*

pabeidzu Mio, manu Mio (1987) skatīšanos, ko vakar pārtrauca nepārvarams miegs:
1) bērnībā, protams, tā filma likās daudz foršāka.
2) konstatēju, ka salīdzinājumā ar Lindgrēnes grāmatu, filma ir meganaiva un krietni pārvienkāršota.
3) daudzas vietas nezkāpēc raisīja asociācijas ar Zvaigžņu Kariem.
4) baltajai ķēvei Miramisei filmā ir krāniņš.

ļoti jocīga filma. pavisam jocīga. Mārtiņš man viņu ieteica šitā: "vēl viena pavisam ģeniāla filma ir Woodenhead. tā ir pavisam traka. iedomājies, ka Emirs Kusturica būtu cietis autokatastrofā iznācis no komas, aizmirsis savas Balkānu saknes (bet ne temperamentu), aizbraucis uz Jaunzēlandi un pēkšņi nolēmis uztaisīt tādu drusku tumšu un estētiski diezgan gotisku pasaku pieaugušajiem." kopumā piekrītu, lai gan negribētu saukt par pavisam ģeinālu. par pavisam jocīgu pilnīgi noteikti. pasaka tā ir, pat sākas ar klasisko "once upon a time". tumša un gotiska arī ir. es teiktu, ka groteska ar. un brīžiem prātā nāca Nika Keiva grāmata "Un ēzelis ieraudzīja enģeli", man liekas ka tā grāmata varētu tā izskatīties kā šitā filma (filmā gan nekas tāds īpaši briesmīgs nebija, ēzelis toties bija un mīlestība arī). nu jā, laikam man patika, lai gan vispār sajūtas tādas nekonkrētas un nenoteiktas, asociējās ar kko nosapņotu. ā vēl intrsanti, ka filmas skaņa ierakstīta pirms uzņemšanas un nesakrīt ar attēlu.

Florian Habicht "Woodenhead" (2003)

man beidzot ir itin visas Courage the Cowardly Dog sērijas!

nostījos nenormāli krutu Ryutaro Nakamura animē seriālu "Serial Experiments: Lain" (1998). sastāv no 13 sērijām, katra apm. 24 minūtes gara. par realitāti, identitāti, komunikāciju utt. šilierīgs un šīzīgs. nav garlaicīgi arī skatīties vēlreiz no sākuma, jo var saprast daudz vairāk. skatoties pirmo reizi, ar katru sēriju viss kļūst arvien nesaprotamāks, bet ar sajūtu, ka ir vnk interesanti un, ka nav nemaz nevajag nopūlēties kko saprast.


"No matter where you are... everyone is always connected."

+ vēl forša Studio Ghibli mūltene "Pom Poko" (1994), režisors Isao Takahata. par jenotiem, kas pieprot transformācijas spējas un grib apturēt viņu meža iznīcināšanu un pārvēršanu pilsētā.

p.s. te nav Duetas Kю versija, te ir dziesmas oriģinālversija, nu filmversija. un speciāli veltīta dignai, lai nedusmojas.
paldies kushette_femini

jū, jums taisnība - Džima Džārmuša Dead Man [1995] tiešām ir ļoooti fooorša filma. Neil Young saundtraks arī nenormāli foršs. nu viss foršs.

"That weapon will replace your tongue; you will learn to speak through it; and your poetry will now be written in blood."

( nenoooormāli sirsnīga filma )

eksperimentālā kino režisora un rakstnieka Derek Jarman (taisījis arī daudz mūzikas video, piemēram, Sex Pistols un Pet Shop Boys) filma "Wittgenstein" [1993] atstāja neparastu un kkādā ziņā iedvesmojošu iespaidu. veidota īpatnējā veidā, kur visa darbība notiek uz pilnīgi melna fona, personām un priekšmetiem spilgtās krāsās izgaismojoties tuvplānos. man ļoti patika, lai gan pieļauju, ka cilvēkam, kurš vispār nezina, kas ir Ludvigs Vitgenšteins no šīs filmas tas arī varētu nekļūt īsti skaidrs.
atliek tikai cerēt, ka filozofijas eksāmenā izvilkšu biļeti par Vitgenšteinu. un vēl es gribu izlasīt "Loģiski filozofisko traktātu".

skatīties onlainā šeit

tnx to kushette_femini

manuprāt pati skābākā latviešu mūltene ever. zem nelegālām vielām skatīties neiesaku.
Perpendikuls un draugi, protams, ārpus konkurences.
UPD: nu bāc šito es no bērnības neatceros, bet arī kreizīskāba.
vispār spiediet te un skatieties visas tās traki smukās mūltenes.

vispār es protu ierakstīt arī kko kas nav dumība. tātad. vakar ar digna bijām uz vācu filmu nedēļas Berlinale 2007 Riga atklāšanu un noskatījāmies Krisa Krausa filmu "Četras minūtes". skaists, skumjš, bet ne gruzīgs skatāmais. ar nervu. jūtami vācisks [vispār man vāciskais parasti diezko neiet pie sirds, bet šitā filma ir izņēmums]. vislabāk man patika klavierskolotājas tēls un, protams, vājprātīgais fināla skaņdarbs, kam vajadzēja būt Šūberta koncertam minorā, bet, kas izvērtās par kko pilnīgi citu [labā kvalitātē, skaļi un kopā ar pārējo filmu izklausās daudz iespaidīgāk]. ā vēl kruts moments, kur galvenā varone spēlē 'nēģeru mūziku' ar rokudzelžos [aiz muguras] saslēgtām rokām. fragmentus no filmas saundtreka skaņdarbiem var paklausīt šiten. vispār man tagad gribas daudz klausīties klaviermūziku.
ā starp citu, netā lasīju, ka cilvēki mēdzot filmas beigās aplaudēt, to vakar darīja arī mūsu parasti gausā un neatsaucīgā latviešu publika.

liels paldies kushette_femini par ielūgumu.

manliekas, ka šito mūlteni kkad ieteica freakart. katrā ziņā pašā reizē pēc tik daudzām dienām, kas nodzīvotas Sapņu/Pasaku mežā, kopā ar Rūķi, Gariņu, Šakāli, Korišu un vēl dažiem. smuka, sirsnīga, mīlīga, viegla, ļoti glīti uzzīmēta japāņu animē filma, 2h gara - tieši tik, cik man bija nepieciešams pagulēt pašai savā gultā ar kaķi uz vēdera.
saucas Spirited Away (Sen to Chihiro no kamikakushi) un režisors ir Hayao Miyazaki

p.s. šitam pašam režisoram labas ir arī Princess Mononoke (1997) un My Neighbor Totoro (1988).

nezkāpēc atcerējos par vienu pirms vairākiem gadiem redzētu filmu. tagad pierakstu, lai neaizmirstos un nebūtu jāatceras vēlreiz.
taisīta Irānā 2000. gadā. režisors Bahman Ghobadi, saucas "Piedzērušo zirgu laiks". sirsnīga un skumja filma, par to kā cilvēki riskē ar savām dzīvībām nodarbojoties ar kontrabandu uz Irānas - Irākas robežas, lai nodrošinātu sev kaut niecīgus iztikas līdzekļus. galvenais varonis - puika, pēc vecāku nāves kļuvis par vienīgo ģimenes apgādnieku, grib savākt naudu mazajam brālītim nepieciešamajai operācijai.
nosaukums tāds, tāpēc, ka kontrabandisti pirms došanās ceļā piedzirda zirgus, lai tie spētu izturēt briesmīgos laikapstākļus un bezceļu.
atceros, ka man skatoties bija interesanti arī klausīties kā skan persiešu un kurdu valodas.

atcerējos, ka profesors un operators Kalvis Zalcmanis, pie kura pirmajā kursā gāju uz vienu c daļas priekšmetu, toreiz slavēja Takeši Kitano filmu Zaitoči (2003). es arī varu paslavēt. Zaitoči vispār ir ļoti populārs tēls japāņu kultūrā, kas izmantots daudzās filmās un seriālos. šitā - 2003. gada filma, manuprāt ir ironiski jauka un vizuāli skaista, par spīti ik pa laikam notiekošajiem asins plūdiem. interesants likās operatora darbs un īsie, dīvainie iestarpinājumi. ļoti labs un atbilstošs muzikālais noformējums.

un vispār, kāpēc es te tik daudz ņemos ar tiem filmu aprakstiem? lūk tāpēc.

pēc ilgām pārdomām izvēlējos Jevgeņija Šerstobitova Andromeda Nebula (1967) [pēc Ivana Jefromeva grāmatas motīviem], jo tā ir tikai mazliet garāka par stundu un tika iesākta jau 6dien. man ir aizdomas, ka grāmatu esmu lasījusi kkad megasen, bet filma no 2007. gada viedokļa liekas mīlīgi naiva. smieklīgi - fifīgi apģērbi un muzikālais noformējums. mīlīgi smieklīgi ir arī specefekti. 2as sižeta līnijas - galvenā risinās kosmosā un uz kkādas nelāgas planētas, otra uz zemes. pirmajā darbojas kosmoskuģa "Tantra" varonīgā komanda - speisskauti, otrajā ir neliels lovestorijs, kurā iesaistīta jauna un skaista Vija Artmane. lai gan vispār lovestorijs ir arī kosmosā.
+ neparvienu filmu vēl nebija gadījies lasīt tik nejēdzīgu un nepareizu satura atstāstu kā wikijā un tāds pats ir arī IMDb. [nekādus 20 gadus "Tantra" netuso pa to planētu un līķis ir tikai viens, nevis vairums speisšipa apkalpes... etc]
+ filma nav kārtīgi pabeigta un ir tikai 1.daļa no iecerētajām X, jo rakstniekam Jefromevam gadījās nepatikšaniņas ar KGB un filmu aizliedza.

kopumā varu piekrist šim: "Shortly speaking - Good, old-fashioned, space travel pure sci-fi."


katrā ziņā viena no vislabākajām krievu un vispār jebkura pasaules nostūra filmām ir Kin-dza-dza. Kū!

pirmo reizi Animatriksu (2003) redzēju pirms 4 gadiem pamatīgā vieglo narkotiku reibumā. taga skatījos pa jaunam pilnīgā skaidrumā un man patika. interesanti, ka Matrixa radītāji, brāļi Vačovski ietekmējās no Ghost in the Shell un pēc Matrixa izdomāja, ka viņiem arī vajag animē filmu, lai gan paši filmas taisīšanā piedalījās tikai ar pāris idejām. un vispār tā nav filma. tās ir 9 animē īsfilmas. man vislabāk patika - Beyond, Program un Second Renaissance Part 1. pārējās ar nesliktas. es manīju daudz ietekmju no Ghost in the Shell. gan jau ir arī no paša slavenā Matrixa, bet par to man grūti spriest, jo Matrixu es esmu sākusi skatīties vairākas reizes, visbiežāk to darot aizmigusi un vienreiz tomēr arī noskatījusies, bet nekas diži daudz man atmiņā nav ieķēries.

bet vispār es šonakt neskatījos filmas. biju iesākusi Tumannost Andromedy (1967)... [oho, tikko tikai apjēdzu, ka tur tak spēlē Vija Artmane - vislaik nesapratu, kāpēc man tā Veda Kong liekas tik pazīstama!], bet atnāca meitenes un sāka ar mani spēlēt kārtis. bij pat vairāk nekā jautri, bet diemžēl man laikam turpinās neveikties mīlestībā.

Tims Bērtons vēl nekad nav licis vilties [ok, Pērtiķu Planētu nepieminēsim], toties runājot par krāšņajām un episkajām ķīnieša Zhang Yimo filmām [Varonis, Lidojošo Dunču Nams, Zelta Zieda Lāsts], tad vislabākā ir Hero - tā pat vienu brīdi bija mana mīļākā filma. pārējās var noskatīties, bet atkārtoti to darīt negribas. no šitās pašas sērijas ir arī Anga Lī Crouching Tiger, Hidden Dragon.

[vakar nostījos Līgavlīķi, Čārlijšoklādsfabriku un Zeltziedlāstu]

( mīlīgs Tima zīmējums )

šovakar tika noskatīta Luisa Buņjuela - viena no tiem, kurš licis pamatus sirreālismam kā mākslas virzienam, filma 'The Phantom of Liberty' (1974). stāsta pavediens tajā nemitīgi pārlec no viena kamola uz otru, kkādā absurdā veidā nezaudējot saikni ar iepriekšējo. darbojošās personas nav uztveramas kā individualitātes, bet tipiski tēli, kas reprezentē stereotipus. filma gan atklāti, gan zemtekstā runā par sociāliem aizpriedumiem, ikdienas rituāliem, reliģiju, seksualitāti, birokrātiju un citām būtiskām lietām.
man vislabāk patika epizode, kurā mainītās lomās tika attēlota ēdamistaba un tualete, kā arī aina ar pagaisušo meitenīti, kura nemaz nebija nekur pazudusi.

šausmīgi šausmīgi bēdīga filma - Linča The Elephant Man (1980). bēdīga jau pati par sevi, bet ja zin, ka tā ir balstīta uz patiesiem notikumiem, tad ir vēl šausmīgi bēdīgāk.

pēc 3 Jodorovska filmu noskatīšanās, varu teikt, ka tam režisoram patīk melni lietussargi, punduri, trakas sievietes un rotaļas ar reliģiskiem motīviem. man toties patīk šī režisora filmas. tikko noskatītā Santa Sangre (1989) bija visnežēlīgākā. nez kāpēc atmiņā palika kontrasts ar kādu galvenā varoņa tēvs - nažu metējs, pārgrieza virvi, lai ziloņa zārks varētu nogāzties no kraujas un kā viņš nocirta savai sievietei rokas. pirmajā gadījumā viņš lēni zāģēja, otrajā tas notika ar vienu vēzienu.

Aizeks Azimovs man atgādināja par Staņislavu Lemu un Lems par Solaris. Tarkovska filmu biju redzējusi kkad bērnībā, Soderberga redzēju pirms 2 gadiem, bet grāmatu pārlasu ik pa laikam.
tātad - noskatījos pa jaunam Tarkovska filmu Solaris (1972) - lēna, reflektējoša, uz iekšu vērsta. ļoti skaista vizuāli. ideja gan bik cita nekā Lema grāmatai [Lemam it kā filma neesot īpaši patikusi], tāpēc, filmu laikam nevajag vērtēt balstoties uz grāmatu. grāmata ir filozofiskāka, bet filma vairāk stāsta par indivīda iekšējiem pārdzīvojumiem, emocijām, sapņiem, ilgām, vēlmēm un nepieciešamībām. par mūsu katra iekšējo vientulību [lai gan grāmatā ir teksts: "lai izjustu absolūtu brīvību mērķu izvēlē, būtu jābūt vientuļam, bet tas nav iespējams, jo cilvēks, kas nav uzaudzis starp sev līdzīgiem, nespēj kļūt par cilvēku." - enīvei arī tas ir par to pašu vientulību. manuprāt].
salīdzinājumam - Soderberga Holivudas variants par Solaris (2002), man likās vien tāds kā banāls lovestorijs ar mistikas piegaršu, lai gan kkur lasīju, ka N. Naumanis uzskata to par burtisku Tarkovska rimeiku. nepiekrītu. kāds jau var teikt, ka filmas pluss ir tas, ka Džordžs Klūnijs ir glītāks par lietuvieti Donātu Baņoni, bet tas nu man ir pilnīgi vienalga.

"Vai nav nepanesami būt pulkstenim, kurš akli mērī laika plūdumu, kurš vienmēr tiek sabojāts un atkal no jauna salikts, kura mehānismā konstruktoram uzvelkot atsperi, ar pirmo pagriezienu sāk tikšķēt izmisums un mīlestība; vai nav mokoši zināt, ka esi arvien no jauna uzvelkams pulkstenis, kurš mērī ciešanas, kas, daudzreiz atkārtojoties kļuvušas komiskas un tāpēc ir jo dziļākas? Var samierināties ar esamības atkārtošanos, bet vai nav bezjēdzīgi atkārtot to tā, kā dzērājs atkārto banālu melodiju, metot arvien jaunas monētas mūzikas automātā?"
/Staņislavs Lems "Solaris"/