Trash panda

es saprotu, ka var likties, ka visa mana dzīve ir kaķīša iedzīvošanās jaunajās mājās. par ko runājot, kaķītis atklājis, ka var apgulēt manas melnās drēbes skapja vidējā plauktā. viens plaukts pie ledusskapja arī atstāts tukšs priekš kaķīša. lopiņš beidzot arī sācis atpazīt, ka kaķa gultiņa ir kaķa izmērā, ērta un ieguļama. nu tā.

bet notiek arī viss kaut kas cits. pasaule griežas un dzīve haoss. SpB un citas izklaides. šovakar apsveru domu iziet paballēties, nokāpt no kalna, paskatīties civilizācijas. ceturtdiena liekas drošāka nekā piektdiena.

joprojām palicis pārāk daudz dokumentu, ko nokārtot un sakārtot, bet es nejaudāju vairāk kā vienu dienā, citādi atkal sākas anxiety attacks. totāli esmu nepiemērota struktūrai, disciplīnai un birokrātijai, kautvisinomirtu. bet sarunāju ar darbu, viņi iedeva man drusku vairāk laika to visu izdarīt.

gaidu Anna Calvi konci un mazliet baidos par to, ka pēc tam kādu laiku būs jādzer ar Rāžu.
vispār jāpaskatās, kādus vēl koncertus mums te dod tuvākajā laikā. un jānopērk tiketi uz Architects.

vakar ar kamrādu VZ secinājām, ka vispār vilkiem ir diez gan ierobežotas karjeras iespējas un ķīnieši varēja jau saņemties ražot klaviatūras piemērotas vilkiem.

kaķītis toties progresē iejušanās procesā ik dienas. tas tiešām priecē. vakar atklāja, ka var gulēt ne tikai zem gultas, bet arī uz. šorīt jau pamodos ar rotaļu peli sejā. norm. la.

šorīt 8:55 urba. tieši virs guļamistabas.

vispār, kad šitas te, nu, telepurķis, kurā iebāzta mana vietējā numura simkarte, kad tas telepurķis novibrē, jo kāds atsūtījis īsziņu, neviltoti rodas pēkšņs jautājums: "Kas viņi ahujeļi?"
jo uz to numuru ziņas sūta tikai mana Landlady un, kā izrādās, arī runātīgais uzņēmums T-Mobile. neviens cits jau nezina numuru. ā, nu vēl mans interneta provaideris, bet viņi pieturas pie spama manā epastā, kuru, ja jautā man, viņi paši var izlasīt un izdzēst.

bet, atbildot uz manis pašas uzdoto jautājumu pie iepriekšējā posta, tad izgulēšanās totāli tiek atzīta par mītu un tā nekad nemaz nevar notikt.

un, šķiet, ka kādu brīdi man būs salīdzinoši tīra gultapakša.

vakar atkal bija ballīte četrās valodās. laikam. es vairs nejaudāju skaitīt. bet vispār vakardiena man ir kā divas dienas. pa dienu ar PF bijām mežā, pastaigājāmies, uz Billu aizgājām, nu tā. un tad sākās otra diena, kurā ieradās exmājbiedrs + 1 un atveda man kaķīti un visādas kastes. pēc tam jau bija jāiet uz picēriju atkal un tad SpB.

mīļo dienasgrāmatiņ, izgulēšanās kā parādība objektīvajā realitātē vispār pastāv vai arī tas ir totāls mīts?

also, šodien, protams, ka jāstrādā.

un kaķītis visu laiku cenšas dzīvoklī atrast, kur _vēl_ var aiziet un tad pārmetoši uz mani skatās, jo neatrod.

kopš vakardienas man ir tējkanna! es gan, protams, savā tipiskajā nevērībā izcēlos, jo no izpakotajām tējkannām izvēlējos vienu, atradu atbilstošo kasti un nesu maksāt. lai mājās secinātu, ka esmu paņēmusi citu tējkannu. pie tam tādu, kurai mainās gaismiņas, kurai ir displejs un visādas pogas. nē nu, par laimi, var arī ūdeni uzvārīt. ko arī nekavējoties izdarīju.

vēl sarunā ar PF beidzot sapratu, ka vairs tiešām nedzīvoju Lielmiestā. uhti. tā līdz galam man nav skaidrs, kā tieši man būtu jājūtas visa tā sakarā, bet nu. ir neliels atvieglojums par to.
bet pietrūkst kaķīša vispār. un pledu.

tagad skatos pa logu un tur it kā smuki izskatās. bet, kad paskatās laika ziņas, tad gribas drusku noskumt vispār. grūti saprast, ko ar šo dienu.

kad es izlasīju internetos, ka ārā ir +19, es sapratu, ka šodien būs tā pēcpusdiena, kad es iešu pirkt kaķim jaunu kasti. tā ir tāda jauka pastaiga, tur gar Lidlu un tā. iegāju arī Lidlā pēc vīna un sīpoliem. sajutos ļ omulīgi ārā, biju bez zeķubiksēm, kleitā, bez jakas, bija ļ la. protams, ka visi jakās un mēteļos satuntulētie cilvēki uz mani dikti blenza. bet nu, dude. pastaiga tiešām bija tas, kas bija vajadzīgs. kaķa kasti arī nopirku. vispār, pie izvēles drusku apnīgru, jo visas neglītas. bet nu, nospriedu, ka tas jau laikam nav svarīgākais, svarīgākais ir pavisam cits. nopirku to, uz kuras bija rakstīts, ka der ceļošanai, un ir ar iekaramo ūdens trauku included.

vēl es sapratu, ka man nupat jau gribas kādu dienu off no dzīves. tas moving mani ir drusku nomocījis un es vēlētos vienu dienu atpūsties un neraizēties par kaut ko no tā visa, kas vēl jāizdara. bet nu, dzīves realitātes ir tādas, kādas nu tās ir. Watson quote, tas viss. bet nu, drīz jau, drīz. drīz viss būs izdarīts un varēs ķerties pie jaunām problēmām.

vispār es jūtos apjukusi. vēlos iegādāties tumbiņas. bet kas mūsdienās ir tāds labs? kādi tur ejošie ražotāji vai kas tur?
klausos daudz ko ar basiem, patīk basi. dzīvoklis nav pārāk liels, neko mega jaudīgu nevajag.

par kaķi, visu tautību dievu dēļ, nejautājiet. bet man būs jāparaksta papīrs, kurā es melīgi apgalvošu, ka esmu kaķa owner. jo nu, dude, everyone knows, one can't own a cat.

jaunais gmails visu laiku min, ko es gribu rakstīt tālāk. tas ir diez gan distracting, jo man visu laiku interesē, kas tur tālāk būs, vai ne.
bet nu. kaut kā savācu kopā actual domas un aizrakstīju uzņēmumreģistrētājzajai atkal.
par uzņēmuma nosaukuma rašanos jāsaka paldies brālītim X-F un VZ. tas ir lielisks saīsinājums, kura work safe version vēl jāizdomā.

sēžu, skatos uz kastēm un domāju dziļu domu par to, ka jāsapako visa sava jobana iedzīve.
skatos uz kaķi un drusku raizējos, kā es to lopu dabūšu pie veta šodien. un vēl par kaķi, ja. bļaģ, BA ir nomainījuši kā viņi transportē lopus. tas ir pizģec. kas tur ar to pasaules galu palika? gribas sist ar galvu pa sienu nu, galdu, aj whatever. *nopūšas, iet pildīt formu*

jo vairāk es par to domāju, jo vairāk man liekas, ka Priekšnieks gribēja to one to one mītingu ar mani, lai pats pabičotos, jo ar mani var lieliski izbičoties. tad nu visādi parunājām par to, kā darbā īsti ir. un manas milzu dusmas uz darbavietu pēkšņi aprima. mēs izrunājām mūsu priekšniekus, mūsu bijušo priekšnieku, mūsu devus. iestādīju viņam galvu atpakaļ kaut kādā reālistiskākā mindset pusstundas laikā. beigās likās, ka viņš bija totāli atvieglots. un man arī uzreiz mierīgāk, kad kakbe zinu, kur viņam prāts.

kaķis toties man laikam piedos vizīti pie veta tad, kad jau būs jādodas atkal pie veta.

man ir par vienu kredītsaistību mazāk. tas gan prasīja apmēram 5 minūšu sarunu ar autoatbildētāju, ar kuru es konkrēti sastrīdējos un nonācu iekš loop. bet nu kaut kā izkļuvu un nokļuvu pie dzīva cilvēka parunāties. tagad visa lepna.

vispār tas moving nāk arvien tuvāk. arvien vairāk redzu, cik bezjēdzīgas ir vesela čupa manu mantu. vienbrīd likās, ka esmu izmetusi ārā apmēram visu, kas traucēja un bija lieks. tagad skatos un saprotu, ka no tā, kas palicis, vēl no visa kā var atbrīvoties.

jāatceras otrdien no rīta aizvest kaķi pie veta uz pirmo no abām potēm.

var mani apsveikt ar to, ka man as of about 15 minutes ago legāli pieder kaķis. uzvara ir uzvaroša un nosvinēju ar nikotīna inhalēšanu.
tagad tikai tās vakcīnas un pase.

es vakar sāku dzert divpadsmitos dienā. nezinu, cik tas bija prātīgi, bet tā bija. jāsaka, ka šodien jūtos mazliet spaced out. it kā daudz visa kā darāma, bet tā vietā sēžu diez gan blank un nesaprotu, no kura gala ķerties klāt šai dienai.

vakar bija Stīvija pēdējā darba diena. ar korejiešu ēdienu, aliem. tad vēl aliem pēcpusdienā. viss bija totāli tralalā. un tad Stīvijs, surprise, surprise, savācās un aizveda mūs visus uz kokteiļbāru. tur mēs totāli lieliski izpaudāmies ar visādiem gardumiem. nemaz nezināju, ka manī var satilpt tik daudz kokteiļu. vakaru, protams, nobeidzu ar sidecar. paredzu, ka pirmdien būs mazliet skumji vēlreiz, jo nebūs Stīvija.

tagad laikam jāmēģina atcerēties kaut kādi vienkāršāki tāsks, ar kuriem uzsākt šo dienu. darbības vārdu locīšana varētu nebūt gluži tas. kaķus jau pabaroju.

pēkšņi būšana atklātai nav mokoša piespiešanās. gaidu vakarus, jo vakaru sarunas. visādas sapņainas domas. un tas viss mani atradis tieši tad, kad eju cauri milzīgām gan iekšējām, gan ārējām pārmaiņām. equal parts of hope and dread (kā dzied BirdPen radošais kolektīvs).

jo nupat jau sāk palikt bail gandrīz par visu. sākot jau ar moving. tas tiešām nāk arvien tuvāk. kad iedomājos par visām lietām, kuras vēl jāizdara, drusku sāku smakt. trakākais jau ar to kaķalopu vispār.

bet nu jā. viss pēkšņi kaut kāds tāds equal parts of grumpy and alive.
atliek tikai nopūsties un darīt.

šovakar sapņaini. tādas sapņainas domas, domas, domas. un ir arī skumji. labi vismaz, ka kaķītis visur man seko un nāk būt mīlīgs.

citās ziņās, ir pienākusi tā diena, kad pasūtīju sev grocery delivery uz otrdienu, samaksāju ar Apple Pay.
rīt domāju mosties un būt praktiska. būs jāstrādā.
šovakar iedzers.

Jau otro rītu pēc kārtas sēdēju rīta meetingā (on Skype) un ausīs klausījos, kā kolēģim urbj sienu. Vēl te kaut kur arī ik pa brīdim urbj. Urbj nezūdamības likums.

Vēl vakar, nē aizvakar, nē vakar... nu kaut kad. Sēž PCūks pie manas somas un acīmredzami domā par to, kā tikt tur. Jo soma - tas taču labi. Un es tikmēr ņēmu un ieliku somā zeķubikses. PCūka grimase bija priceless, jo PCūks zina, ka soma tam nav domāta! PCūks skatījās uz mani viss tāds kaut kur pa vidu starp ohuju un nosodījumu. Tad atmeta visas cerības un aizgāja, ja jau viss zaudēts, tad zaudēts.

Bijām izgājuši līdz bodei.
- cik te ārā labi, pilnīgi priecājos būt ārā un skumstu, ka būs jāiet atpakaļ mājās.
- man ir tieši tādas pašas emocijas.
- *nopūta* cik labi, ka vakarā vairs nebūs tik silti.
Vasara, cilvēki, te ir konkrēta vasara pa dienām. Un ir vispār līksmi par to, ka ir iespēja vismaz stundiņas pastaigā iziet. *sapņaini skatās pa logu ārā*