Esmu iemīļojusi bar - cafe ar āra galdiņiem kaut kur pusceļā starp mājām un centru (starp citu, tas man ir tāds ūberfaktors, ka uz centru var aiziet 20 min laikā ar kājām! Neticas brīžiem, ka nav jāvaktē pulkstens un jārēķinās ar stundu ilgu kratīšanos tūbiņā. Fuck yeah). Te ir gards vīns, lieliskas olīves, dīvains ēdiens un spāņu publika, gan treniņtērpos, gan hipsteri. Vēl te ir viesmīlis, kuram nekur nav jāsteidzas. Viņš ne tikai nerunā inglišā (kas man pat patīk, jo vismaz kaut kāds practice), bet diez ko nerunā vispār, ja var no tā izvairīties. Šī brīnumainā iestāde ir blakus baznīcai, pretī skvēram un zem apelsīnu kokiem. Pāri skvēram ir redzams Bar Pedro, kurā esmu redzējusi tikai mazliet urliska paskata pavecus vīriešus. Tad nu es šeit sēžu atkal, skatos uz Malagu un domāju, cik brīnumaini sanācis te būt. (Bet tās spāņu zemenes tiešām šodien nebūs - viņiem kaut kāda diena tur un fruterias abas ir ciet.)