Grāmata, kā jau padomdošanas grāmata - tur kritiķim ir jārunā par formu. Bet pat ar tik vienkāršu un retorisku lasāmvielu JP pamanās izvilkt savus kritiķus dienasgaismā, lai tie rakstītu muļķības, tādējādi atmaskojot sevi:

"Peterson’s advice is primarily directed towards, and has resonated with, a very particular audience: those predominantly white, straight, cis, and otherwise privileged men who fear being surpassed by their historical subordinates – people of colour and white women, among others – and losing their loyal service."

- kas nav nopietni, un uz ko vēlīgais kritiķis noslēdzot piebilst:

"Peterson might have done a good thing by reaching and trying to talk young white men out of their unwarranted resentment, which is the predictable result of social norms changing for the better and the fairer. Some historically subordinate group members can sometimes now compete with and defeat the historically dominant person, who may subsequently have to master the art of losing gracefully. This might have been said with the candour, and sometimes ruthlessness, which Peterson clearly prides himself on being capable of elsewhere. Unfortunately, when it comes to this morally important battle, Peterson shrinks from conflict, and thereby avoids provoking – or improving – his readers."

Kritiķa snobisms un resentiments, "smugness" gāžas ārā pa visām porām, un pasaka visu, ko par šādām un līdzīgām "kritikām" un to vērtumu vajag zināt. Kas atkal ilustrē Pītersona pointu, selektīvi noklusē vai pat nezina, ko viņš par šo saka, un ir identiski visām internetos par hitiem kļuvušajām intervijām, kur JP n e k o n e d a r o t sagrauj savu pretinieku, jo tas uzsāk "so you're saying.." spēli. Vaji.

Ar ko vēlējos norādīt, ka saite pavisam noteikti nav "labs gabals", jo ir standarta pret Pītersonu vērsti talking pointi, kas neskaitāmas reizes nosegti, atrunāti un atspēkoti neskaitāmās intervijās. Nulle pienesuma. Vienīgās jēgpilnās un domu raisošās Pītersona kritikas ir kristiešu medijos, taču līdz tiem "smugness" dažiem laikam traucē tikt.

kādos internetos? kādi hiti? kaķīšu video ir hiti...

Kāpēc tev ir saistoši nodoties tik padziļinātai JP "kritikai"?

Kā, vai tad tas nav skaidrs? - JP pārsvarā "dziļi kritizēt" un "analizēt" ņemas tie, kurus viņš izaicina un kuru leģitimitāti apšauba, piemēram, "socializētu" humanitāro zinātņu vai kosmisko taisnību izcīnošu viedokļrakstu pārstāvjus. Bet vairums šo sakaitināto vai izaicināto nemaz netiek līdz pašam JP, tikai līdz retorikai.

Nu tas jau vispār arī bija retorisks jautājums. Lasīt rakstu pēc raksta, lai kultivētu negatīvu nostāju pret kādu, ko uztver kā vienkārši mudaku šķiet drusku jocīgi. Protams, pastāv jau arī iespēja, ka cilvēks vienkārši izklaidējas trollējot tādus kā es un tu.

Šie raksti ir kādi 3% no tā, ko pēdējās dienās esmu lasījis un atradis par interesantu. Nē, es "nekultivēju negatīvu nostāju". Ja nu jāizvēlas viens no tevis piedāvātajiem variantiem, tad drīzāk trollēju. Bet ne tik ļoti, cik te daži komentāros.

ha-ha, un es pavilkos /facepalm

JP arī "trollē".

Es atzīstu, ka JP ir interesants sociāls fenomens. Tā bija motivāciju, lai apskatītos viņa rakstīto/runāto. Kopumā tas man šķiet truismu un bulšita apvienojums (manuprāt, grūti apgāžams savienojums, jo nerūpīgam lasītājam/klausītājam truismi piešķir šķietamu leģimitāti pārējam bulšitam). Tomēr pamēģināšu būt labvēlīgs: kas tad ir tas patiesais un dziļais JP punkts, kas slēpjas aiz retorikas un ko kritiķi nespēj pamanīt?

Kaut vai fenomens, ka, patiesi, ir tik daudz truismu, kurus šķietami zina visi, bet tik un tā caur JP performanci uzzina vai ieraua no jauna.

JP, protams, nav standarta filozofs, bet jebkura genuīna filozofija kodolā taču sastāv no truismiem. Bet nē, JP truismi neskaitās, jo ir daudz čerijpikotu bulšitu. Utt utt, līdzīgi kā ar Trampa kritiku - Trampa retorikā un politiskajās izvēlēs ir neskaitāmi daudz aizlaiku bipartizānisku truismu, bet arī tie neskaitās, jo tos saka vai dara Tramps. Sofistiski.

Uz JP ir jāskatās vienkārši, kā uz darboni, kurš piegādā to, uz ko arī atsaucās - jungisma+viena evoluc.psihol atzara+Dostojevska/Nīčes/eksistenciālisma+totalitāro režīmu studiju miksli pasniegtu skaidrā un efektīvā retoriskā mērcē. Jā, ir cilvēki, kuriem nepatīk Jungs, eksistenciālisms, patosaina retorika vai akadēmiskā kreisuma kritika, bet nu un. Tādi bija arī 19. gs.

Sliecos piekrist. Tikai ar vienu izņēmumu. Manuprāt, nav nepavisam nav interesants.

Piemēram, vairums kritiķu konsekventi atsakās pievērsties vai pamanīt kaut vai JP izejas punktu, kas arī viņu iecēla publicitātes un ģeometriski pieaugošas interneta uzmanības saulītē, burtiski no akadēmiskas nekurienes - pašu Bill C-16 kontrversi. Līdzīgi var pievērsties otram lielajam publicitātes momentam JP fenomena vēsturē, proti, intervijai Chanel 4 - pēc tam par JP sāka rakstīt arī lielie zīmoli. Abos publicitātes uzkurināšanas gadījumos kritiķi vai brēcēji vienkārši netiek līdz normālai JP galveno punktu un nostāju apspriešanai. Kritiķi drīzāk pazemoja sevi, pat mazajam cilvēkam no malas bija skaidrs, kas notiek augstajās sfairās, un attiecīgais viedokļlīderu publiskais pazemojums pievērsa arvien lielāku uzmanību.

Nē, man neliekas īpaši saistoši. Pats JP mani diezgan maz interesē. Ja citi uz viņu nebūtu pavilkušies, tad es pat ausi nekustinātu.

Petersonam pievērsu uzmanību, jo FB Eric Schliesser 9.jūnija ierakstā brīnījās, ka pirms diviem gadiem neviens tādu Petersonu nezināja, bet tagad viņš tiekot dēvēts par vēsturisku personu (pozitīvi vai negatīv - kādi mārketinga mehānismi tiekot darbināti?i: "What I find fascinating is that two years ago (seems less), I had never heard of Jordan Peterson (and I read widely outside my epistemic bubble),* now people discuss him as if he is some world-historical figure (positively or negatively). What I am curious about is if anybody has written on the financial and PR mechanisms that were used such that he became the center of social media attention (which I am now extending, alas). #asking4afriend #wouldmakeagoodcasestudy *Thanks to facebook friends in Canada I became aware of him toward the end of 2016."
Un zem ieraksta ir plaša diskusija, kā to visu vērtēt: https://www.facebook.com/eric.schliesser/posts/10155454735061190

Daudzas lietas ļoti ātri kļūst slavenas, pateicoties jūtūbam jeb internetam, tas nav nekas, par ko baigi lauzīt galvu. Pītersons kļuva "pasaulnozīmīgs" faktiski divu, trīs video dēļ. Tur nav jāmeklē kāda antisorosa roka, vismaz pirmais Pītersona slavas gads ir pilnībā no mutes mutē, no video uz video, no linka uz linku.