalgojums par uzkāpšanu augšā!" atbildēju, ka varēja jau tā nepūlēties.

bet nu, kaut kā nokāpām. lai saprastu, ka atkal pazudis the trail. pa kaut kādiem jocīgiem dubļiem izkāpelējāmies tur vēl, atpakaļ uz trail tomēr. gājiens turpinās gar upi un ļoti apnicis pret šo brīdi kāpelēt pa kraujām augšā un lejā. iestājas zināma nebeidzamība, nīgrums un tas viss. Butovā papisām, kur varēja aiziet taisnāk - classic :D nu neko. turpinam iet, sāk kļūt skaidrs, ka we actually are pressed for time about now. bet kaut kādā jocīgā veidā tas visu safokusē.

ejam ar cerību nekavēt pārāk tur ierašanos. kāpjam augšā, lejā, gar kraujas malu, turamies pie upes. kaut kādā brīdī vispār nākas kāpt iekšā upē. tajā brīdī tiešām atvieglojums, ka nelīst, jo tikām cauri sabrienoties pa dubļiem pēdas platumā no ūdens līmeņa sākuma, nevis. tajā brīdī gan vienkārši ir draivs iet uz priekšu un uz priekšu un uz priekšu. tāds nīgrs dzinulis, ka tak beidzot jāaiziet, nu! grūti aprakstīt to visu, it kā visu laiku ir ahtungi, bet smadzene vairs nepaniko, ir vienikārši jau beidzot jāaiziet. ar dīvainu atvieglojumu secinu, ka pilsētā Stříbro kāreiz ieiesim no vecpilsētas puses un paliktuve kāreiz ir pie galvenā vecpilsētas laukuma.

nonākot pie tilta uz pilsētu, nedaudz ohujā visi, ka atkal telepurķu kartes rāda, ka we're way off. bet nu, mums jāiet pāri tiltam un tilts ir tikai viens - te, kur mēs stāvam. tur, kur pēc kartes domām būtu jāiet, tur nav tilta un lejā - augšā es negrasos kāpt. pie paliktuves durvīm nonākam 4 minūtes pirms deadline.

6.2 km pa Prāgām
27 km in 4 h 40 mins pa visu to.

un tagad kaut kā jātiek iekšā paliktuvē, kur ēkas durvis aizslēgtas un uz zvana pogu klausamies hold music. norm. classic.

(postu nācās izvākt un biš pārrakstīt, jo atcerējos, ka tur pa vidu vispār bija arī visāds excitement)

kā jums liekas, kas notika weekendos? pareizi - iešana iet!

vispirms pierastie 6.2 km uz Smichov staciju. to mēs noejam nupat jau gandrīz biedējoši ātri. neko, speed limitus vēl nepārsniedzam, viss legāli. tad jau kavējošs vlak uz Pilzeni, kur jāpārsēžas reģionālajā uz nekurieni Kozolupy. ekspresīgais vlak tā kavēja, ka mazajam reģionālajam nācās mūs gaidīt. ir bik neērti, ka sanāca tā, ka tas mazais tramvajvlak tupa mūs gaidīja. bet nu. visi izdzīvoja un izkāpa Kozolupy.

sākas viss ceļš, protams, ar kāpšanu lejā no kalna. **nopūšas** besī kāpt no kalna, jo tad drīz būs jākāpj atpakaļ augšā. I shit you not! pa ceļam ejot uzēdam brokastis, jo vlakā joprojām jāsēž ar masku, tur nevar ieturēties. kaut kā ejam tur, cauri visādiem miestiem. tad jāiet gar upi, tur it kā viss normāli, viss kā parasti, bet ir mazliet tā pašauri uz takas un neiepist upē. šur tur safrīzoju uz mirkli, jāatzīstas. bet tad nonākam kaut kādā nesaprotamā pļavā, kur nav ne trases strīpiņu (būtu jābūt), arī telepurķi saka, ka we're quite off the trail. mēģinam aptuveni iet tur, kur būtu jābūt the trail, bet tur ir nocirsti koki un aizaugusi pļava, bļaķ, nu. kaut ko brienam pa pļavu aptuvenā virzienā uz, visu laiku cenšamies saprast, kur vispār jāiet. kur te ir bijis paredzēts iet. tad saprotam, ka mums vispār vajadzēja būt mazupes otrā krastā un iet gar actual upi. bet tur ņihuja nesaprast. ieraugam, ka trase atgriežas šajā krastā aiz tā tur grāvja. **nopūšas** aizbrienam pa pļavu līdz turienei, atrodam sevi atpakaļ uz trases. tā. turpinam iet gar upi, tur, kā jau parasti, kraujas un šauras takas un skērī šit. VZ prātīgi piezīmē, ka labi, ka šodien nelīst. te pa dubļiem būtu bijis nelabi mazliet.

nākamā vieta, kur nokļūt ir Buben. facepalm. neko. aizejam uz turieni, bet nu maldīšanās nupat sanāk tāda aizdomīgi vairāk nekā būtu gribējies / ir pierasts. trases strīpiņu zīmētāji nav bijuši uzdevumu augstumos. bet nu, paliek mierīgāk lēnā garā. kad iziet uz ielas iet, tur jākāpj kalnos, bet nu tādos samērā slow burners. it kā par pārāk chill. un tad kaut kur pie 12-14 km sākās patiešām interesanti.

vispirms bija milzu nebeidzams kalns kaut kur ap miestu Pňovany, kurā spēj tik kāpt. kad uzkāpām, skatījāmies uz skatu lejā un VZ teica, ka vismaz ir tāda uzvaras uzkāpuma sajūta vispār. bet nu tad pa ielu sāka braukt vāgeni pretī un sabojāja to uzvaras sajūtu :D tad tur kaut ko gājām, atklāju, ka man vienā no kartē ieliktajiem punktiem ir bags. tad bija iespēja izvēlēties, iet 14.5 km pa sarkano trasi un kāpt kalnā, pie kura kartē atzīme 509, vai iet tālāk pa ceļu un tur gar upi un tā, zemāki kalni, bet vairāk km. nolēmām pieturēties pie initial plāna - gar upi un garāks gājiens.

te jāpiezīmē, ka ši visa iešanas iet ballīte pirmoreiz bija time-slotted. mums bija plānā ap 27 km un tas jānoiet mazāk kā piecās stundās, jo no rīta jocīgi vlak connections un vakarā paliktuvē jāiečekojas laicīgi.

ok. ejam. izrādās, ka Pňovany stacija ir kaut kur lejā no kalna pie upes, apmēram 4-5 km no paša miesta. drusku apņirzdāmies. aizbraucot uz turieni, efektīvāk gandrīz liekas vai nu kāpt vlakā un braukt uzreiz citur, vai tuvāk aiziet citur. bet nu, smieklīgi viss bija tikai neilgu brīdi, jo tad nonācām pie Tilta. šitā tilta. tur... nu. panikas lēkmes mijas ar neizpratni, ejot tam pāri un cenšoties neskatīties sev zem kājām, vai kur sper soli. aktīvi runājam par to, cik paaudzēs un kā tieši vajag nolādēt tos, kuri piedalījušies šajā projektā. bet little did we know, tas ir tikai total excitement sākums. noieti pret šo brīdi ir 17 km un te vēl būs notikumi, par kuriem neviens neko vēl joprojām nenojauta. ar jaudu.

stāstā paliku pie rīta tajā nesapotamajā grillnīcā. tur čuvaks visādi aizmirsa masku un to visu regulāri. reizēm vienkārši sakliedzās ar mums no barčika. neko, nav tā, ka mēs kaunētos par saviem radleriem, kafiju un tēju. bet ir tā sajūta, ka nu nav skaidrs vispār nekas. Pilzene it kā liekas normāla izvēle, bet tas laikapstāklis ir a bitch. bet braukt mājās arī liekas padošanās. un kuram gan patīk padoties? bet nu grillnīcā palikt nav option. tas čuvaks ir kaitinošs. un čuvaks ar diviem sunčiem, kuriem dod komandas dīvainā English, arī aiziet. cilvēki ir dīvaini un wtf tur pamatā. un pūš. neomulīgi pūš.

laiks iet un drīzākie vilcieni prom no šejienes sāk tuvoties. teicu VZ: es balsoju par Pilzeni, unless tu esi dead set on braukt uz Prāgām. VZ teica, ka nav dead set. neko. nopirku tix uz Pilzeni, uz vlaku 13:08. dadzērām, samaksājām un devāmies uz staciju. protams, lai aizietu uz staciju, jānokāpj no kalna lejā, jāpāriet pāri upei un jāuzkāpj, bļaķ, kalnā. pretī stacijai ir clearly kaut kādu krīzi neizdzīvojis restorāns Pie Stacijas. un vlak kavē. kaitinoši. salst un besī.

ierodoties Pilzenē visi apjūk, bet nu dodamies vecpilsētas virzienā. uz brīdi mazliet līst. "sen nav lijis" un pūš un ir besīgi. bet kaut kā atrodam parasto Pilzenes barčiku. tam ir āra, tā āra parasti sanāk aizvējā un viņiem ir normālas nojumes, in case. piesēžam pie galda, paņemam pivčus, paņemam rijamo. norm. kaut kādā brīdī sāk līt un besīt. bet vēlāk vispār spīd saule. nav tā, ka silti, silti, bet nav neomulīgi. beidz arī pūst, vismaz mums virsū. it kā bija doma laicīgi braukt uz Prāgām, bet kaut kur pēcpusdienā vispār paliek tik patīkami, ka aizžūžojamies tur ar pivčiem un apm.

uz brīdi barčikā piesēda kaut kādi Ceļotāji. nu kaut kādi jauni Ceļotāji, kuri paņēma 3 ēdienus uz sešiem, vai cik tur viņi bija. sadalīja porcijas. katram tikai viens pivcis arī. un visādi dīvaini knapinājās. spriedām, ka nu ok, ir dzīvots un ceļots taupības režīmos, neko nepārmetam. bet, draudziņi, ir lētāki barčiki tepat ap stūri, kur jūs dabūtu krietni vairāk par to pašu naudu.

bet nu, kaut kad jābrauc uz Prāgām jau tomēr. aizdodamies uz Prāgām vakarā, aizejam pēc burrito, taksis kalnā uzved. mazliet savācamies pa mā, jo gribas izņemt slapjās drēbes no somām un tā, bet pēc tam satiekamies iedzert un pačillot vēl ar pivčiem. la weekends. la. svētdienas rādījums manā health appā ir 7.5 km.

ak jā, kaut kur ejot pa ielu, kaut kur nebeidzamības krīzē, VZ izvelk cig, ar cerību aizpīpēt. pēc brīža dzirdu viņu sakam pašam sev: "čuvak, tu pat cig paciņu nevari kabatā ielikt, kā tu vēl ceri vēl aizpīpēt?" bet nu vienalga centās un centās. nesanāca gan šoreiz un ciga arī samirka. skumjas un bezcerība.

vēl es aizmirsu piezīmēt, ka pret pirmo ierašanās penzijā brīdi, lija vai nu nemaz, vai pavisam mazliet.

bet mēs stāstā palikām pie tā, ka ballītes orkomiteja sēž, malko pivci un mēģina saprast, kā atrisināt bodes jautājumu. gūgle nav viegli, kad pirksti stīvi un viss dreb. ēdiena / dzēriena centralizētie piegādātāji dāme jīdlo piedāvā 0 restaurants. groceries piegādātāji, ar kuriem var noskōrot same day delivery, arī neko nesola pirms rīta. man izdodas atrast picēriju kaut kādu, bet tur dod picu nevis pivci, what the fuck? anyway. VZ arī gūglē visu ko pēc kārtas un vispār saprotam, ka arī vietējā Billa, uz kuru jāiet pusstundu, strādā tikai līdz deviņiem. ir mazliet pāri astoņiem. apspriežam ķermeņu kondīcijas un to, cik satraumētas ir manas pēdas. ar drausmīgu vainas sajūtu saprotu, ka huiņa no manis, ne gājējs šobrīd un VZ iet breivot vienatnē šo gājienu.

tikmēr es pabāzu kājas zem segas. inspicēju, ka atstātajās brokastīs ir mums speciāli uztostētas maizītes. apēdu vienu, ar cerību, kaut cik uzsilt. uzbakstīju pirmo cibpostu šajā sērijā. sāku izkarināt visas drēbes pa visurieni. ko tur uz radiatoriem, ko vienkārši uz pakaramajiem. ik pa brīdim apgrozu, lai žūst jau beidzot. vismaz no rīta kaut ko proper sausu uzvilkt, nu! VZ reportē, ka esot iegādājies pivci un mazliet rijamā, nāk atpakaļ. pa to laiku visiem sāk pielekt, cik šodien noiets.

man sanāk ap 36 km kopā pa visu dienu.
VZ sanāk kaut kur ap 40 km pa visu dienu.
36 km.
40 km.
visi ahujeļi?

bet nu, kā jau pēc iešanas iet, rumpīši visi noguruši un kakbe grib migt. bet smadzenes visas pilnas endorfīnu. VZ nopirka tik daudz pivča, cik vispār somā ielīda, un bija bažījies, ka nākamajā dienā būs daļa vēl līdzi visu dienu jāstaipa. pfft! izpļurkājām visus un beigās pat skumīgi palika, ka jāiet migt. sarunas vedās lieliski. noņirdzāmies par visu ko. izrunājām visu ko par piedzīvoto. un vēl visādus tech geek subjs. ballītes orgkomiteja māk šito. migājāmies starp sēdēšanu ārā un sēdēšanu iekšā. penziju es biju piebukojusi speciāli tādu, lai nebūtu tālu jāiet uzpīpēt. lai būtu kaut kāda āra vieta, kur tur pasēdēt ar pivčiem.

tā, lūk. no rīta gan nebija viegli mosties. bet nu. piecēlāmies, izkasījāmies no paliktuves. sajūta apmēram "aizmidzis tagad te". aizejam līdz centram un... a ko nu? pastaigājam mazliet, bet nekas nešķiet, ka atvērts. piesēžam laukumā uz soliņa. ko gudrāku. uzpīpēs un pagūglēs, kas te. sagūglēju, ka pēc pusstundas it kā vērsies vaļā kaut kāds grilla iestādījums, kuram pikčās ir atžimētas āra vietas. āra barčiki tak atļauti, bet iekšas barčiki tik no pirmdienas. classic kaķ and VZ. nākamais ir kaut kādā 1.2 mi away miestā vjetnamiešu iestādījums, kas vērtos pēc pusotras stundas. un tad pēc divām ar pusi stundām, saka, ka kaut kāda bistro / cafes dārzs vēršoties. nu, sagaidam 11 am un ies izmēģināt grilla iestādījumu.

ieskatījāmies arī vlak sarakstā. tur kaut kā sanāk, ka no pilsētas Hořovice nevar īsti tikt prom laika posmā no 11 līdz 12:35. un stacija nav pārāk tuvu centram, kad mēs sākām skatīt vlakus, tad 11:08 vairs nebija reāli paspēt. bet nu, aizbraukt var vai nu atpakaļ uz Prāgām, vai uz vāciešu iemīļoto Pilzeni. vispirms, jebkurā gadījumā, jādodas uz grillnīcu, tā ir šobrīd vienīgā opcija. kura, visiem par laimi, tiešām bija vaļā. dod kafiju, tēju, sataisa arī radlerus. VZ teica: es neesmu gatavs atrasties te skaidrā.

laikapstāklis ir - pūš, brīžiem saulains, partially cloudy un draud, ka varētu vēlāk randomā līt. nav brutāli auksti, bet gribētos siltāk.
un jāsaprot, ko darīt tālāk.

bet nu.
36 km un 40 km vienā sestdienā.

nujā, tātad līst un ir auksti. ejot garām kādai mājai, pagalmā sāk riet suncis kaut kāds. VZ: jā, jā, es esmu sastindzis bailēs, nevis tāpēc, ka līst un salst.

pret šo brīdi jau sāk palikt grūti fokusēties uz jebko citu, kā to, ka līst un salst. teicu skaļi, ka man ir tāds muļķīgs un bezjēdzīgs sapnis, ka gribētos atrasties sausumā. VZ piezīmēja, ka tā nemaz nevar. nemaz neeksistē tāds "sausums". pēc tam runājām, ka vispār kaut kādā brīdī tiešām iestājās tā nebeidzamības sajūta, ka tagad vienmēr un visu atlikušo dzīvi līs virsū. un tupelēs žļurkstēs.

protams, ka mēs papisām to brīdi, kurā no iešanas pa ielu bija jālien atpakaļ mežā uz trasi. reason see above. bet nu, es sapratu, ka mēs esam kakbe pietiekami tuvu, izvilku gūgles kartes, iebakstīju tur penzijas adresi, vai nevar, neejot cauri pilsētai, aiziet te ātrāk. jo vispār initial plāns bija aiziet uz pilsētu un tad domāt tālāk. paliktuve bija bišk ārpus pilsētas. un, izrādās, ka var! pa ielu un neejot pilsētā, var tepat pa 40 min aiziet uz. paliktuve vispār bija man atrakstījusi, cikos ta es būšu. kaut kā drebot un mokoties ar slapu ekrānu, aizrakstīju pretī, ka pēc 40 min.

pret šo brīdi arī bija sācis diez gan jaudīgi pūst vējš. bet nu, kaut kā jau ir jātiek tur, uz penziju. protams, ka beigās ir arī kalnā, bļaģ, jākāpj, ietvissnahuj. nokļūstam tur. tur kaut kādi pacienti čillo pie galda zem nojumes. nekāda staff nekur neredzas. ofisā neviena kakbe nav. domīgi grozamies un wtf. uzrodas čuvaks, kurš pajautā, vai mēs uz palikšanu, tad atver atvilkni un saka, ka viena no šīm atslēgām mūsējā. paņemu to, zem kuras postit ar manu legal name. aizejam tagad uz istabu. jādabū nost slapjās drēbes, prasās uzvilkt sausas. em, izrādās, ka pa 4 vai cik tur stundām nemitīgā lietū, arī somas saturs ir paslapjš. bet nu, kamēr es tur dušojos, nāk penzijas zaja un pieprasa, lai viņai maksā. tad viņa atnes mums brokastis rītdienai, atkal pieprasa maksāt. izrādās, ka nevar tomēr maksāt ar karti. jāmaksā in cash.

jāmaksā in cash ir, jo, izrādās, viņi ir vaļā kakbe nelegāli :D ok. tuvākais bankomāts, protams, ka ir pilsētā. ir kaut kur pēc septiņiem, mēs varam tikt pie cash un jāsamaksā tad restorānā, kurš vaļā līdz astoņiem. ballītes orgkomiteja nopūšas, uzvelk kaut kādas jakas, slapjos apavus un dodas. tuvākais bankomāts 0.5 mile away (es kakbe zinu, kāpēc mana gūgle jūzo miles and ft as measurements, bet nahuj VZ telepurķis dara tāpat?). ejam pēc kartes un attopamies slimnīcas ēku kompleksā. bankomātu neatraduši, ejam meklēt nākamo. tas atkal, half a mile away. ejam pa pilsētu, tur viss ciet, nekas nenotiek, viss izskatās bezcerīgi. mums derētu ne tikai bankomāts, bet arī vjetnamiešu bode, vispār. no such luck. un, skatoties pulkstenī, ir tā, ka nav laika te šito tagad risināt. ir jāiet uz paliktuvi, tur jāsamaksā un tad jādomā, kā tikt pie pivčiem. man pa ceļam rodas lampiņas moments, ka vismaz pāris tak var paņemt kā takeaway pivčus turpat penzijas restorānā!

samaksājam tagad čuvakam par paliktuvi, dabūjam 2 l pivča, aizejam piesēst pie viena no āra galdiņiem uzpīpēt un iemalkot. beidzot smadzene sāk darboties kaut kā normālāk. pivcis un uzpīpēt, sitting down, tas smadzenei liekas norm enough, lai sāktu ģenerēt domu kontentu. bet, tagad ir tāda problēma, ka mēs atkal esam penzijā, te nav nevienas bodes, bet pivčus vēl vajadzēs. ķeramies gūglēt risinājumus situācijai.

Protams, ka ir jāiet līkums līkuma pēc. Man ir jaunas hiking shoes, kuras it kā der. Need to offroad them for science! Woot. Also, protams, kad nogriežas iet mežā / pļavā, kāpt kalnā, tad sāk līt tā, ka vienā brīdī neko nevar redzēt. Lietus ir pamatīgs un skropstas tā konstanti aizlijušas, ka vispār neko. Nuok. Takas malā ir kaut kādas mājiņas, kuru nojumēs sēž ļauži un izbrīnīti mūs vēro. La viņiem, viņi redz. Kaut kādi vēl romantiķi ar lietussargiem tur. Maskas, starp citu, sen tiek nestas rokā un šajā brīdī ir izmirkušas slapjas viscaur. Tieši tāpat kā krekli un maikas. Nē nu. Ies tak! Izlienam pa pļavu, pa krūmiem. Un tad jāgriežas diez gan strauji gandrīz atpakaļ. Protams, ka atkal jākāpj kalnā. Dubļi un slapjums ir mūsu viss šobrīd. Un nopūtas.

Kaut kādā brīdī tho dod kāpt lejā. Piezīmēšu, ka tas nav tik ļoti labāk. Joprojām viss diez gan slapjš un līst. Manu jauno apavu ūdensizturība padodas. Pārsvarā, jo zeķu augša ir sen slapja un samirkusi arī iekšā. Eh. Samocītas pēdas pieder pie lietas, tur neko laikam. Also, man kreisā tupele visu laiku atšņorējas, āāā! Visādi kāpelējamies. Nokļūstam vēl kaut kādos krūmos, bet vismaz līst mazāk. VZ aizpīpē. Es arī izvelku cigareti un šķiltavas. Bet manas nešķiļas. Nešķiļas vairs arī VZ škiltavas. Pēc zināma moku laika, under protest, aizpīpēju no viņa cig. Visi sanervozējas. Apsver domu tuvākās 2 stundas uz maiņām chainsmoke, bet nu... laikam nē. Ejam. Beidzot arī Žebrák.

Ejot pa pilsētu uz sejas jāliek atpakaļ maskas. Ja kas, slapja kokvilnas auduma maska ir ļoti efektīvs voice modulator. In case jums vajag kādu kidnap. VZ korekti piezīmē, ka vispār nepamanīja, ka beidzis līt. Bet šis prieks anyway nav ilgs. Also, maskas joprojām ir slapjas viscaur. Tāds savdabīgs rūdījums. Un visi pa ceļam manītie ļauži uz mums skatās ar izteiktu izbrīnu.

Kaut kādā brīdī ejam pāri tiltam, es aizpīpēju. Visi ohujā - manas šķiltavas strādā! VZ arī izvelk cig un cenšas aizpīpēt. Man tikmēr atšņorējas tupele, ar cig zobos cenšos to sasiet. Pagriežu galvu pret VZ un saku, ka jūtu a Withnail moment tagad. VZ piekrītoši apstiprina. Kamēr tieku galā ar tupeli, VZ beidzot izdevies piedarbināt viņa šķiltavas.

Aiz Žebrāka, protams, sanāk atkal iet krūmos. Bet vismaz krūmos nav jātur uz sejas slapa maska. No krūmiem izejam atkal nesaprotamā miestā, kurā nekavējoties apmaldamies. Bet salīdzinoši ātri arī atrodamies. Tā kaut kā, daļēji pa krūmiem, daļēji pa ielām, ejam cauri nesaprotamam daudzumam miestu. Līst uz maiņām ļoti vai mazāk ļoti.

Kaut kādu ceļu ejot vispār papišam, ka bija jānogriežas pa zemes ceļu. Skatoties kartē, kļūst skaidrs, ka jāiet atpakaļ uz to. Citādi sanāk jau neveikli. Nuok. Tur atkal, protams, zemes ceļš, kalns, līst, dubļi. Uz zemes tiek ieraudzīta nomesta spēļu pistole. Noņirdzamies, ka kāds kritis kaujā aizstāvēt savu kraju. Nobildēt, protams, nevar. Telepurķi abi ar mokām dīlo ar kartēm. Nebeidzamais slapjums spaida ekrānus un vispār arī nupat stīvi un nosaluši pirksti, kas nepalīdz operēt devaisus.

Nedēļas sākumā nejausi piebukoju penziju nekurienē uz sestdienas nakti. Māte Daba nopriecājās, es jūtu. Laika prognoze uz weekendu kļuva sliktāka un sliktāka. Bet ballītes orgkomiteja ignorē tādas lietas. Nokāpām šorīt tos 6.3 km uz tuvāko vlak staciju, kur pietur norm vlaki un iekāpām vlakā uz nekurieni aiz Berounas. Bija plāns A un plāns B. Plāns A - garāks, caur mežu, vēl viss kas. Plāns B - īsāks. VZ bez grūtībām pierunāja mani uz plānu A. Neko. Izkāpām no vlak 2 pieturas pirms plānotās un ies tik!

Visi kakbe zināja vispār, ka būs lietus. Bet prognozes tā mainījās, ka nebija skaidrs precīzāk. Zdice stacija ir kaut kas starp Okna un Stara Boleslav staciju. Noņirdzāmies, ka pietrūkst vistu tho. Ejam visādi pa pilsētu. Maskas pieelpojas un bveh. Un kaut kādā brīdī arī sāk mazliet līt. Bet mazliet. Norm. Ejam. Viss liekas totāli norm so far. Izejam beidzot no pilsētas, ejam pa rnd veloceļu. Tīri la ejas. Vedam garu sarunu par to, kāpēc mapy.cz domā, ka 25 km hiking it jāiet 7 stundas. Like, I mean... pat ņemot 5 km/h on avg speed, joprojām ir 2 stundas, kurās ko tieši viņuprāt darīt?

Līt sāk bik vairāk. Bet nu. Nav pārāk slikti. Un tad nonākam pie pagrieziena, kur trase met līkumu for līkuma sake. Bet toties nav iela un var iet sabristies mežā. Bet var arī iet taisni pa ielu, bez līkuma. Kā jums liekas, kur ballītes orgkomiteja aizgāja?

Sēžam tajā Lovosices picērijā. Ienāk čuvaks, aiziet pie bāra letes, samaksā, saņem atlikumu, aiziet.

Pastāstīju VZ šito, jo viņš bija ar muguru pret notikumu.
VZ: laikam negribējās ēst. Kaut kā slikti šodien jūtas, vai kas tur. Atnāca, samaksāja par, ēēē, šito te cūku, aizgāja. Neko negribas laikam viņam.

Vēl picērijas sieviešu tualetē strādāja tikai izlietnes ūdens krāns un griestu lampa. Ne ziepju, ne dvieļu dispenseri nedarbojās. Un poda flushing system bija dodgy. Bet es iemācījos vismaz to. Tur pie sienas bija pielīmēta lapiņa ar tekstu (čehiski), ka flushing system slikti strādā, mēs kursā.

Un norāvām strjomu. Maksāju ar karti. Divreiz lokālās bankas karti, vienreiz Revo. Viss declined. Revo pat notifikāciju neatsūtīja, nospriedām, ka maksājums nemaz netiek līdz. Revo patīk par visu notificēt. Neko, knapi pietika cash. Bankomāts Monētbankā bija tuvākais, nolēmām izņemt cash just in case. Aizejam un tur bankomāts offlainos. Emm. Acis. Anyway, atrisinājām pie citas bankas bankomāta.

Ar mazliet vieglāku stresa līmeni aizgājām meklēt kaut kādu barčiku, kas tur tās mājas otrā pusē. Tur, kur metro. Ar vārdu metro, saprotam gājēju tuneli. Ja tur arī būtu metro, tam būtu tikai viena, pat ne divas, bet viena vienīga pietura. Tam tak nav, kur braukt te anyway. Bet barčiks izrādās kaut kāds roka klubs, kur uz dīvainām durvīm rakstīts, ka ieeja tikai savējiem. Sajutāmies outsideri un nolēmām iet uz stūra mājas barčiku.

Stūra mājas barčiks ir tieši pāri ielai no roka kluba. Bet, lai tur legāli nokļūtu ir jāiet pāri citai ielai, cauri metro un pāri vēl citai ielai. Tur ir tīņi un vēl sazinkas, bet Gambrinus maksā 26 kronas. Un Tatru Tēja ir bezmaz zem pašizmaksas, bet toties rumu sadaļā iekš drink menu. Ok. I see the logic there, but I still disagree.

Lovosice. Sauklis šai vietai ir no manas puses “this is what happens when you let _me_ do the map browse!”

Braucot vlakā visu laiku salīdzinājām, kurā pusē smukāks laikapstāklis. VZ sāka un es nevarēju pārstāt. Tikmēr EtF no mā savācās man uzzīmēt nākamo tetovējumu. Lielisks, paldies!

Aizbraucot uz, atviegloti nopūtos, ka beidzot nekuriene. Stacijas bodes ciet, viss huiņa. Es nevarēju to pilsētu lietu aptvert, bet nekurienē viss easy - nekā jau nav.

Paliktuve kaut kādā cukurnīcā. Nu. Recepcija restorānā, bet numuriņš (kā jūs nezinat, kur ir četri?) kaut kur jāiet un jākāpj pa caurredzamām kāpnēm. Un visur čīkst grīda un vispār nav skaidrs nekas. It kā nav pat top 5 dīvaināko paliktuvju listē, bet arī neizpratnes sajūta nepamet. Un ir dīvaini puķu / dekorāciju kārtojumi. neko. Ies ārā, vai? Btw, cukurnīca 10 min gājienā no stacijas, bet tur var redzēt pilsētas beigu zīmi. Tas izskaidro, cik ļoti nekuriene, pieņemu.

No cukurnīcas centrs ir 10 min gājienā. Te laikam viss ir 10 min gājieni. Neko, gājām kakbe klaiņot. Labi tak klaiņot. Ir nebeidzami facepalms. Barčiku Grāmata nevar atrast un gūgle nepalīdz. Viss ir wtf un visur ir hotelis lauva. Visur. Un internacionālā futbola spēle notiek pie baseina.

Bet sākās nokrisnis. Nebija izteikts, toties besīgs. Barčikā Sarajevo dod sliktu pivci un pacientūra izskatās orkaina. Atrodot vienu picēriju secinājām, ka tur nav iekšas sēdētuves. Aizgājām uz citu. Apēdām ēdienu, kas it kā garšoja labi, bet vispār gribējās noskaidrot, what the fuck was that :D

Neko. Dadzers, VZ te kaut kas darbos epastā. Un tad laikam ies meklēt citus barčikus.

sestdienā tātad izgājām ārā. un drīz vien nopriecājāmies par laikapstākli. spīd prožektors debesīs, diez gan omulīgi. tikai pūš. neko. ejam. derētu kafiju un to. klīdām randomā, tas bija lieliski, klīdām, pieņēmām random lēmumus, jo, pirms paliek tumšs, vispār ir vienalga kur mēs esam. skaisti un lieliski. tad vienā krustojumā skatījāmies, kur iet un es teicu, ka man nez kāpēc gribas, iet tur. aizgājām tur un tur bija omulīga kafejnīca. piesēdām, iedzērām limonādes, kafijas, tējas, saomulīgojāmies un gājām tālāk.

gājām un klīdām un klīdām. viss lieliski. nekas nav skaidrs, nekam navjābūt skaidram. ejam, jestrojamies un ir bliss. kaut kad jau tomēr organisms atkal uzpišas ar kaloriju gribēšanu. priekšā eventually atrodas kaut kāda burgernīca. kaut kāds tur krāfty shit. neko. parādiet kaut ko labāku te apkārt. burgeri esot bijuši ļ labi, bet mans ēdiens bija dīvains. bet ne sliktā nozīmē. anyway. uz galda, protams, atrodas undefined, undescribed sarkana pudele. izrādījās kečups. visi drusku vīlās, bet nu neko.

pēc tam izlēmām, ka pusdienās iesim uz libāņiem. sapingojām EtF, sarunājām sešos satikties tur. tikmēr kaut kā randomā klīdām, ka aizklīdām uz planetāriju. ānuok. neko. paklidām vēl, nāca jau pieci. man sāka sāpēt pēda jau pārāk kaitinoši. netālu no libāņiem atrodam pilnīgi tukšu barčiku, piesēžam uz pivci, sagaidīt EtF, uzpīpēt un atslogot manu stulbo pēdu. kad uzradās EtF, izrādījās, ka libāņu iestāde ir full. neko, ies citur. gājām atpakaļ aptuveni planetārija virzienā. piesēdām atkal kaut kādā vjetnamietī, jo a bit pressed for time, actually.

un tad jau planetārijs un Emikas gig. tas ir kaut kas neaprakstāms. bliss. eiforija un mind bllown. beautiful.

EtF, protams, paliek citā paliktuvē, kas nav tik tālu, kā mūsu un poļu barčiks. nolemjam, ka piesēdīs kaut kur pa ceļam. protams, ka barčiki neatrodas. aizejam līdz paliktuvei un visi nopūšas, EtF savācas un izvelk gūgles kartes.

(apmēram 18 km noieti so far sestdienas datumā)

VZ grib, lai es tomēr savācos uz local historian shit, tad nu uzrakstīs kaut kādus nebūt burtus par Berlīnes braucienu. jo vispār lielisks brauciens bija, tiešām blissful lielisks. par spīti tam, ka nevienam no ballītes orkomitejas tā īsti nepatīk Berlīne. then again, kopš atklāts Wedding rajons, tas vairs neliekas tik slikti.

piektdien mēs tur ieradāmies (zinu, zinu, visi šokā, ka man bija brīvdiena ārpus weekenda) pēcpusdienā. paliktuve bija dīvaina ar durvīm galvgalī un vēl random durvīm stūrī. nav ne jausmas, kur tās ved, iespējams, ka pie dragoniem, bet mums anyway citas lietas darāmas. paklīdām drusku apkārt, bet man sāka pingoties, ka prasās baigi uzņemt kalorijas, piesēdām random vjetnamietī. tur bija garšīgi, bet dīvaini kopsummā. vēl sāka rasties sajūta, ka cilvēki visi viens otru pazīst. bija pat tā, ka pie loga sēdošajiem čuvakiem sanča saruna caur logu ar garām ejošajiem kamrādiem. liekas, ka es Prāgās mazāk uzskrienu virsū pazīstamiem cilvēkiem nekā viņi tur. anyway.

tad jau bija tumšs un mazāk omulīgs laikapstāklis. izlēmām, ka iet uz poļu barčiku ir par agru, pameklēs kaut ko citu. bet nu, nekur mega tālu citur. klīdām randomā tur, randomā šitur. viss huiņa. dahuja telpu, kur ir telpa, comercial space, bet.. nav skaidrs, for what purpose. vienkārši telpa. nuok. whatever. bet a barčiki kur? bija daudz spēļautomātuves, bet tas nekad nav omulīgi. un cik var reģistrēties random vietās, totāli uzskatu, ka ar membership Herņas barčiku Sāzavā mums tomēr kakbe pietiek. (būs kaut kad jāaizdodas uz Sāzavu, lai aizietu tur. un tad, kad uzpisīsies, ka jāreģistrējas, mēs tādi importa random ļautiņi lepni teiksim, ka mēs jau reģistrēti!)

ap astoņiem, deviņiem tiek secināts, ka padosies. ies tomēr uz poļu barčiku un miers. te jau zudusi jebkāda cerība uz. aizejam uz poļu barčiku, tur kaut kāda dīvaina zaja strādā, nemaz ne mūsu iemīļotā Samanta. šitā vispār ne pārāk grib strādāt, grib pīpēt un bakstīt telepurķi. nu, vai tērgāt. neviens, protams, neatceras, kādus nahuj pivčus mēs tur bijām iecienījuši pagājušoreiz. neviens arī neuzradās palīgā izlemt. paņēmām tur kaut ko.

barčikā bija kādi seši, pensijas vecuma nīgri poļi pacientūrā. vēlāk uzradās daži jaunāki, bet vispār visi drūmi dzēra un maz sarunājās. nīgrojās savā nodabā. tad ieradās The DJ. **nopūšas** cilvēks ar self-importance level, ko man nekad nesasniegt. ta viņam kafiju vajadzēja, ta vēl nezin ko. jajebu. nu ok. tad šis eventually tomēr sāka spēlēt... negribas to saukt par mūziku. nu. iedomājaties hair metal shit? un tagad iedomājaties to sliktā izpildījumā un poliski. cringe levels rising. bet ballītes orgkomiteja malko pivčus un ir diez gan self sustaining jestruma jautājumos.

tad uzradās vēl kaut kādi random čuvaki un piesēda pie maziem, apaļiem galdiņiem, kas "deju zālē" gar sienām. piezīmēšu, ka pret šo brīdi The DJ audiencē ir bijis tikai viens pjanijs čuvaks, kurš 20 sekundes "padejoja" un aizgāja uz tualeti. aiz VZ manā aptuvenajā redzeslokā piesēdis tāds mid-50s čuvaks, izskatās pārāk poliski šī vārda sliktā nozīmē un ar apmēram puscentimetru īsiem matiem. man nejauši notrigerējas, ka tur kaut kas kustas, paskatos uz. čuvaks pamana, ka es uz viņu skatos. un ar to "seksīgo zaju žestu" izbrauc ar pirkstiem cauri matiem. puscentimetru gariem, mostly sirmiem matiem. noskurinājos, pievērsos atpakaļ VZ.

bet nu eventually visi nogurst pavisam un dodas uz paliktuvi, kur mūs gaida haribo lācīši, tās visas durvis un pamigt. pamigšanu no rīta gan mazliet traucēja tas, ka aptekšņi lauzās pa durvīm iekšā divreiz. bet vispār, pa ļoti retiem laikiem brīvdienā nebija jāceļas agrāk kā darbadienā! woo.

bet kaut kad jau bija jāceļas un jādodas tur ārā, tajā pasaulē, kas Berlīne.

Man ir pārāk nīgrums uz Vāciju šobrīd, kamēr te sēžu vlak uz Prāgām, tāpēc meh, to visu moš vēlāk.

Bet viena lieta - stacijā vienmēr ballītes orgkomiteja nopērk padzērienus, ko ņemt līdzi vlakā. Bezalkoholiskos, doh. Anyway. Pierasts bija jau, ka apmēram visi dzērieni pirkti Berlīnes stacijā garšojuši pēc šampūna. Viens gan bija ar dušas želejas garšu, atšķirība nav liela, nav paskaidrojama, bet pagaršojot kļūst skaidra. Tad nu, nopirkām dzērienus, secinājām, ka šampūna garša te ir diez gan atšķaidīta (man ar lemon, VZ ar orange).

kaķ: nu bet apelsīni ir lētāki gan jau par šampūnu.
VZ: gan jau viņi ņem mākslīgo nevis īsto šampūnu!
kaķ: jo šampūns aug kokos?
VZ: nē. No pulvera! Nu.. ne jau šampūnu, šampūnu, bet pulverveida šampūna garšu.
kaķ: ā nu. Bet man liekas, ka pie pulvera šampūna garšas anyway strādājuši vairāk highly paid speciālistu. Apelsīni anyway varētu būt lētāk.
VZ: nu jā.
kaķ: tāds specific watered down drink.
VZ: ar apelsīnu watered down šampūna dzēriens.

Vienojāmies, ka seems unnatural.

Bet sestdien bijām ohujā, ka Berlīnēs labāks laikapstāklis nekā Prāgās. Mēs nostaigājām ap 22 km, pa dienu vispār karsti bija mētelī.

Nezinu, kā lai uzraksta to Emikas planetārija giga exp, bet tur laikam vajag savākt domas kādā brīdī vispirms.

Brīvdienas bija labi, var jau tagad būt jau Prāgās? Man apnika vlakā.

tātad Nāplavkas hipsteru barčiks. arvien vairāk pārliecinos, ka tieši hipsteri tomēr ieslēdz apkuri savos barčikos. tur ir kakbe dīvainas ilustrācijas pie vienas sienas. šur tur karājas laivas. tāds kaut kāds nesaprotams. bet nu, iedzērām brokastu dzērienus, tad es attapos, ka tur dod Birell pomelo & grep. kā to varēja papist? anyway. atrodam kaut kādus Fuego burgerus iekš menu, kuri kakbe ir asi. brokastu kombo kakbe visiem skaidrs.

burgeri vispār bija tīri garšīgi. es apm. pie cita galdiņa gan novēroju, ka čuvaks no sava burgera apēda visu iekšu un bulku (arī apakšējo daļu) atstāja. nūok. bet tad! čuvaks apm paņēma kūciņu un to gardu muti aprija nomnomnom. es drusku nesapratu šo kombo, bet nav jau tik svarīgi. viņš bija atnācis kopā ar hipsteri anyway.

pēc brokastu burgeriem malkojām ekselentus un jutāmies omulīgi. vienīgais, ka tajā iestādē bija pārāk daudz sieviešu tualešu. trīs. viena disabled, ok. bet divas citas. viena ar vienu kabīni, kurai ir durvju krampītis. otra, kurā ir divas kabīnes bez krampīša. visas tādas zilgan mauve. pirmā bija mazāka, sajūta bija zilāka. bet krampītis! vēlāk gan pirmajā elektriskais dvieļu dispenseris sāka darīt half-arsed job. spriedām, vai viņam baterijas, vai devaiss tomēr plugged somewhere inside the wall un vienkārši mirst. un tad saruna novirzījās uz to, cik grūti vispār var būt uztaisīt vienkāršu un lietojamu tualeti. nu cik? es saprotu, paliktuves ir sarežģīti, tur vienmēr kādam kaut kas nepatiks, vienmēr kaut kas būs salūzis un handyman laika ir tik, cik ir. un tas viss. bet tualete. vienkārši barčika tualete. nu how hard can it be? aiziejiet visi uz te lokālo picēriju, paskatieties tur tualeti - vienkārša, neuzbāzīga, viss funkcionē, nekas nebesī, ir ok.

anyway. paliku pie omulīgi. kad pierod pie laivām un bildēm, vispār tīri jauka hipsternīca. diez gan neitrālas, patīkamas krāsas un interjers. apteksnes ok. pivcis labs. silti. jestri tak. žūžojām un noņirdzāmies veselīgi. laba diena, apm. cilvēki nāca un gāja, bet nekas sevišķi netraucēja. tad bija ļauži ar diviem suņiem, no kuriem vienu ļoti satrauca viss kas. piemēram, kā cilvēki kāpa pa trepēm lejā. vai gāja pa durvīm ārā. tur suncim gāja konkrēti grūti to visu tolerēt neraisot alarms.
bet nu vispār man liekas, ka mēs ar VZ atkal atrisinājām dahuja pasaules problēmu, tikai es tā tagad nespēju atcerēties vairs :D

pusdienas nez kāpēc gājām risināt citur, ko es tagad uzskatu par kļūdu, bet nu. neko. tad jau vlak uz Prāgām. es piezīmēšu, ka pret to brīdi mans weather apps teica, ka dangerously windy. un nu jā. pūta ar jaudu un atdevi. vlak, protams, ka kavējās pusstundu. un tad brauciena laikā vēl pusstundas delay nāca klāt. es tur ik pa brīdim aizmigu, lai ik pa brīdim paziņotu VZ, ka man viss besī un migtu tālāk.