Es atzīstu, ka JP ir interesants sociāls fenomens. Tā bija motivāciju, lai apskatītos viņa rakstīto/runāto. Kopumā tas man šķiet truismu un bulšita apvienojums (manuprāt, grūti apgāžams savienojums, jo nerūpīgam lasītājam/klausītājam truismi piešķir šķietamu leģimitāti pārējam bulšitam). Tomēr pamēģināšu būt labvēlīgs: kas tad ir tas patiesais un dziļais JP punkts, kas slēpjas aiz retorikas un ko kritiķi nespēj pamanīt?