*

vispār jau nebija prātīga doma uzvārīt pienu, iedzert un ar ļasikiem močīt no saļika uz a-salu [ar vilcienu protams]. izrādījās, ka rīgā tomēr es neesmu tik advancēta kā salaspilī. šajā gadījumā es ceļā uz casablanku +/- kritienā iecirtu pedāli kājā. nu nekas, toties tagad esmu mājās.
un
es gribētu apsolīt, ka vairs nekad ap šo laiku pārrodoties, nerakstīšu lepnus apgalvojumus, ka varu atbraukt mājās ar riteni jebkādā stāvoklī. tas tāpat jau sen ir skaidrs. bet es to tomēr neapsolīšu.
rīt man būs vēl viens kaķis. un rīt kritīs zvaigznes.

un godīgi sakot man nav ne jausmas, kā tajā tumsā un zaļajā kosmosā, kurā, manlieks, pati savu māti nepazītu, es tomēr ieraudzīju un sasaucu svenskterror
par pārējām 'ģeniālajām' lietām nerunāsim. vismaz šobrīd.
jauku Jums dienu. es gulēšu.

ā starp citu, kamēr citi man pazīstami cilvēki dabūja protokolus un samaksāja sodu, par alkohola lietošanu sabiedriskā vietā [t.i. andrejsalā], es nedabūju un nesamaksāju neko, jo, kad man pienāca mentu tante un jautāja, kas man rokā, es godīgi atbildēju, ka alus. viņa teica, ka mani pateicoties godīgajai atbildei, likšot mierā un vēl ieteica pagaidām to alu paslēpt, jo aiz viņas nākot vēl citi menti reidā.
izrādās ir cilvēki arī starp šīs profesijas pārstāvjiem.
un paldies jebkam, ka viņa neievēroja kādas ir manas acis.

pirms apmēram diviem gadiem es apogsam raxtīju, ka mēs visi esam uzzīmēti ar ogli un koši sarkanu lūpukrāsu uz pelēka betona māju sienām. un lietus mūs pamazām izsmērē, notecina un izšķīdina. ieskalo zemē. šobrīd es jūtos apmēram tāpat.
pagaidām neizskatās, ka naktī būs skaidras debesis, bet savas vēlēšanās es gribu piepildīt tik un tā. ja neredzēšu krītošās zvaigznes niršu Daugavā pēc zelta zivtiņas.
bet vislabāk es gribētu tikai vienkārši paslēpties.